Kā LTV raidījumā "Rīta Panorāma" atklāj filmas režisors Māris Martinsons, pēdējā filmēšanas etapā iecerēts nofilmēt vēsturisku epizodi ar pirmo dziedāšanas svētku atklāšanu, kas notika Rīgas Latviešu biedrības zālē un kur pirmo reizi tika atskaņota Baumaņu Kārļa lūgsna "Dievs, svētī Latviju". Tāpat ir palikušas vēl dažas ainas lauku apkaimēs. Savukārt 5. maijā pašai filmēšanas grupai ir savā ziņā nozīmīga diena, jo tiks filmēts beidzot pašā Rīgā. "Ja līdz šim mums interjeri un eksterjeri bija būvēti un tie atradās "Cinevillā", tad šī būs tā reize, kad mēs mēģināsim savienot mūsdienu Rīgu ar to vēsturisko garšu, ar to vēsturisko stāstu, kurā mēs esam iekšā šobrīd," atzīmē Māris Martinsons.
Strādājot pie filmas, bija daudz meklējumu un pētījumu, lai atrastu, kas un kad ir noticis, un pēc filmu veidotāju aprēķiniem, tieši šajās dienās pirms 150 gadiem Rīgas Latviešu biedrības vadītājs saņēma atļauju šo svētku organizēšanai, tā kā atļauju gubernators parakstīja 30. aprīlī, bet ceļā, kamēr šī atļauja nonāca līdz Rīgai, pagāja vēl aptuveni divas, trīs dienas.
Kā atzīmē filmas veidotāji, tad īstu Dziesmu svētku sajūtu pirmo reizi varēja notvert, filmējot pašu lielo koncertu, jo tajā kuplā skaitā piedalījās arī Dziesmu un deju svētku kustības dalībnieki – ne tikai koristi, bet arī dejotāji. Producente Linda Krūkle piebilst, ka pateicība ir jāizsaka tik ļoti daudziem, kuri vēlējās piedalīties masu skatos. Titros varēs ierakstīt veselus korus un deju kopas, un dažreiz piemeklē sajūta, ka varbūt ir jāizņem kāda epizode no filmas, lai papildinātu titru garumu.
Jautāti par misēkļiem un jautriem brīžiem, ko var atklāt no kino filmēšanas procesa, režisors Māris Martinsons bilst, ka, lai arī kā tu centies iztikt bez misēkļiem, tie papildina un ir neatņemama procesa daļa. Producente Linda Krūkle atzīmē: "Nu, protams, klasiski, kad tev vajag sauli, ir lietus, vai otrādi. Taču patiesībā mūs ir ļoti lutinājusi daba, un lielākoties ir bijis viss kārtībā – tieši tā, kā ir vajadzīgs. Ir gan bijis viens filmēšanas laiks, kurā visu dienu pamatīgi lija. Tika filmēts laukos, un visa stāvvieta, kurā atradās mūsu transports, bija dubļos "līdz ausīm". Vajadzēja traktorus, lai vilktu ārā mašīnas." Viņa piebilst, ka no tās dienas, visticamāk, ir daudz safilmēti tieši šie aizkadri, nevis filmas materiāli.
Runājot par filmas precizitāti, Linda Krūkle atzīst, ka pats pirmais uzstādījums bija vēsturiski korekts laika atainojums: "Mēs esam izstaigājuši dažādās kombinācijās – režisors, mākslinieks, operators, grima mākslinieks, kostīmu māksliniece, – un tikušies ar vēsturniekiem, ar muzeju vēlreiz un vēlreiz. Lai arī tad, kad nav liecību par to, kā bija, jo īsti liecību par to, kā Rīgas Latviešu biedrības nams izskatījās no iekšpuses, arī nav, mēs vadījāmies pēc tā, kā varētu būt. Ja mēs zinājām, ka nebija apgaismojuma, tad mēs pieņēmām, kāds varētu būt apgaismojums."
"Tie vēsturiskie tēli, kas reāli bija, [par tiem] tika veikts pētījums, arhīvos meklēts. Bieži bija tā, ka tu atrodi bildi un tu esi pieradis pie tās bildes, kā izskatās, piemēram, Bernhards Dīriķis – kupli, sirmi mati –, bet tad tu skaties, pag, pag, viņam tad vēl bija četrdesmit gadu. Mūsu kostīmu mākslinieki un grima mākslinieki, man liekas, ir lielākie varoņi šeit, jo, pateicoties viņiem, tie aktieri kļuva par tiem tēliem, un tas ir tiešām jūtams," saka režisors.
Par atziņām, ko šie svētki nozīmē mums kā sabiedrībai, Linda Krūkle atzīmē: "Pateicoties šim darbam, ko mēs sākām nu jau pirms vairāk nekā pieciem gadiem, kad sākām pētīt to visu, ir skaidrs, ka tie nav tikai dziesmu svētki, kas notika 1873. gadā.
Tā ir pirmā mūsu nacionālā atmoda, tas ir brīdis, kad mūsu tauta ir dzimusi. Dienu pēc dienas, kad redzi, kā tie ir dzimuši, tu vēl vairāk saproti šīs tradīcijas nozīmi.
Ar šīs filmas palīdzību un caur visu, ko mēs papildus veidojam – gan sarunas, gan mājaslapu, gan izglītojošās programmas, mēs atgādinām arī sev, kāpēc mēs savācamies reizi piecos gados, ka tā nav vienkārša dziedāšana un sanākšana. Tam ir cits pamats, un varbūt arī tāpēc šī tradīcija vispār spējusi izdzīvot."
Režisors Māris Martinsons piebilst: "Līdz brīdim, kad mēs sākām pētīt materiālus, es sapratu, ka kaut kādā veidolā ir izveidojusies cilvēkiem sajūta, ka tas ir pašsaprotami – ik pēc pieciem gadiem mēs dziedāsim. Taču mēs gribam atgādināt to, ka tas radās no nekā. Līdz 1873. gadam nekā tāda nebija, cilvēki nesanāca kopā, nedziedāja un nebija šī tradīcija. Kas ir šie cilvēki aiz tās tradīcijas, ko tas nozīmē viņiem un ko tas nozīmē no vēstures perspektīvas īpaši šogad, kad ir 150 gadi. Man pašam tā ir tāda vēl aizvien pacilājuma sajūta, jūtot to visu, ka tuvojas simtpiecdesmitgade, tuvojas tie dziedāšanas svētki, tas koncerts un visi pasākumi. Tā ir tāda liela pilnības sajūta, un esmu tiešām ļoti laimīgs, ka esmu šajā projektā."
Linda Krūkle atzīmē: "Mums ir milzīgs prieks, ka daļiņa no mūsu filmas būs arī Dziesmu svētkos – filmai radītā mūzika, viena no dziesmām, kas mums jau ir iefilmēta ļoti bargā aukstā ziemā mīnus 20 grādos, šī dziesma ir tapusi par kora dziesmu un skanēs arī svētkos."
