Daudz laimes, jubilār!

"Daudz laimes, jubilār!" Valmieras teātra aktieris Mārtiņš Meiers

Daudz laimes, jubilār!

Daudz laimes, jubilār!

Daudz laimes, jubilār! Dailes teātra aktrise Ieva Segliņa

Vai tā nav laime, ka elki kļūst par darbabiedriem? Aktrise Ieva Segliņa

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Ieva Segliņa ir viena no Dailes teātra vadošajām aktrisēm, kas no citām atšķiras ne tikai ar pasaules līmeņa aktiermeistarības skolu, bet arī – ar mulsinoši lielu darba stāžu. Raidījumā "Daudz laimes, jubilār!" aktrise atklāj savas karjeras ilguma un veiksmes priekšnoteikumus.

Debija

Intervija notiek Dailes teātrī, kur aktrise jau no bērnības jūtoties kā mājās. Un kā gan ne – debija uz teātra skatuves notikusi jau 11 gados, darbojoties bērnu vokālās studijas "Knīpas un knauķi" sastāvā izrādē "Īkstīte": "Cik ļoti daudz mums, mazajām meitenēm, toreiz nozīmēja Dailes teātra lielo aktieru draudzība, kas arī piedalījās izrādē!" atceras Ieva. "Īpaši atceros Sarmīti Rubuli, ar ko mēs tagad esam kolēģes.

Vai tā nav laime, ka elki kļūst par taviem darbabiedriem? Es novērtēju iespēju būt starp lieliem cilvēkiem."

Kaut arī Īkstītes lomu spēlēja citas meitenes, režisors Džilindžers pamanījis tieši Ievu un drīz vien piedāvājis mazu lomiņu Dailes teātra izrādē "Petras fon Kantas rūgtās asaras": "Galvenajā lomā bija Vita Vārpiņa, es biju viņas meita. Tik labi un brīvi, un organiski es jutos! Mani viss interesēja, patika būt par draugu lielajiem aktieriem, un tā es pamazām uzsūcu teātrī atmosfēru, kā aktieri domā, kā strādā, kā top izrāde..."

Lolita

Skatoties Latvijas Televīzijas arhīva materiālus, Ieva pēkšņi sasit plaukstas un izsaucas: "Lolita – kas par bumbuli! Kolēģi saka, ka tagad esmu pa tievu un liek man skatīties "Lolitas" laika bildes," – smejas māksliniece. Runa ir par Vladimira Nabokova skandalozā darba "Lolita" iestudējumu, kurā Džilindžers sešpadsmitgadīgajai Ievai bija uzticējis galveno lomu.

Vēl bez profesionālas aktrises diploma Ieva tika nominēta "Spēlmaņu nakts" balvai "Gada jaunas skatuves mākslinieks": "Džilis (Džilindžers – red.) bija uzņēmies rūpes par manu aktierisko karjeru. Taču man toreiz tas nebija darbs, tas bija lielais prieks būt uz skatuves. Daudzi arī toreiz jautāja, ko mana mamma saka, ka piedalos izrādē ar šādu tematiku. Taču "Lolitas" sižets mani nemulsināja. Izrādē arī nebija nekā tāda. Domāju, ka Džilis pret mani izturējās saudzīgi, – viņa traktējums nebija atkailinošs."

Ieva Segliņa un Mārtiņš Vilsons izrādē "Lolita"
Ieva Segliņa un Mārtiņš Vilsons izrādē "Lolita"

Meistars Kozaks

Ieva saka, ka vienmēr būs pateicīga augstākiem spēkiem par satikšanos ar Džilindžeru. Un, ja ne viņš, nebūtu arī nākamās liktenīgās tikšanās – ar Maskavas Akadēmiskā dailes teātra skolas-studijas (MHAT) vadītāju, režisoru Romanu Kozaku: "Kozaks bija redzējis izrādi "Lolita". Pēc izrādes es gāju pa teātri, jutu, ka viņš nāk aiz muguras. Bijos, jo domāju: ja viņš man kaut ko teiks, es nemācēšu atbildēt. Krieviski toreiz nerunāju un gandrīz neko arī nesapratu," Ieva pirmo tikšanos ar savu Meistaru atceras ļoti detalizēti. "Viņš mani tiešām apstādināja un jautāja, vai negribu braukt mācīties uz Maskavu. Viņš uzņēmās rūpi par mani, aizveda pie MHAT direktora un teica: ""Šī ir mūsu Rīgas Lolita, un viņa pie manis mācīsies!" – tik tieši. Vēlāk es jautāju sev: cik tas bija godīgi? Uz šo studiju bija milzīgs konkurss – 500 pretendenti uz vietu. Tā tik tiešām ir viena no pasaules labākajām aktiermeistarības skolām. Un es? Vai es spētu tur iestāties pati saviem spēkiem? Droši vien – ne īpaši. Man pietrūktu drosmes un ticības sev.

