Skaudru lasāmvielu, izaicinošu izrāžu skati un izstādes (par) sievietēm iesaka Henrieta Verhoustinska

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Ja pludmales, meža pastaigu un liderīgas omas laikā – vasarā - var aizbildināties, ka prāts nenesas ne uz ko nopietnu, tad rudens ļauj apstāties, aizdomāties, ielasīties un ieskatīties. Neatkarīgā Ģertrūdes ielas teātra jubilejas izrāžu skati, grāmatu par kultūras traumām, feministu izstādi, bet atslodzei – arī dāmu krinolīnus aicina novērtēt Latvijas Televīzijas kultūras žurnāliste, teātra kritiķe un sabiedrisko mediju balvas "Kilograms kultūras" žūrijas locekle Henrieta Verhoustinska.

Mākslinieces Ievas Kauliņas zīmējums
Mākslinieces Ievas Kauliņas zīmējums

Ģertrūdes ielas teātra krāšņā jubileja

Šim notikumam pievērstu uzmanību pat tad, ja Ģertrūdes ielas teātra (ĢIT) producente Maija Pavlova nebūtu pieminējusi mani teātra jubilejas ierakstā ''Facebook'': izrādās, mans desmit gadus vecs raksts par neatkarīgajiem teātriem bija viena no pirmajām publikācijām par ĢIT. Šonedēļ Ģertrūdes ielas teātris savu 10 gadu jubileju svin ar desmit garšīgu izrāžu izlasi. Garšīgu gan vārda tiešā nozīmē – piemēram, "Taņas dzimšanas dienā” var ne vien atcerēties padomju laikus, bet arī izēsties brīnumgardu rasolu, gan pārnestā – ĢIT "Rondo” ar Janu Čivželi ir jutekliskākā un vienlaikus ironiskākā Šniclera lugas par gadījuma sakariem interpretācija, kādu nācies redzēt. Arī režisora Vladislava Nastavševa, manuprāt, labākā izrāde (pie tā, ka viņam ļoti labu izrāžu ir daudz!) "Melnā sperma” pēc Sergeja Uhanova vienlaikus brutālo un maigo stāstu motīviem ir šajā skatē. Ir arī leģendārie “Leģionāri. Diskusija ar kaušanos”, ko šoreiz pārfrāzējuši  Latvijas Kultūras akadēmijas topošie režisori, ir arī bērnu izrāde "Pasaka par Gardeguni”, ir brīnišķīgās horeogrāfes Agates Bankavas smeldzīgā kustību izrāde "Memor” un vēl, un vēl. Baudiet!

Katrīna Gaile "Edīte", 70x70 cm, a/e, 2019. gads.
Katrīna Gaile "Edīte", 70x70 cm, a/e, 2019. gads.

Sievietes "siltā, jaukā istabiņa”

Sieviete – pavarda sargātāja ir tik ļoti aprobēta metafora, ka tās saturam un intonatīvajai attieksmei pret to visbiežāk netiek pievērsta uzmanība, gluži kā teicieniem "balts kā sniegs” vai "lietus gāze”. Tomēr atšķirībā no meteoroloģiskajām idiomām pret šo "pavarda sargātājas” funkciju kā kaut ko pašsaprotamu iestājušās ļoti atšķirīgas, dažādos mākslas medijos strādājošas mākslinieces (te ir gan animācija, gan filma, gan gleznas un fotogrāfijas), no kurām vairākas saista manu lielu interesi jau daudzus gadus. Viņas apvienojušās kuratores – feministes Janas Kukaines veidotajā izstādē “Silta, jauka istabiņa”, ko līdz 12. decembrim var apskatīt kultūras pilī “Ziemeļblāzma” (skaistā pils guļamrajonā Vecmīlgrāvī pati ir kā simbols). Mākslinieces Anda Magone, Elīna Brasliņa, Eva Vēvere, Katrīna Gaile, Mētra Saberova un Rasa Jansone katra savā žanrā reflektē par dzimumu nevienlīdzību, kura – grozies, kā gribi – pastāv, bet visas (cita niknāk, cita smeldzīgāk) to dara mākslas, nevis aģitpropa valodā. 

"Dāma krinolīnā". Modes muzejs
"Dāma krinolīnā". Modes muzejs

Dāmas krinolīnā

Gluži citāda, ar citu mērķi un citu sievietes lomas koncepciju kā Ziemeļblāzmā 25. oktobrī Modes muzejā Vecrīgā tiek atklāta izstāde “Dāma krinolīnā”. Tā tapusi sadarbībā ar Aleksandra Vasiļjeva fondu un Modes muzejā būs apskatāma sešus mēnešus, līdz 2020. gada pavasarim. Tajā redzami krāšņi 19. gadsimta vidus tērpi no modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas, kas ataino turīgas tā laika sievietes garderobi, sekojot dienas gaitai un tās dažādajām norisēm – no brīža, kad viņa sapošas pēc pamošanās, līdz pat vizītēm, ceļojumiem, pastaigām un vakara ballēm vai viesībām. Turpat apskatāmas kungu frakas, vestes un cilindri, bet būsim godīgi – 19. gadsimta modē, pretstatā iepriekšējiem, kungi ir vien krāšņo lēdiju elegants pielikums. Arī aksesuāri, rotas un interjera priekšmeti papildinās izstādes ekspozīciju, turklāt apmeklētājiem tiek solīta iespēja piemērīt izstādes stilistikai atbilstošus tērpus.

Kultūras traumas Baltijas literatūrā

Mani ļoti kaitina apgalvojums, ka jābeidz runāt par pagātni. Par sāpīgām vēstures tēmām. Gluži otrādi, es uzskatu, ka tās nav pietiekoši izrunātas. Tas nenozīmē, ka kādam bezgala ilgi jāinkriminē kāda nebūt vaina. Tomēr lietu saukšana vārdos palīdz ne tikai individuālajā terapijā. Tāpēc esmu pateicīga tiem rakstniekiem, kuri raksta par šādiem sarežģītiem posmiem mūsu vēsturē no savu varoņu vai sava individualizētā skata punkta – lai atceramies lielisko sēriju "Mēs. XX gadsimts”. Literatūrzinātnē arvien biežāk, runājot par šādiem posmiem, tiek lietots jēdziens "kultūras trauma”, tāpēc nav brīnums, ka manu uzmanību piesaistīja ziņa par Zandas Gūtmanes pētījumu "Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā”, ko izdevis Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts. Tajā aplūkotas gan holokausta, gan deportāciju atstātās traumas visu trīs Baltijas valstu literatūrā – izrādās, tajās ir gan kopīgais, gan atšķirīgais. Ar nepacietību gaidu iespēju izlasīt šo grāmatu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti