Doties laukā no mājām vai tomēr ne? Kultūras izlase šai nedēļai

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Sabiedrisko mediju balvas „Kilograms kultūras” žūrijas locekle Henrieta Verhoustinska turpmākajā nedēļā tiem, kurus skārusi vīrusa panika, iesaka grāmatas gan pašiem, gan bērniem, bet tiem, kuri nebīstas publisku pasākumu, – īpašu izrādi un aizraujošu dokumentālo filmu!

1. Komikss par izsūtīšanām "Sibīrijas haiku"

Vai par izsūtīšanām un represijām iespējams runāt ar pavisam maziem bērniem? Lietuviešu rakstniece Jurga Vile kopā ar ilustratori Linu Itagaki radījušas grafisko stāstu par padomju laika deportācijām „Sibīrijas haiku”, kas domāts pamatskolas vecuma bērniem, lai runātu par 1941. gada deportācijām. To latviskojusi tulkotāja Dace Meiere, bet klajā laidusi bērnu literatūras izdevniecība „Liels un mazs”. Tas būtībā ir komikss par lietuviešu zēnu Aļģi, kas ar ģimeni 1941. gadā tiek patriekti no mājām un attopas izvesti uz Sibīriju.

Tas mazajā puikā izraisa milzu neizpratni un simtiem jautājumu.

Taču tas noteikti nav tikai bēdīgs stāsts – lai arī ģimene cenšas izdzīvot, ēdot sasalušus kartupeļus, zupu pasālot ar asarām, izsūtījumā dzimst izsūtīto koris „Āboli” un dziedot dīgst spārni. 

2. Skarbie un skaistie "Vilcēni"

Vilcēni ir pusaudžu banda, kas pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados vienlaikus sajūsmina un terorizē Jūrmalas iedzīvotājus – tostarp paši savas ģimenes. Un paši arī dabū ciest skarbajā laikmetā. Andras Manfeldes jaunākajā romānā „Vilcēni” ir tik daudz nežēlības (īpaši pret sievietēm), tik daudz krāšņu iekšējās dzīves un pārdomu plūsmas aprakstu, ka to grūti lasīt.

Varbūt savādais, metaforiskais personāžs, kas laivā ved apglabāt mīļoto sievieti, ir jau par daudz romāna tēlu sistēmā, bet nedrīkst aizmirst, ka Andra Manfelde ir arī dzejniece.

Pati Andra, kas savu rakstnieces ceļu uzsāka ar romānu „Adata” (par savu atkarībām kaisīto jaunību), ir saglabājusi to, ko mana meita, mazliet ielasījusies, nosauca par pusaudža maksimālismu. Tas romānu dara tik griezīgu skaudru.

 3. "Klejotāju" paaudze

Man ļoti, ļoti patika jaunā režisora Matīsa Kažas filma „Klejotāji” par divdesmitgadniekiem (ar astīti). Man šķiet, tas ir pirmais dziļais un vienlaikus ne-smagais šīs paaudzes portrets dokumentālajā kino, kas nav no sērijas „vai viegli būt jaunam?”

Fenomenāla ir varoņu spēja dzīvot savas dzīves tā, it kā kameru nebūtu.

Un kameras (dažbrīd pat divu!) spēja it kā nebūt (Aleksandra Grebņeva darbs). Atskrēju uz preses seansu, iepriekš vispār neko neizlasījusi, un pirmās desmit minūtes man šķita, ka tā ir dokumentālistikas stilā veidota spēlfilma. Bez didaktikas un uzspēles, un bez kautrēšanās tiek sekots trim jauniem latviešu cilvēkiem (meitenei un diviem puišiem) dažādās pasaules malās, un, ja Latvijas latvieša stāstā arī parādās mazliet epatāžas, tas piedien stāstam par tik jauniem cilvēkiem, tāpat kā piedien arī smalkjūtīgs, tomēr gana tiešs viņu jutekliskās dzīves atainojums. „Klejotāji” no 5. marta kinoteātros, bet Matīss Kaža turpina strādāt pie savas pirmās spēlfilmas – vesterna. Kopā ar vienu no "Klejotāju" personāžiem - savas paaudzes dzejnieku Raimondu Ķirķi - Matīss Kaža otrdien būs mani viesi raidījumā „Kultūrdeva”.

4. Grēksūdze "Tēbu zemē"

Izrādi „Tēbu zeme” Dailes teātra Mazajā zālē rāda tikai pirmdienās. Kaut arī režisors Dmitrijs Petrenko daudzkārt iestudējis šai teātrī un galvenajā lomā ir dailēnietis Gints Andžāns, tas ir neatkarīgu producentu projekts. Lietojot pēdējā laika metodi – iet, skatīties, klausīties, neko iepriekš par gaidāmo mākslas piedzīvojumu neizpētot - sākotnēji šķita, kas tas ir reāls Dmitrija Petrenko piedzīvojums ar reālu tēva slepkavu, ko drāmā tvērusi, piemēram, Justīne Kļava. Arī Gints Andžāns uzsver sava varoņa līdzību ar režisoru (līdzīgi, kā Nastavševu spēlējot, to dara Rešetins un Znotiņš abos "Cerību ezeros").

Starpbrīdī atklāju, ka stāsts par izrādi, ko ar īsta noziedznieka palīdzību gatavo režisors un jauns aktieris, ir dienvidamerikāņu dramaturga Serdžio Blanko krimināldrāma.

Lai arī tiešām lieliski ir abi aktieri – arī pavisam „zaļais” Kārlis Rūdolfs Ērglis -, stāsts izvēršas nevis par Edipa kompleksu vai sociālu drāmu, bet par ironisku, tomēr patiesu režisora/dramaturga grēksūdzi: mēs varam iemīlēties savos varoņos, izkust viņos un dzīvot ar viņu stāstiem, bet aiz stūra jau gaida nākamais stāsts un jebkura tuvība ir tikai epizode.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti