Radošā zinātne
"Fizikā – tāpat kā mākslā – pirms radīšanas vienmēr ir noslēpumainā sajūta: tur, ārā, kaut kas ir, kaut kāda nojausma. Un tad, kad tā materializējas, tad ir jauna formula, jauna izpratne vai mākslas darbs," radīšanas procesu raksturo Auziņš. "Tas ir tāpat kā ar leģendāro ābolu, kas uzkrita Ņūtonam uz galvas. Tā nebija nejaušība – ārējs grūdiens tikai radīja pēdējo impulsu pirms atklājuma. Daudzi mākslinieki man ir apstiprinājuši: tas notiek tieši tā! Un ziniet, man pret šo ir ļoti emocionāla attieksme, es domāju, ka
laba zinātne, tāpat kā laba māksla, rodas eksperimentāli radošā ceļā."
Robežu pārkāpējs
Mārcis Auziņš ir no cilvēkiem, kas ir pārāk gudri, lai vilktu robežas, viņam patīk kāpt tām pāri.
"Vispār pasaule nedalās eksaktā un humanitārā redzējumā. Tieši tad, kad es skatos uz pasauli, apvienojot šos skatu punktus un varbūt pievienojot arī reliģisku un vēl kādu skatījumu, – tad pasaule kļūst daudz krāsaināka,"
atklāj Mārcis Auziņš. Izskan arī Auziņa panākumu noslēpums: allaž doties laukā no ieradumu komforta zonas.
Arī mūsu valsts ģeogrāfiskās robežas profesoram nav saistījušās ar ko mazu vai ierobežojošu, viņa zinātniskās darbības lauks izvērsies pār vairākiem kontinentiem. Doktora disertāciju savulaik aizstāvējis Sanktpēterburgā, stažējies Pekinā (Ķīna), strādājis Saseksas (Lielbritānija), Bīlefeldes (Vācija) un Bērklija (Kalifornijas Universitāte Bērklijā, ASV) universitātēs.
"Visos savas stažēšanos laikos man nebija priekšnieka, kas teiktu, kad un cikos jānāk uz darbu, es varēju lasīt, pētīt savā tempā, pats pēc sava plāna. Līdz ar to šie posmi manā dzīvē ir ietekmējuši to, ko esmu savā dzīvē darījis vispār. Un tas ir arī mainījis manu skatījumu uz Latviju, uz mums pašiem. Piemēram, tāda līmeņa universitātei kā Bērklija – atšķirībā no Latvijas Universitātes, piemēram, kam jāietur cits stils – ir nepieklājīgi būt meinstrīmā, neklājas būt tādam, kā visi, ir jāiziet ārpus rāmjiem. Kad viens no maniem Bērklijas kolēģiem saņēma Nobela prēmiju, es par to nopriecājos, citam kolēģim sakot, ka tas ir skaisti. Šis otrais gan dalīja manu prieku, taču tikai daļēji. Skaisti, jā! – viņš teica, bet tas, ko viņš neformulēja vārdos, bet ko es redzēju viņa acīs, bija: ar ko es esmu sliktāks? Kāpēc viņš, bet ne es, saņēma Nobela prēmiju?" smejas profesors, raksturojot Bērklijas Universitātes kolēģu ambīcijas.
LSM.lv ik nedēļu lasāma profesora Mārča Auziņa zinātnes sleja:
Priekšnieks pret paša gribu
Daudzi atceras Mārci Auziņu kā Latvijas Universitātes rektoru (2007–2015), taču viņš atzīst, ka priekšniekošanu vienmēr uztvēris kā obligāti izdarāmu nastu, jo pārāk labi saprot, ka tas būs "sūri un grūti". Ne rektora, ne citi amati nekad neesot bijuši mērķis, kurā ilgi uzkavēties. "Esmu bijis arī katedras, nodaļas vadītājs, senāta priekšsēdētājs. Arī tagad man amatu ir gana: LU profesors, Lāzeru centra vadītājs, Eksperimentālās fizikas katedras vadītājs, LU padomes loceklis. Visu mūžu esmu bijis kaut kāds priekšnieks, un vienmēr licies: labi, piekritīšu, bet tad šī nu ir augstākā pozīcija, vairāk ne," smejas Auziņš.
Raidījumā profesors atceras arī laiku, kad tika izvirzīts Valsts prezidenta amatam: "Biju gatavs uzņemties, – izaicinājums, protams, bija. Man šķita, ka universitātes modelis ir tāds mini valsts modelis un ka es varētu savu pieredzi likt lietā. Bet, liekot roku uz sirds, varu apgalvot, ka jutos atvieglots, kad politiķi mani tomēr neizvēlējās, un es varēju atgriezties pie lietām, ko man patīk darīt un kuru patiešām netrūkst."
Rektors
Latvijas Universitātes vadīšanas laiku Mārcis atceras ar gandarījumu. Viņa sadarbība ar daudzām citu valstu augstskolām kaldinājusi pārliecību, ka "konkurētspējīgai mūsdienu universitātei jābūt gan ar senām akadēmiskām tradīcijām, gan ar moderniem pētījumiem un vidi. Telpām ir jāraksturo domāšanas plašums un ambīcijas. Nevar noliegt, ka tas iedvesmo studentus un akadēmisko personālu."
Auziņa laiks LU saistās ar augstskolas jauno, moderno korpusu celtniecību, tai skaitā Zinātņu māju, kur tagad atrodas arī Auziņa vadītais Lāzeru centrs. Taču, šķiet, vēl priecīgāks nu jau bijušais rektors ir par mūsu augstāko mācības iestāžu ierakstīšanos pasaules augstskolu reitingu listē. "Tas, ka mūsu augstskolas tagad ir pasaules universitāšu reitingā, ir arī manas darbības rezultāts," ar gandarījumu komentē Auziņš. "Sākotnēji gan tam bija liela pretestība, jo mums ir nacionālās īpatnības, kas liek domāt, ka mēs nevaram samēroties ar pasauli. Kaut gan prakse daudzkārtīgi ir pierādījusi pretējo."
Auziņa sānsolis
Kaut arī Auziņa darbības un pētniecības joma ir eksakta – kvantu fizika, to drīzāk varētu saukt par metodi, kas izriet no viņa izglītības un arī matemātiskās domāšanas, taču patiesībā profesora pētnieciskās intereses aptver ļoti plašu loku, ieskaitot sevi personīgi.
"Viens no maniem sānsoļiem ārpus zinātnes, veids, kā es eksperimentēju ar savu prātu, ir meditācija," saka Auziņš, kura virtuālās meditācijas platformas auditorija sniedzas pie 1000 interesentiem.
"Tas aizsākās Amerikā, Bērklijā – tur ir ļoti daudz budisma centru: jūdzes attālumā ap manu dzīves vietu vien bija kādi pieci vai seši. Mani tas ļoti interesēja, bet jutos līdzīgi kā cits mans kolēģis, kvantu fizikas aizsācējs un liels vēdu speciālists Ervīns Šrēdingers: man bija sajūta – vai es neesmu nodevējs, jo fiziķi nenodarbojas ar vēdām un meditāciju. Tā viņš savulaik teica. Un man bija līdzīgi.
Raidījumā profesors stāsta, ka eksperimenti ar savu prātu sākušies jau pirms Amerikas: "Es sāku ar psihoterapiju tepat Rīgā, ar vizītēm pie Arkādija Panca. Akurāti četras reizes nedēļā atlaidos uz dīvāniņa un centos saprast, kā darbojas mans prāts."Tagad situācija ir mainījusies, bet, ja es pirms gadiem desmit, būdams Latvijas Universitātes rektors, atzītos, ka katru dienu meditēju, uz mani skatītos kā uz dīvaini."
Auziņš stāsta, ka arī meditāciju praktizē ar lielu precizitāti: "Mans rīts sākas piecos, esmu absolūts cīrulis, un tik agra celšanās man nesagādā lielas grūtības. Pēc uzcelšanās seko duša un meditācija. Tad – rīta kafija, un diena var sākties!"
Vislielākais kompliments
Jautāts, kāds ir vislielākais kompliments, ko viņš jebkad ir saņēmis, Auziņš brīdi padomā, tad dalās nelielā stāstā: "Tas laikam bija, man esot rektora amatā, kad radās kāda ļoti satraucoša situācija, kurā viens no kolēģiem man pavaicāja: kā gan tu vari būt tik mierīgs? Tas laikam arī ir lielākais kompliments, ko man bija patīkami dzirdēt." Jāapliecina, ka viņa nosvērtība un cilvēciski ļoti atbruņojošais miers pārņem jebkuru sarunas biedru, kam viņš pievēršas ar lielu cieņu un uzmanību. Tikai viņa acīs iezaigo jauneklīgas dzirkstelītes, stāstot kādu no asprātīgi krāšņajiem dzīves pieredzes stāstiem, kas raidījumā negrib un negrib beigties.
Visticamāk, šis miers ir izaudzis no Auziņa milzīgās profesionālās pieredzes, no nerimtīgās sevis izdzīšanas no miera paradīzes – jaunos izaicinājumos. Taču tikpat labi mēs varam spēlēties ar pieņēmumu, ka liela nozīme ir profesora ilgstošajai meditācijas praksei.
"Viens no meditācijas mērķiem – ieraudzīt lietu patieso dabu.
Ko tas nozīmē? Paskaidrošu ar Rietumu cilvēkiem labi saprotamām un droši vien arī jums zināmām sentencēm: Dievs, ļauj man nepārdzīvot par lietām, ko es nevaru ietekmēt; ietekmēt lietas, ko varu; un atšķirt vienu no otras! Lūk, un te noder meditācija, kas palīdz saprast lietu patieso dabu," skaidro Mārcis, ar smaidu piebilstot: "Bet to, protams, ir viegli pateikt. Dzīvē tas ne vienmēr padodas tik viegli."
Pilsētnieka dzīves sajūta
Auziņš jau no bērnības ir Rīgas centra zēns, kas urbāno mīlestības sajūtu dala ar dzejnieku Čaku, un to joprojām ir saglabājis. "Mana sieva ideālā variantā gribētu dzīvot mājā ar mauriņu, turpretī es – pašā pilsētas centrā, mansardā ar skatu uz pilsētu. Pie tam ar iespēju jebkurā diennakts laikā iziet no sava augšstāva dzīvokļa un, piemēram, pulksten divos naktī iedzert kafiju un apēst maizīti," ironizē profesors. "Protams, tas ir diezgan smieklīgi, jo – cik gan bieži es naktī gribētu celties un doties kafejnīcas meklējumos? Īpaši ņemot vērā, ka esmu cīrulis un gulēt eju jau ap desmitiem vakarā. Taču es gribētu, lai man ir šī iespēja. Un ne tikai uz kafejnīcu, bet arī uz izstādi, muzeju vai uz bibliotēkas lasītavu doties jebkurā diennakts laikā... Jūs jau sapratāt – tas ir stāsts par brīvību, vai ne?" smaida Mārcis, piebilstot, ka šāda iespēja tagad laikam gan esot tikai Ņujorkā, pilsētā, kas joprojām "nekad neguļ".
Āgenskalns un pastaigas labā sabiedrībā
Tagad Auziņš par savu pilsētas rajonu sauc Pārdaugavu, Āgenskalnu, kur viņš ne tikai dzīvo, bet arī strādā: "Man patīk garas pastaigas. Dažreiz gan vedu sievu pastaigā arī uz jūru, kas viņai patīk labāk. Taču man nav raksturīga šī ļoti latviskā vēlme doties ārā no pilsētas dūmiem lauku zaļumā, nē. Labprāt palieku Rīgas māju kultūrvēsturisko stāstu ielenkumā, un, ja vēl man kompānijā ir tik brīnišķīgs ceļa biedrs kā mans labradors, tad tas ir pavisam lieliski!" patiesi priecājas Mārcis. "Mēs bieži izejam šādā pastaigā pēc manas rīta meditācijas, parasti līdz manas vecākās meitas kafejnīcai, kur sunim ir sagatavots pīrādziņš. Un kā gan ne? Viņš ir tāds pats ģimenes loceklis, kā visi pārējie, kas sagaida rūpes un mīlestību." Auziņš, protams, ir humānists visās izpausmēs.
Konfrontēts ar faktu, ka mūsu lieliskais operas solists Kārlis Zariņš savulaik sēdinājis savus aristokrātiskos labradoru šķirnes suņus arī pie ģimenes galda, Auziņa acīs iemirdz smieklu dzirkstelītes: "Līdz tam mēs ģimenē vēl neesam nonākuši, bet nu – cieņu un lielu daļu mīlestības viņš patiešām saņem."
Bērnības iela un aristokrātijas gars
Maiznīcas ielā ir Mārča bērnības iela, kur viņš kopā ar vecākiem dzīvojis centra īres nama komunālajā dzīvoklī: "Pagalmā bija gana daudz bērnu, tāpēc kā vienīgais bērns, kāds es biju ģimenē, nejutos."
Idilliskās bērnības atmiņas saistās ne tik daudz ar padomju laika realitāti, bet ar cilvēkiem, kas nāca un savā būtībā pārstāvēja pirmās brīvvalsts jeb miera laika vērtības. "Sētniece, kas vakarā slēdza vārtiņus, un bez viņas ziņas neviens vēlu vakarā sētā tikt nevarēja. Mājā dzīvoja kolorīti cilvēki, piemēram, Latvijas armijas pulkvedis Stiprais, savulaik – fiziskās aizsardzības priekšnieks, kas brīnumainā kārtā bija paglābies no izsūtījuma – absolūti kolorīts kungs, pedants, kas brauca kopā ar maniem vecākiem makšķerēt. Pulkveža Stiprā kundze nāca pie mums skatīties televizoru. Atceros, netālu dzīvoja gleznotāja Rozentāla radinieki... Tas bija cits laiks, kas pamazām izplēnēja līdz ar cilvēkiem," atceras Auziņš, kas, šķiet, pats arī sevī nes aristokrātiskās kultūras iezīmes, kas – cik priecīga ziņa! – pasaulē joprojām ir dzīvas.
Vēlāk ar izcilām personībām Auziņš satikās Rīgas 49. vidusskolā un arī Latvijas Universtitātes Fizikas un matemātikas fakultātē – ar docētāju, fiziķi Jāzepu Eidusu, viņa māsu, izcilo valodnieci, šekspiroloģi Tamāru Zālīti un citiem.
Kas ir vīrišķība? Jūs noteikti gribēsiet zināt, kā uz šo mūžveco jautājumu atbild cilvēks, kas saka: "Skatoties uz savu dzīvi atpakaļ – tik veiksmīgam būt nav pieklājīgi!" Tad lūk, jautāts, kas, viņaprāt, ir vīrišķība, Mārcis Auziņš īsi padomā un saka: "Tā ir drosme vajadzīgā brīdī darīt to, ko jūs uzskatāt par pareizu."
