1. Jāņa Deinata "Blaknes"
Fotogrāfa Jāņa Deinata 60 gadu jubilejas notikums bildēs “Blaknes”, kuras viņš pats nosaucis par “noformējumu”, ar iepriekšēju pieteikšanos aplūkojama fon Stricka villā, Aristīda Briāna ielā. Mākslas kuratorisma vēsturē ir bijuši vairāki mēģinājumi gan pārmainīt, gan atjaunināt to norisi, kuru mēs pazīstam ar apzīmējumu “izstāde”.
Salonu kultūra savu uzplaukumu sagaidīja Parīzē, bet arī citur tā dēvētajā Vakareiropā kolektīvas mākslas darbu apskates kļuva par vispirms augstākās sabiedrības tradīciju, pēc tam šo principu pārņēma entuziasti “ar brīvākām rokām” un tikpat brīvākiem uzskatiem.
Jānis Deinats fon Stricka villas telpās izstādījis gan ierastākam izstādes lūkojumam piemērotus attēlus, gan paslēpis tos redzamās un tikai skatītājam pacietīgi atklājamās vietās.
“Vienas ir mūžīgas vērtības, otras – tās, kas tā kā ir modē, trendi. Bet simtprocentīgi skaidras vērtību skalas nav. Fotogrāfijā viss ir diskutabls, un diskusijas var kļūt arī bezjēdzīgas,” fotogrāfs saka intervijā Egīlam Zirnim žurnālā “SestDiena”. Es pieļauju, ka pēc jūsu vizītes šajā jubilejas noformējumā diskusijas nebūs bezjēdzīgas. Jo tas, kas ir skumīgs, pēc brīža var izrādīties jautrs, un otrādi. Vai gan tā nav mūžīgā pārmaiņu suģestija... Bet ir kaut kas, kamī allaž redzēsim konstanti un noturīgumu. Piemēram, ziedi. Visvieglāk sazināties ar fon Stricka villu fotogrāfiju apskatei iespējams, izmantojot sociālo tīklu ''Facebook''.
2. Veldzējums Andra Ogriņa dzejā
Andris Ogriņš droši vien nebūs pirmais no dzejniekiem, kuru nosauks ielu aptaujā uzrunāts jaunietis. Vai arī ne tikai jaunietis, protams. Itin kā allaž klātesošs, bet vienlaikus – kaut kur savrup, savpatā nogrieznī vai teritorijā. Jau pagājuši teju divi gadi kopš pēdējā dzejoļu kopojuma, un noteikti kādam viņa personīgajā mērījumā tas būs aplam īss laiks. Ja salīdzinām, piemēram, ar Amandu Aizpurieti, kuras titulētā grāmata “Pirms izvākšanās” iznāca septiņus (!) gadus pēc iepriekšējā sējuma.
Andra Ogriņa poēzijas ceļš ir ļoti līkumains un dažreiz pazūd vispār. Savulaik viņš, šķiet, pat īpaši centīgi atgrieza sirreālisma un traģiska absurda noskaņas aktuālajā dzejas tīmeklī, pārraujot ierastus pavedienus un sasienot sākotnēji nesaderīgus pavedienus (šķiet, visaugstāko virsotni šajā virzienā sasniedza nu jau mūžībā aizgājušais Andis Surgunts, Andra tuvs draugs).
Krājums “Kā būtu ja tevis nebūtu epikūr” ir jau pavisam cita veida pietura, kurā patiešām atsēsties un atveldzēties, nevis piepeši atrast savu galvu tuvīnajā lupīnu krūmājā, nevis sev starp pleciem. Tas gan nenozīmē, ka Ogriņš būtu pazaudējis sev citkārt raksturīgo šķeldīgo asumu un satumsinātu rezignāciju. Bet šajā krājumā pieminētie izteiksmes līdzekļi nolīdzsvaroti gan ar pacietības, gan, pieļauju, redaktora Ilmāra Šlāpina padomu.
