STRAUTMAŅA GLEZNAS
Edvīna Strautmaņa gleznas topošajā Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā Pļavas ielā 10 (līdz 18. augustam)
Cēsu Mākslas festivālā jāredz viss, kas tur izstādīts, bet jo sevišķi vēlos pievērst jūsu uzmanību Edvīna Strautmaņa bildēm, kas gluži kā svaigi izžautas karājas lielā saulainā telpā topošā Cēsu Laikmetīgās mākslas centra otrajā stāvā.
Faktiski tas arī viss, kas jāpasaka – saule-gaisma-vasara-ideja-triepiens.
Un tik labi sasaucas ar Tālivalda Ķeniņa Astotās simfonijas Latvijas pirmatskaņojumu, kas koncertzālē “Cēsis” izskanēja festivāla atklāšanas koncertā 6. jūlijā (LR3 tīmekļa arhīvā meklējiet 16. jūliju). Viņi ir latviešu mākslas spēcīgie, vērienīgie, brīvie, pasaules telpā mītošie.
KONCERTZĀLE “LATVIJA”
25. jūlijā Ventspils koncertzāles “Latvija” atklāšanas koncerts (tiešraide Latvijas Radio 3 “Klasika” un gandrīz tiešraide LTV1).
Milzu ziņkārība – kāda tā būs, cik dzidri (silti, salti, šalkojoši, laboratoriski u. c.) skanēs, kā vibrēs ērģeļstabuļu varenība, kā būs tad, kad vērsies durvis uz brīvdabas skatuvi, kādi ir tie klusie stūrīši, par kuriem daudz runā, kā funkcionēs bibliotēka, cik labi un izolēti jutīsies mūzikas skolas audzēkņi, vai nopirkti labākie iespējamie steinveji, kāds būs programmas balanss pirmajā sezonā, kas nāks un klausīsies, kā mainīsies Ventspils utt. Nu jau pavisam drīz mēs to zināsim!
VAI BŪS GANA LABI?
Grupas ''The Bad Tones'' albums ''Is It Good Enough''?
Ļoti vasarīga, zeltaina skaņa. Lielās līnijās – vienkāršība, instrumentācijā – izdoma, detaļās – izsmalcinātība.
Teicami der ceļā, teiksim no Ārciema uz Puikuli. Vai no Jāņmuižas uz Cempiem.
Vai arī uz koncertzāles “Latvija” atklāšanu. Iespējams, aizvilks pat līdz Indijai. Un – jo klausos, jo mēģinu aptvert jēdzienu ‘psihedēliska mūzika’. Bet par to – citā sarunā.
INDIEŠU DIEVI UN DIEVES
Sigmas Ankravas “Indiešu dievi un dieves” (apgāds “Dienas Grāmata”)
Līdz pagājušajam gadam nevienu minūti dzīvē netiku vēlējies braukt uz Indiju. Nelīdzēja ne draugu stāsti un bildes, ne Vesa Andersona filma. Bet tad gadījās Maurīcijā nonākt templī, un kaut kas mainījās – Lakšmi rēgojās tāda noslēpumaini pievilcīga un Ganeša savuties izlikās tik brālīgi draudzīgs. Paņemot rokās profesores Ankravas grāmatu, indiešu panteons kļuva vēl intriģējošāks un cilvēciski tuvāks – stāsti ir lakoniski un ietilpīgi, valoda vienkārša un simpātiska, kompetence visaptveroša un pārliecinoša.
Nu jau es vairs neesmu tik skeptisks par nonākšanu Indijā – jāzina tikai, kuru dievu labvēlība jāizlūdzas.
