Latvijas Mākslas akadēmija iemieso radošuma un brīvības garu. Šī vēsturiskā kultūrvieta dibināta laikā, kad veidojās Latvijas valsts, un simt gadu laikā tā kļuvusi par vadošo mūsu valsts mākslas augstskolu. Nesen tajā sācis strādāt Rozentālu dzimtas pēctecis – leģendārā mākslas klasiķa Jana Rozentāla mazmazmazdēls – jaunais gleznotājs Ansis Rozentāls.
“Tā ir tā kultūras sirds, kultūras centrs, varbūt daudzi neiedomājas, bet viss, kas šobrīd kultūrā notiek, kultūras darbinieki ir gājuši cauri šai ēkai, šai mācību iestādei akadēmiskajai, tāpēc tā ir tā sirds,” akadēmiju raksturo Rozentāls.
Rozentāls stāsta, ka Mākslas akadēmijas dārzu tās rektors Kristaps Zariņš kopā ar sievu Santu izbūvējuši ar rokām.
“Mākslas akadēmija ir jauno mākslinieku, jauno mākslas zinātnieku, dizaineru enerģijas akumulācijas vieta 100 gadu garumā. Es domāju, ka cilvēki vienmēr priecājas par pavasari, tad Mākslas akadēmija ražo šo pavasari, jo māksla ir pavasara koncentrāts,” saka Kristaps Zariņš.
Mākslas zinātnieks, akadēmijas prorektors akadēmiskajā un zinātniskajā darbā Andris Teikmanis uzsver – Mākslas akadēmija ir ne vien izglītības, bet arī pētniecības iestāde.
“Mums ir arī fantastisks kultūras krājums. Mūsu krājumā faktiski visi nozīmīgākie pēc Otrā pasaules kara Mākslas akadēmiju absolvējušo mākslinieku darbi. Mēs šeit varam gūt precīzu pārskatu, kā ir attīstījusies ne tikai mākslas izglītība, bet māksla un kultūra kopumā Latvijā pēdējos 70 gados,” stāsta Teikmanis.
“Ja mēs runājam par tādu fenomenu kā māksla, mūsdienās ir virkne institūciju, virkne spēlētāju, kas to definē. Šajā shēmā ir identificētas teju pie pussimta dažādu institūciju, kuru viedoklis par to, kas ir māksla, veido priekšstatu mūsdienu pasaulē par to, kas ir māksla, sākot no galerijām, muzejiem, apdrošinātājiem, cilvēkiem, kas veic izmeklēšanu mākslas tirgū, starptautiskām organizācijām, māksliniekiem, skatītājiem, informētiem skatītājiem, vienkāršiem skatītājiem. Bet visa centrā ir mākslas izglītība,” norāda Teikmanis.
