Janīna Kursīte. "Kamolkoks"
Janīnas Kursītes apjomīgā un aizraujošā monogrāfija "Kamolkoks. Apcere par ceļiem uz latviskumu" stāsta par tik daudz ko pārsteidzošu, kas veido mūsu identitāti: par rituāliem, skaitļiem, latvisko zīlēšanu, sēnēm, hernhūtiešiem, jaunlatviešiem, pieminekļiem, "Straumēniem" un "Sūnu ciema zēniem", Imantu Ziedoni, pretestību, latviešu lietām (piemēram, Merķeļa akmens galdu) un to pētniecību.
Kas saista visas šīs žanriski un semantiski tik dažādās tēmas?
Ceļš uz latviskumu un Janīnas Kursītes asais prāts, kas kamolos šķetina un atšķetina tik daudz ko, ka lasot reibst galva. Grāmata, kas, bez šaubām, ir zinātnisks izdevums, bet uzrakstīta raitā, labi lasāmā valodā, nav obligāti jālasa no sākuma līdz beigām – var izvēlēties sevi interesējošu tēmu un izlasīt vispirms par to. "Priekšstats par to, kas ir vērība, sakrāla vērtība, Latvijas simboliska vērtība, mūsdienās ir ļoti dažāds", raksta Janīna Kursīte par mēģinājumu, gatavojoties Latvijas simtgadei, izveidot 21.gadsimta sākuma vērtību sarakstu. Par šo dažādību arī stāsta Janīnas Kursītes grāmata.
Juris Kursietis. "Cildenie"
Lai arī dažu labu nervozāku skatītāju var satraukt režisora Jura Kursiešā jaunās filmas "Cildenie" nervozā un saraustītā kameras kustība, tās mērķis ir parādīt, uz cik nedrošiem pamatiem balstās slavenās vācu ērģelnieces Annas (vācu aktrise Johanna Vokaleka) un latviešu uzņēmēja Andra laulība, pat neraugoties uz abu acīmredzamo mīlestību vienam pret otru. Annas dzimšanas dienas svinības ar vācu un latviešu viesiem uzrāda gan "vecās" un "jaunās" Eiropas kultūras un vērtību atšķirības, gan temperamenta un nacionālās identitātes īpatnības. Par Jura Žagara darbu kaut ko ļoti īpašu pateikt grūti, jo tas šķiet aktieriem ļoti raksturīgs, bet Johannas Vokalekas darbs ir smalks, niansēts, emocionāls un liek identificēties ar šo sievieti, kas pamazām un neuzkrītoši tiek bīdīta izvēles – karjera vai korupcijā apsūdzētais vīrs – virzienā.
Toms Stopards. "Arkādija"
"Divu šķietami nesavienojamu matēriju – čaukstoša papīra un sveces liesmu ieskauta bija Toma Stoparda "Arkādija" 1998. gadā, kad to, Alvja Hermaņa iestudētu, ieraudzīju Jaunajā Rīgas teātrī. Tas bija ļoti dziļš emocionāls un arī intelektuāls piedzīvojums, jo luga vēsta ne vien par pirmajām meitenes jūtām, bet arī par eksakto un humanitāro zinātņu krustpunktiem. Der minēt faktu, ka šī luga daudzās viscienījamākās Amerikas un Anglijas augstskolās tiek izvēlēta par semināra tēmu gan matemātikas, gan literatūras, gan fizikas, gan vēstures, gan bioloģijas specialitātē studējošiem, jo dīvainā kārtā tā sevī apvieno ne tikai visas šīs eksaktās un humanitārās zinātnes, bet uzrāda to kopsakarības," laikrakstā "Diena" toreiz rakstīja Normunds Naumanis (19.12.1998.).
Šoreiz, 2024. gada novembrī, "Arkādijas" scenogrāfiju veidojis toreizējā scenogrāfa Andra Freiberga skolnieks, ne mazāk izcilais Mārtiņš Vilkārsis, bet toreizējai Tomasīnai – Gunai Zariņai jaunajā izrādē ir Tomasīnas mātes lēdijas Kroumas loma. Piecas stundas ilgais iestudējums ir iespēja iegrimt gluži citā laika plūdumā, kā ierasts šai steidzīgajā laikmetā.
Frānsiss Skots Ficdžeralds. "Lieliskais Getsbijs"
Ar "Arkādiju" Nacionālā teātra "Lielisko Getsbiju" saista tikai divu nedēļu atšķirība starp pirmizrādēm, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis un laikmets, kas nav šodiena. "Lieliskā Getsbija" gadījumā tas ir džeza laikmets Amerikā – 20. gadsimta 20. gadi. Beza Lurmena filma ar Leonardo di Kaprio titullomā uz vairāk nekā desmit gadiem aktualizējusi zelta uz melna fona Art Deco ornamentus un neprātīgās Getsbija ballītes spozmi. Redzēsim, kā šo laikmetu būs interpretējusi režisore Indra Roga kopā ar Vilkārsi, kostīmu mākslinieci Annu Heinrihsoni un komponistu Aleksandru Tomasu Matjussonu. Taču par visu vairāk mani interesē, cik smeldzīgs un sirdi plosošs izvērtīsies mīlas stāsts starp Getsbiju (Jēkabu Reini) un Deiziju (Madaru Reijeri).
