Sadaļas Sadaļas

Kultūras ieteikumi šai nedēļai: piecas ļoti dažādas grāmatas

Sabiedrisko mediju balvas "Kilograms kultūras" žūrijas locekle Henrieta Verhoustinska uzskata, ka pandēmijas laiks ir īstais laiks, lai lasītu grāmatas, un dalās savos atradumos ar LSM lasītājiem.

1. Lilijas Dzenes “Izmeklēti raksti”

(izdevis LKA Eduarda Smiļģa muzejs un apgāds “Mansards”)

Mums ar leģendāro teātra kritiķi Liliju Dzeni dzimšanas dienas bija vienā dienā, un mēs nekad, kopš bijām pazīstamas, neaizmirsām viena otru apsveikt. Skaistos tumšsarkana audekla vākos ar zeltā iespiestiem burtiem – tādi ir mākslinieces Gundegas Muzikantes noformētie Lilijas Dzenes (1929–2010) “Izmeklēti raksti”, ko sakārtojis bijušais Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) rektors, tagad LKA profesors, Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Savā priekšvārdā profesors raksta, ka Lilija Dzene daudz darījusi, lai atjaunotu Kārļa Skalbes “Saulrietus” abu dzimtajā Vecpiebalgā, tādēļ viņas jaunākajai grāmatai izskats kā Skalbes pirmskara Latvijā izdotajiem kopotajiem rakstiem. Grāmatai divas daļas. Pirmajā ir recenzijas un raksti par teātri no 1952. gada līdz pat 2006. gadam, no vairāk nekā 400 publikācijām Jānis Siliņš atlasījis 26, kurās ir gan laikmeta nodevas ar tā ideoloģiskajām piešpricēm, tomēr pāri visām – dziļa izpratne, interese un iedziļināšanās teātrī, raksti joprojām ir interesanti.

Taču man visinteresantākā šķiet grāmatas 2. daļa – Lilijas dienasgrāmata.

Tā ir pašas Lilijas rediģēta, padzēsta, pagraizīta, tomēr ārkārtīgi aizraujoša, ar viņas depresijām, priekiem, skumjām par aizejošajiem draugiem, piedzīvotās nodevības, piedzīvotā slava un mīlestība – laikmeta atspulgs lielas personības liktenī, un arī atziņa “Man pieder mans laiks” (2005. gada 12. maijs).

2. Ineses Krūmiņas “Vilkme”

(izdevis apgāds “Zvaigzne ABC”)

Skarbas kā dzīve ir Ineses Krūmiņas varoņu savstarpējās attiecības un likteņa nenovēršamība, kas katru nākamo paaudzi ved aizvien sūrākos pārbaudījumos – ja ne karš, deportācijas, Staļina laika baisumi, kuri arī atstāj sāpīgas vagas pārcirstajos likteņos, tad miera laikos ir brālis, kurš izvaro māsu, vīrs, kurš dzīvo ar divām sievām, vīri, kuri nodzeras, un mammas, kurām nomirst bērni.

Vilkme ir gan asins balss, kas sauc pie radiem, pat ja tie nodevuši, gan nereti sāpīgos mezglos un daudzstūros sapin vīriešus un sievietes.

Krūmiņas romānu lasīt viegli – tas ir notikumu, darbību stāsts, tajā nav bezgalskaistu dabas aprakstu vai autores lappusēm garu pārdomu. Iespējams, dažbrīd gribētos, lai romāna valoda nav tik lietišķa, bet tāda nu tā ir un pat ar psihoterapeitisko nobeigumu ilgi paliek prātā.

3. Ingas Utenas-Loginas “Katram sava grāmata galvā”

Ingu Utenu noteikti daudzi atceras kā muzikālo ģimeņu saiešanas jeb “Spieta” radītāju un TV vadītāju. 90. gadu beigās, daudziem par pārsteigumu, iznāca Ingas grāmata “Cilvēks – Godmanis” par Ivaru Godmani. “Katram sava grāmata galvā” ir Ingas Utenas-Loginas otrā grāmata, un Jāņa Rozes apgāds to izdevis e-formātā.

Tā ir kā saruna virtuvē, dzerot tēju vai – kā nu kuro reizi – varbūt šampanieti, un ar neapšaubāmi interesantu sarunu biedru runājot par visu ko.

Grāmatu, manuprāt, var “atšķirt” (lieku pēdiņās, jo grāmata ir digitālajā vidē) jebkurā vietā un sākt lasīt no tās. Sarunu biedrs – autore – ir cilvēks, kurš pusgada garumā reaģē uz ziņām, uz notiekošo sabiedriskajā (visplašākajā vārda nozīmē – no medicīnas līdz uzņēmējdarbībai), politiskajā, kultūras un arī personiskajā dzīvē un brīvi ļaujas asociāciju plūsmai, tai aizvedot gan vēsturē, gan personiskā apcerīgumā. Kā jau virtuves sarunās, šim un tam negribas piekrist, šis un tas šķiet par pļāpīgu, bet kopumā lasāmais ievelk, atklājot mūsu – Atmodas jauniešu paaudzes laikmeta ainu. Autore arī daudz interesējusies par vēsturi, tāpēc nebrīnieties grāmatas lappusēs sastapt gan Hitleru, gan Kārli Ulmani un Albertu Kviesi.

4. Lotes Vilmas Vītiņas “Meitene”

(izdevusi izdevniecība “Neputns”)

Pēdējā laikā daudz lasu dzeju, tā man palīdz izdzīvot pandēmijas grūtsirdību pat tad, ja tā ir skumja. Patīk, ka ir parādījusies jaunu dzejnieku paaudze, pie tiem pieder arī kā grāmatu ilustratore un grāmatas "Dzejnieks un smarža" autore un māksliniece Lote Vilma Vītiņa, kuras debijas dzejoļu krājums “Meitene” bija kā ceļojums laikā pie tādas krietni jaunākas manis, kad pat vēl “jūtu ka man vēderā guļ/ neizšauta petarde/ pilna ar pelniem”. Vienkārši, nesamežģīti mirkļi, pārcelti dzejas valodā, dažbrīd smeldzīgi, dažbrīd silti.

5. Krišjāņa Zeļģa “Skaistuma klātbūtne”

(izdevusi izdevniecība “Neputns”)

Kauna sajūta, dusmas, “p” vārdi, entropija un skaudra savas valodas un savas ne-piederības sajūta raksturo Krišjāņa Zeļģa dzejoļu krājumu ''Skaistuma klātbūtne'', kas ļoti trāpa, ja lasi šo jēgas meklējumu brīžos, – tad nejūties tik vientuļi. Zeļģa dzeja ir vienlaikus emocionāla un gudra, pretrunu un paradoksu pilna (“gandrīz tik slikti ka labi”), un lai gan par dzeju īsti uzrakstīt var tikai neko, ilgus vakarus tieši šī grāmata gulēja pa ķērienam uz grīdas pie gultas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kilograms kultūras
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt