Ne tā kā katru gadu, kad folkloras kopu dziedāšana pieskandina galvaspilsētas sirdi. Šoreiz krietni klusāk. Ierasto 12 bluķu vietā vien pieci, un katru no tiem velk cilvēki no vienas mājsaimniecības. Tradīciju nevar lauzt, bluķis ir jāvelk, lai kā katru gadu gaisma uzvarētu tumsu.
“Simtiem gadu mūsu senči to ir darījuši, un mēs to joprojām turpinām darīt. Ja izdanco ar nāvi, tad laba veselība vismaz līdz Jāņiem,” saka Ieva Bērziņa.
Bluķa vilkšana un vēlāk dedzināšana iekļauj nozīmēm bagātas tradīcijas, kas slāņojas viena otrai pa virsu.
“Uz priekšu virzām arī šo te gadskārtu ciklu, un, kā mēs zinām, turpmāk atkal dienas kļūs garākas, gaismas būs vairāk un Saule kāps pasaules kalnā augšup. Tas noteikti svarīgi. Vēl ir tāda lieta, ka, velkot bluķi apkārt apļos, mēs veidojam arī aizsardzības apli, tādējādi pasargājoties nākamajā gadā no visa nelabvēlīgā,” saka Latvijas Folkloras biedrības vadītājs Andris Kapusts.
Viens no simboliskiem aktiem ir arī ziedojums. “Uz šī bluķa tiek uzliets degvīns, pēc tam uzsists ar dūri un izteikts novēlējums. Un tikai pēc tam to liek ugunskurā, un tad šis novēlējums arī piepildās,” stāsta Kapusts.
“Lai ļaunums iznīkst un gaisma lai top! Lai katrā mājā šūpulītī ir kāds brēkulītis, jo tikai tā var stāties pretī nāvei,” velc bluķa vilcēji.
Ar Rīgas domes atļauju bluķi šonakt tika dedzināti uz AB dambja – simboliski likteņupes Daugavas vidū.
Pateicoties videotranslācijai, simbolisko bluķa vilkšanas tradīciju noskatījušies krietni vairāk cilvēku, nekā jebkad iepriekš to vērojuši klātienē.
“Sadedzinot bluķi ugunskurā, tajā brīdī dzimst jauna gaisma. Un tā ir tā gaisma, kas turpmāk nākamo gadu būs kopā ar mums. Lai mums, visai tautai, zemei, valstij būtu šī svētība, aizsardzība un spēks nākamajam gadam!” saka Kapusts.
Garākā nakts jau aiz muguras, un tagad ar katru dienu gaismas būs arvien vairāk. Līdz pat vasaras saulgriežiem.