Bet te liktenis man jau otro rezi atveda cilvēku, kas man ticēja un veda."

Lēmums par Krieviju un Ievas mamma Jolanta

Lēmums braukt uz Maskavu bija izaicinošs, jo Ieva toreiz mācījās tikai 10. klasē, un bez vidusskolas izglītības un arī bez valodas zināšanām doties uz Krieviju patiešām nebija vienkārši. Taču aicinājums bija arī ļoti kārdinošs, pārāk liels, lai nobītos. Ievas mamma ļāva meitai pieņemt lēmumu pašai. Un stāstā par to ir arī kas amizants: "Atceros, ka lēmums par Maskavu tika pieņemts Dailes teātra kafejnīcā. Mēs sēdējām četratā: Džilindžers, Kozaks, mamma un es. Neko daudz krieviski pateikt nespēju, un mans lēmums izskanēja vienā krievu valodas vārdā: "Da!" ("jā" – tulk. no krievu val.)," smejas aktrise, kas tagad ne tikai pilnībā pārvalda krievu valodu, bet ar lielu prieku lasa krievu autorus oriģinālā.

"Uz Krieviju ar mammu devāmies kopā, un viņa kādu nedēļu uzkavējās ar mani. Toreiz MHAT studijas kopmītnes bija remontā, un mēs ar mammu dzīvojām nomalē, pavisam tālu no centra, kur notika mācības. Lieki teikt, ka bez valodas bija grūti orientēties lielajā pilsētā. Taču kaut kā jau iemācījos un, kad kopmītnes izremontēja, es dzīvoju pašā centrā. Un tas bija īpaši. Gājām uz teātriem, baudījām Krievijas mākslu ar lielu aizrautību."

Mammai, atgriežoties Rīgā un atstājot vēl vidusskolu nebeigušo meitiņu Maskavas nomalē,  sirds sāpējusi ilgi, taču viņa zinājusi, ka bērnam ir jāļauj piedzīvot savi lēmumi, ka jādod iespēja mēģināt: "Pirmo reizi ar Ievu iepazinos, kad man viņu atnesa barot, jo agrāk bērnus tūlīt pēc piedzimšanas mammām nedeva," stāsta Ievas mamma Jolanta.

"Es ieraudzīju mazu cilvēku, kas ļoti saprātīgi skatījās man acīs, un tūlīt sapratu, ka tas nebūs gadījums, ka es viņu mācīšu.

Drīzāk otrādi. Un tā arī bija. Es vienmēr biju blakus, bet lielos dzīves lēmumus viņa pieņēma pati. Un tie vienmēr izrādījās pareizi."

Sigalova

Pateicoties slodzei no bērnības (paralēli skolai arī mūzikas skola, dziedāšana un izrādes Dailē),  mācības Krievijā no rīta līdz vakaram Ievai nebija nekas pavisam jauns. Turklāt – bija atbalsts ne tikai no paša Meistara Romāna Kozaka un studiju biedriem, bet arī citiem pasniedzējiem: "Viena no pasniedzējām bija arī Kozaka sieva, izcilā horeogrāfe Alla Sigalova. Viņa man iemācīja pārkāpt sev pāri un... lamāties ar pēdējiem krievu lamu vārdiem," nopietni stāsta Segliņa. "Tas bija Čehovs. Teksts lugas materiālā bija ļoti neitrāls, bet viņa mums mācīja aktiera iekšējo motivāciju, to, kas ir aiz vārdiem. Un, kad tu esi karsts kā lamu vārdi... Tā ir viena no metodēm," Ieva atklāj pasniedzējas metodi. "Vēlāk es sev par lielu prieku ar savu pasniedzēju Allu Sigalovu satikos arī Rīgā: viņa iestudēja izrādi "Mīlēt" Rīgas Krievu teātrī. Tomēr es, būdama jau profesionāla aktrise, nespēju distancēties no sajūtas, ka joprojām esmu Sigalovas studente, kas savu pasniedzēju dievina. Un tas traucēja rezultātam. Taču es biju laimīga būt Krievu drāmas teātrī, iestudēt darbu krievu valodā, jo visi aktiermeistarības pamati tika apgūti krievu valodas terminos. Pēc atgriešanās Rīgā vēl ilgu laiku tulkoju latviski, piemēram, terminu "caurviju darbība". Un arī citus."

