Laiks atnesis jaunu dzīvi.
Kamēr ir tik daudz pieejamu filmu un koncertu, ko baudīt tīklos, vēl nomierinošāku efektu var dot grāmatas, kas rokas stiepiena attāluma kaudzītē sakrājušās no iepriekšējā – 2019. gada – kad viss vēl bija pavisam citādāk. Tieši tagad dažas no tām atkal rodas vēlme pāršķirstīt. Šīs nedēļas "Kilograma kultūras" žūrijas ieteikumu slejā savu grāmatu izlasi iesaka LTV kultūras raidījumu redakcijas vadītāja Ieva Rozentāle.
Svena Kuzmina “Hohma”
Klejojumi pa bērnības pilsētu, kas varētu būt tikpat reāla, cik nebūt nemaz. Mazliet mistiski notikumi, kas aizved agrākās desmitgadēs un tomēr atgādina vairāk sapni nekā realitāti. Iedomājos, vai pēc pāris nedēļām arī iepriekšējais gads nešķitīs tikpat savāds? Brīdī, kad patiešām būsim pieraduši dzīvot citādi nekā pirms pāris nedēļām.
Zigmunda Freida “Mākslinieks un fantazēšana”
Freids slaucījis putekļus no mūsu zemapziņas noslēpumiem un meklējis atbildes uz neatbildamu jautājumu – kā mākslas darbs konstruējas mākslinieka galvā? Fantazēšana kā ikdienišķa darbība var nest gan postu, gan mākslas darbu. Šis eseju krājums ir pirmpublicējums latviešu valodā. Un, lai arī Freida valoda straujāka dzīves pulsa dēļ brīžiem šķiet svešāda, tomēr labi rezonē, palīdzot saprast arī šo laiku.
Ilmāra Šlāpina “Es nemāku, komatus”
Grāmatiņa ātri kļuvusi iemīļota, pateicoties Šlāpina valodas tiešumam un vienkāršībai. Tādā steidzīgā pasaulē, kāda vēl aizvadītajā gadā bija mūsējā, dzejoļi ir lasāmi un citējami tik viegli, cik skaitāmpantiņi pie eglītes. Bet iegriba tos pārlasīt ir teju nepārvarama, jo process izsauc reizē gan smaidu, gan apcerīgas pārdomas.
Viktora Freiberga “Kinomāna slimības vēsture”
Vēl viena maza un būtiska grāmatiņa, kuru var pārlasīt, lai, jau otro reizi slīdot pāri tekstam, atzīmētu to filmu nosaukumus, kas paskrējuši garām sākumā paša stāsta dēļ. Tad nu iespēja tos izrakstīt un pameklēt tīklos, lai ļautos kino valdzinājumam, kas, iespējams, ir neaktuāls, bet jaunas iekšējās pasaules atklājošs.
Montas Kromas dzejas izlase “Trotuārs”
Montas Kromas dzeja joprojām ir svaiga, tieša un drosmīgi sievišķīga. Tajā pulsē pilsētas asfalta gars un īstas, karstas asinis. Tā labi tulko cilvēka mainīgās noskaņu straumes un labi iederas laikā, kad vairāk uzmanības pievērsts sievietes dažādajām enerģijām. Biezākā krājumā daudz dzejoļu vienkopus ļauj atkal atrast kādu jaunu, agrāk nelasītu pērli.