“iela izberzē acis / piestāj izmircis autobuss / atveras durvis / neviens neizkāpj
/ un tas ir vienīgais iemesls kāpēc tu / savukārt neiekāp”.
Jā, papildus, šī ir arī viena no Covid-19 pandēmijas literatūras liecībām. Tā nākotnē, paredzams, būs vesels, atsevišķs žanrs.
3. Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna izstāde "Tūlīt" Dubultos
Viens no ilggadīgākajiem radošajiem tandēmiem vizuālajā mākslā – Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns – no šīs piektdienas iekaros mākslas staciju “Dubulti”. Izstādē “Tūlīt” mākslinieki atspoguļos dažādus prāta stāvokļus, piedāvājot precīzas formas, kas tos ilustrē.
Kopš 2003. gada strādājot kopā, Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns turpina attīstīt sev raksturīgo sajūtu vizualizēšas metodi, kas ir vairāku viņu darbu satura pamatā. Izstādes kuratori ir monogrāfijas par Sarmīti Māliņu autors Tomass Pārups un mākslas stacijas “Dubulti” vadītāja Inga Šteimane.
Kā ne vienu reizi vien esmu spriedis ar dažādu jomu māksliniekiem, visgrūtāk ir radīt kaut ko vienkāršu.
Mēs tik viegli varam pakļauties savam privātajam iegribu un nodomu diktātam, ka apaudzējam sākotnēji skaidru un konkrētu idejas kodolu ar pieredzes un mirklīgu uzplaiksnījumu slāni. Un tas var notikt ļoti ātri. Kā Kristaps ar Sarmīti var būt brīvi no šī riskantā stāvokļa, atliek pārliecināties, tikai iekāpjot auto vai vilciena vagonā ar virzienu uz Dubultiem. Starp citu, veloceliņu arī esot nedaudz labiekārtojuši, ja vien neesmu saklausījies kādas izrunātas puspatiesības.
4. Restaurētie "Mērnieku laiki"
Nupat aizvadīto pašvaldību vēlēšanu kontekstā iesaku Nacionālā kino centra vietnē filmas.lv noskatīties Voldemāra Pūces 1968. gadā uzņemto drāmu “Mērnieku laiki”. Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāns ir mūsu literatūras vēstures stūrakmens, tas jau nu būtu stāstīts gan bērnu dienās, gan tur un še atgādināts arī katra latviešu cilvēka tālākās izglītības gaitās. Padomju iekārtai brāļu Kaudzīšu darbs bija pats gardumiņš – tajā tik trāpīgi un nesaudzīgi atainotas korumpētās Krievijas Impērijas guberņu vietvaru pārstāvji un tālākie rīkotāji, činavnieki/mērnieki. Paralēles taču acīmredzamas, ne tā? Papildus, kaut arī Ķenča monologs Alfreda Jaunušana nemirstīgajā izspēlē itin kā aicina šo filmu uzlūkot kā “laikmeta” vai “tikumu” komēdiju, savā pamatdzīslojumā tā tomēr ir un paliek drāma, nostiegrota starp valkīriski histērisko Oļiņieti (Elza Radziņa) un rimto puķu mīļotāju Lienu (Vija Artmane).
Tā jau gan, ne tikai puķes vien viņai bija prātā, tāpat arī Gaitnieku Kaspars (Gunārs Cilinskis), kura tēlotājam šogad pieminam deviņdesmito gadskārtu.
Pat ja jūs nesaista sižeta peripetijas un dramaturģiskās nostādnes, kaut uz jonīti novērtējiet 2019. gadā paveikto filmas restaurācijas darbu, kuru paveikuši studijas “Lokomotīve” speciālisti. Kino arī ir dokuments, un šādā kvalitātē saglabāts, tas var būt par rosinājumu citu mūsu ekrāna mākslas vēstures piemēru iepazīšanai.