Mīlestība pāri robežām un karš

Jautāta, vai sazinās ar saviem Maskavas kursabiedriem un pasniedzējiem joprojām, Ieva atbild apstiprinoši: "Bieži. Piemēram, vakar sazinājāmies ar Allu Sigalovu. Pašreizējā kara situācijā mēs sūtām viens otram mīlestību, kas ir ļoti nepieciešama. Vienai no manām kursabiedrenēm jau ir bijusi tiesa pēc tam, kad viņa pauda savu attieksmi pret karu. Maskavas draugi saka: ar šausmām gaidām 9. maiju (intervija notiek pirms 9. maija – red.). Mana kursabiedrene, kas tagad ir dokumentālā kino režisore, grib filmēt to, kas notiks 9. maijā. Es viņai saku: esi uzmanīga!"

Agrāk vasarās Ievas kursabiedri no Krievijas braukuši ciemos uz Latviju: "Tikāmies ar prieku, runājām par mākslu un dzīvi. Šogad aprit 10 gadi, kopš esam beiguši studijas, un es pati biju paredzējusi braukt uz Maskavu, bet tagad jau nekā... Es ļoti ceru, ka labais uzvarēs, jo tur ir arī ļoti daudz gaismas, daudz kultūras gaismas," skumji saka Ieva.

Džuljeta

"Vēl studējot Maskavā, Džilis mani iedvesmoja, solot Džuljetas lomu, tiklīdz atgriezīšos Latvijā un Dailē pēc mācībām," studiju gadu spārnotās nākotnes vīzijas atceras aktrise. Džilindžers savu vārdu turēja, izrāde "Romeo un Džuljeta" tika iestudēta ar Ievu galvenajā – Džuljetas lomā, Romeo lomā dublējoties Artūram Dīcim un Kristapam Rasimam. Diemžēl pati izrāde nebija no veiksmīgākajām.

"Es ļoti pārdzīvoju. Bet tagad zinu, ka tā vajadzēja notikt," saka Segliņa.

"Loma mani padarīja patstāvīgāku, stiprāku – arī tieši tāpēc, ka neizdevās."

Domājot par šo pieredzi, Ieva citē kādu Raiņa domu: "Kāpēc no apvainojama visvairāk baidās radoši cilvēki? Tāpēc, ka tas, deldējot smalkjūtību, kavē radošu darbu, kurš dzimst smalkjūtībā." Un turpina: "Man šajā izrādē pietrūka smalkjūtības. Tāda bija mana sajūta toreiz. Bet es pieaugu šajā izrādē."

"Oņegins"

"Man kaut kādā ziņā ir robs latviešu literatūrā, ko es, tagad daudz lasot, cenšos piepildīt. Savukārt krievu klasiku es zinu labi: Krievijā ne tikai ļoti daudz izrādes noskatījāmies, bet mēs ļoti daudz lasījām," Ieva saka, starp arhīva fragmentiem ieraugot Dailes teātra izrādi-mūziklu "Oņegins", kurā viņai bija Tatjanas loma.

"Starp citu, mums, vairākiem aktieriem radās izpratne, cik sarežģīti ir būt dziedošam aktierim. Es sapratu, kas ir trauksme, bailes kaut ko nojaukt. Jo, ja tu aizmirsti tekstu – kaut kā var tikt cauri. Bet, nojauc vienu noti, viss izjūk... Īpaši, piemēram, Kārļa Lāča komplicētajā, smalkajā mūzikā. Taču pateicoties kolēģiem, īpaši Intaram Busulim (Puškina lomas atveidotājam izrādē – red.), kas nemitīgi jokoja, mums darbs pie izrādes bija viegls un brīnišķīgs.

Ieva Segliņa izrādē "Oņegins"
Ieva Segliņa izrādē "Oņegins"

Dailes teātra māsas

"Oņegins" ir nozīmīgs arī cita iemesla dēļ. Proti, šajā izrādē Ievas lomas Tatjanas māsu Olgu spēlēja Ilze Ķuzule, ar ko Ieva ļoti saauga arī dzīvē. Teātrī aktrises tiek sauktas par māsām.

Ilze Ķuzule apliecina Ievas pausto tuvības izjūtu: "Ieva ienāca teātrī ļoti jauna. Es viņu uzreiz pamanīju, un mēs ļoti ātri sapratāmies: viņai piemīt liela dzīves gudrība, spēcīga intuīcija. Tas vai nu ir, vai nav, to nevar iemācīties.

