"Tā vēl nav bijis, ka es aizeju un cilvēki maksā par to naudu, un es aptuveni stundu un 40 minūtes stāvu un stāstu. Gandrīz simtprocentīgi viss, kas tur notiek uz skatuves, ir noticis ar mani. Vienu stāstu es izstāstu, kas nav mans, bet es arī pasaku godīgi, tas nav manējais," par savu izrādi Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" stāsta Baiba Sipeniece-Gavare.
Pirmizrāde iestudējumam bija 21. februārī, kad Baiba Sipeniece-Gavare svinēja savu 50. dzimšanas dienu, un izrādei ir tiešs sakars ar šo dzīves datumu
"Es izrādē veltu veselu sadaļu, kāpēc es vispār atļaujos to darīt. Tam ir izskaidrojums, racionāls. Viens no iemesliem ir pavisam vienkāršs - man tuvojās 50 gadu jubileja. Tas bija pirms gada, kad es pieņēmu šo lēmumu.
Un es sapratu, ka kaut kas ir jādara, jo man ļoti negribējās tā vienkārši samierināties ar domu, ka tie 50 gadi pienāk un viss. Man vajadzēja aizņemt galvu ar kaut ko, jo manā galvā 50 gadi bija kaut kas briesmīgs," atklāj Sipeniece-Gavare.
Izrādē ir stāsts par to, kā Sipeniecei-Gavarei bijis sapnis kādreiz dejot "Gatves deju". Arī spēlēt uz skatuves – pie laba režisora labā lugā labu lomu – ir bijis viens no sapņiem, jo savukārt kāds cits stāsts vēsta, ka bērnībā Jaunpils bērnu dramatiskajā kolektīvā mazajai Baibai neviens nav devis spēlēt princeses sniegpārsliņas vai ganu meitenes.
"Es biju suns, vilks, koijots, ķirbis un raķete. Un sākumā es biju ļoti vīlusies, protams, pēc tam es sapratu, ka arī suns varbūt superīga loma, pat bez vārdiem," bilst Sipeniece-Gavare. "Un mana mamma to atceras, es varbūt mazāk, ka man nebija neviena vārda kā sunim, luga saucas "Tā tik bija vasara".
Sunim bija tikai vau, vau, vau un nekas cits, un es sapratu, ka nu šitā gan es tā neatstāšu.
Es panācu to, ka visi uz mani skatās, jo man bija blusas, nu kā sunim, un man bija arī prieks un arī bēdas, es ņēmos pa to savu kaktu, kur man būda bija.
Es tiku galā ar suni."
Un arī ar gadiem neviens labais režisors nav piedāvājis nospēlēt kādu labu lomu. "Un tad laikam liktenis pats izkārtoja," vērtē Sipeniece-Gavare.
Viņa atzīst, ka bez producenta Sanda Mohovikova pamudinājumiem un atgādinājumiem varbūt iecere par izrādi tā arī nebūtu piepildījusies.
"Viņš man nāca virsū kā melna nakts, un man nebija, kur sprukt. Viņš mani patiesībā iedzina stūrī, par ko es viņam tagad saku paldies.
Es noteikti nebūtu sadūšojusies, jo man bija labi tāpat," atzīst Sipeniece-Gavare un stāsta, ka tā ir visai grūta lieta - izkāpt no komforta zonas un saņemties šādai izrādei.
Lai arī biļetes uz Baibas Sipenieces-Gavares stāvizrādi "Vienreiz jau var / ar bufetes elementiem" tuvākajā laikā ir izpārdotas, labā ziņa ir tā, ka izrādi varēs noskatīties arī maijā, kā arī rudens mēnešos.
