Mūžīgi Valhenzē

Mans lielākais atradums kinofestivāla Riga IFF laikā – “Walchensee Forever” jeb “Mūžīgi Valhenzē”. Tā ir ir Jannas Jo Vonderas dokumentālā filma par savu mūžīgajos garīgajos meklējumos aizklīstošo māti Annu, kura pati, nekautrējoties no garīgas un fiziskas atkailināšanās, jau no jaunības fiksējusi kinolentē gan gaitas hipiju komūnā un brīvās mīlestības attiecībās, gan savas vēlāk pašnāvību izdarījušās māsas pamazām progresējušo šizofrēniju.

Režisores mamma filmējusi arī savus vecākus, īpaši māti, kura ar ģimeni 1924. gadā iekārto kafejnīcu Bavārijas Alpu ezera Valhenzē krastā.

Ieradumu filmēt ikdienu un īpašus brīžus mantojusi arī Janna, un šie gadu desmitiem veiktie filmējumi līdz ar rekonstruētiem dienasgrāmatu ierakstiem un vēstulēm ir savīti unikālā, smeldzīgā un brīžiem šokējošā stāstā par stiprām un vienlaikus trauslām sievietēm vienā ģimenē. Ik pa laikam filma skatāma dažādu dokumentālo filmu forumos, ķeriet rokā!

Ko zina Klusā Gerda

Jāsaka, par latviešu kino klasiķa, režisora Jevgeņija Paškevica jaunāko, ilgu tapušo filmu “Ko zina Klusā Gerda” biju dzirdējusi šaubīgas atsauksmes – neko nevarot saprast, neesot naratīva un vēstījuma, par sižetu un pašu Kluso Gerdu nerunājot. Taču, ja neskaita dažas pārmēru klišejiskas, pat ja tās jāuztver ar humoru, epizodes (liktenīgās sievietes dēmoniskos smieklus pērkondārdu un zibeņu pavadībā, piemēram), filma ir vizuāli skaists un nenoliedzami ironisks stāsts (pat ja Paškeviča humora izjūta šķiet īpatnēja) par šodienas cilvēkiem, kuri apmaldījušies uz trauslās takas starp realitāti un iedomu. Operatora Andreja Rudzāta un mākslinieka Jurģa Krāsona darbs saucams par varonīgu, starptautiskā aktieru trupa uz minētās robežas eksistē lieliski. Turklāt filmā daudz atsauču uz kinoklasiku, sākot jau ar Grīneveju.

Nelabā roka

Ņemiet savus bērnus un ejiet, kamēr to atļauj epidemioloģiskā drošība! Tas ir piedzīvojums. 4., 6. un 9. novembrī Ģertrūdes ielas teātrī aplūkojams iestudējums “Nelabā roka”. Šausmu stāstam līdzīgas nosaukums patiesībā atklāj amerikāņu dramaturga Roberta Askinsa smieklīgi baisulīgo lugu par zēnu, kurš, būdams ļoti jauks, savai ne tik jaukajai (ak, nepavisam ne jaukajai) pusei ļauj izpausties kā runājošai lellei, kas saceļ vētru kristīgās vērtības cienošajā nelielā miesta sabiedrībā (kuras locekļi visi izrādās ne tik acīmredzami un vienkārši, kā šķiet no pirmā acu uzmetiena). Režisors Kārlis Krūmiņš izrādē darbina Kultūras akadēmijas nesenā Leļļu teātra kursa absolventus, tāpēc spēle ar lelli un objektiem jo īpaši pārliecina. Lāgiem homēriski smieklīga izrāde.

Rakstītāja

Dzejnieces Ingas Gailes trešais prozas darbs – romāns “Rakstītāja” – sērijā “Es esmu”, kurā šodienas rakstnieki raksta par klasiķiem – nav tikai par Ivandi Kaiju, kas pirmā Latvijā uzdrīkstējās aprakstīt sievietes seksualitāti un dzimumdzīvi no sievietes viedokļa (romānā “Iedzimtais grēks”, 1913).

No romāna nav iespējams atrauties, kaut neteiktu, ka to vienkārši lasīt.

Inga Gaile, Latvijā pazīstama feministe, kaislīgā, dzejai tuvā valodā sāk savu stāstu ar Ivandes Kaijas pirmsnāves laiku, turpina ar periodu, ko Kaija – īstajā vārdā Antonija Lūkina – pēc triekas pavada pusparalizēta (un tie ir vairāk nekā 20 gadu!), un tikai tad atgriežas pie spēkpilnās Tonijas. Un šajos stāstos tikpat nozīmīgas ir citas sievietes – medmāsa Vanda, kas kopj veco Rakstītāju, kad pēc ceļa negadījuma tā ievesta slimnīcā, Ida, kas aprūpē viņu pēc triekas un vienlaikus cīnās ar mazohismu savās seksuālajās dziņās.