Šķiet, tā ir vecas dvēseles, vieduma pazīme. Mēs uzreiz sapratāmies."

Ieva, skatoties savas teātra māsas Ilzes teikto, nosmaida: "Par sevi es to nevaru apgalvot, es tikai cenšos iet pilnveidošanās ceļu, bet Ilzei pašai ir veca dvēsele! Viņa ir mans ceļa biedrs. Mūsu laime ir tā, ka mēs nekonkurējam, tieši otrādi – mēs ļoti atbalstām viena otru," priecājas Ieva. "Tiekamies arī ārpus teātra. Ilze Ķuzule un Artūrs Skrastiņš bija vedēji, kad mēs ar Arturu (Arturs Krūzkops – Nacionālā teātra aktieris) precējāmies."

Vēlāk Ieva un Ilze tikušās arī citās lomās: "Interesanti, ka izrādē "Mana māsa" mums bija tie paši vārdi, kas dzīvē, tikai apmainīti: Ilzes tēlu sauca Ieva, manējo – Ilze. Cieši kopā spēlējām arī izrādē "Kalpones", kas ir stāsts par divām kalponēm, ko abas tēlojam. Un juras domā, kā apšmaukt savu saimnieci, ko savukārt spēlēja Rēzija Kalniņa. Režisors Viesturs Meikšāns veda mūs cauri jaunām aktiermeistarības prasmēm. Un lielākais gandarījums bija tas, ka mūs visas trīs nominēja Gada aktrises balvai.

Ieva Segliņa un Ilze Ķuzule-Skrastiņa izrādē "Kalpones"
Ieva Segliņa un Ilze Ķuzule-Skrastiņa izrādē "Kalpones"

"Saplēstā krūze"

Piedalīšanos režisores Intas Gorodeckas 12 sēriju Latvijas Televīzijas seriālā pēc Alfrēda Dziļuma darbu motīviem "Saplēstā krūze" Ieva dēvē par ļoti nozīmīgu: "Tas bija manas kino pieredzes sākums. Man, nesen no Maskavas atbraukušai jaunai aktrisei, galvenā loma bija liela uzticēšanās no režisores. Kad man filmu grimētāji informēja, ka, ja man būs vajadzīgs, tad viņiem ir mākslīgā asariņa, – es apzinājos, ka tas nav man. Mans darbs ir dabūt īstu asariņu. Jo, ja nav dabīgās asaras, tad nav arī pārdzīvojuma, ko televīzijas kamera un tuvplāns uzreiz jūt."

Bērnišķība un profesionalitāte

Režisore Inta Gorodecka saka, ka Ievai ir viena no labākajām aktierskolām Latvijā. Savukārt Intas kolēģis, režisors Mārtiņš Eihe papildina, ka Ieva ir ne tikai ļoti profesionāla, bet vienlaikus arī aktrise, kas saglabājusi patiesu bērnišķību.

"Bez tā teātrī nevar. Teātrī ir jārotaļājas, mēs visi esam lieli bērni," Ieva komentē režisora teikto.

"Protams, mēs spēlējamies par dzīvību un nāvi, nevis par rozā vai zilu bumbiņu, bet bez bērnišķības nevar...

Nav viegli to saglabāt, bet es ļoti gribētu to paturēt līdz mūža galam."

Dzīves dārgums

Ieva saka, ka ir ļoti emocionāla, dzīvē reizēm traucējot pārāk liels apzinīgums un neticība sev, taču viņai blakus ir cilvēks, ar ko dalīties. Jautāta, kādi vīrieši viņai patīk, aktrise nosmejas un saka: "Arturs Krūzkops patīk!" un papildina, ka, viņasprāt, sievišķība ir īstajā brīdī izrādīt savu vājumu. Ieva saka, ka viņi ar Arturu esot vienādi domājoši cilvēki, kas uzticas un palīdz viens otram arī lomas veidošanas procesā.

"Dārgākais, kas man pieder, ir mana ģimene, dēls Alberts. Viņa piedzimšana man deva lielāku pārliecību arī dzīvē kopumā.  Sajūta, ka esmu devusi kādam dzīvību, ir kaut kas īpašs. Pirms Alberta dzimšanas vienmēr pa ielām staigāju ar nodurtu galvu. Bet – ja jūs mani redzētu pirmajā pastaigā ar dēlu! Galva bija augsti pacelta, un es gribēju izkliegt visai pasaulei: tas ir mans dēls! Un es arī vairāk sevi lieki netraumēju, man ir svarīgi sevi saglabāt veselu. Ne vienmēr izdodas, bet man ir vieglāk to izdarīt nekā pirms tam."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti