Kādreiz Jāņi Rīgā svinēti ar vērienu. Pamazām mostoties tautas pašapziņai, 18. gadsimta vidū pirmais latviešu lieluzņēmējs Jānis Šteinhauers sev piederošajā Zasu muižā sāk svinēt Zāļu dienu un rīkot zāļu un puķu tirgu, kas Rīgas latviešu vidū tiek uzņemts ar lielu sajūsmu. Drīz svētkiem pievienojas visdažādākie ļaudis, neatkarīgi no savas tautības vai kārtas. Pusgadsimtu vēlāk smaržīgais un krāšņais Zāļu tirgus krāšņi notiek jau Daugavmalā (jāpiemin, ka pēc vairāku gadu pandēmiskā pārtraukuma tas beidzot šogad atgriezies). Šajā laikā rodas senās pastkartēs redzētā tradīcija Jāņu naktī kuģot pa Daugavu mazās un lielākās, izgreznotās laiviņās un šaut petardes.
Šobrīd ir nedaudz citādāk. Ir pagājis nesenais laiks, kad milzu skaļumā un ļaužu tūkstošu masās ar dziedošo aktieru skatuvēm Jāņu nakts tika svinēta 11. novembra krastmalā.
Tagad, šķiet, katram sevi cienošam, inteliģentam rīdziniekam ir jātiek prom no pilsētas mūriem pēc iespējas tālāk, lai sajustu "autentisko pieredzi",
un šeit paliek tikai neveiksminieki bez draugiem (mājas) laukos, vai tie, kam svētku vakarā jāstrādā – tātad arī neveiksminieki. Arī kovidlaiks un Rīgas domes politiskā kursa maiņa ir atstājusi iespaidu uz publiskajām Jāņu laika norisēm. Ja salīdzina ar jau tā diezgan kluso 2021. gada Ziemassvētku gaidīšanu pilsētvidē, tad šoreiz vasaras saulgrieži ir pienākuši pavisam nemanāmi. Protams, sekundāras, bet nenovēršamās Jāņu tuvošanās pazīmes ir jūtamas gan. Lūk, nelieli dienasgrāmatas formāta novērojumi, kurus kā pilsētniece veicu, gaidot kā "pa gadskārtu Jānīts nāks".
Ap 10. jūniju. Braucot ar autobusu uz centru, pamanu, ka pilsētvidē izvietoti Jāņu vakaram veltīti plakāti – lielizmēra pvc baneri. Šogad tie ir neticami jauki – vienkārši atmosfēriskas, izplūdušas fotogrāfijas no kādas anonīmas līgošanas jūras krastā. Uguns dzirksteles, notverti dejojošu cilvēku silueti un blāzma pie horizonta.
Ap 12. jūniju. Pēkšņi savā piemājas ķēdes veikalā apjaušu, ka dzirdu Daiņa Porganta sulīgo balsi, izpildām umpiņlumpiņ Jāņu dziesmas. Man ir aizdomas, ka tās patiesībā jau skanējušas kādu dienu agrāk, vienīgi tikai tagad to esmu apzināti piefiksējusi. Šie skaņdarbi man atgādina to līgošanas fāzi, kad, svinot riktīgā zemnieku saimniecībā, nakts otrajā daļā galds jau pusizēsts, līgotāji sāk kaunīgi meklēt sev guļvietas, tā arī saules lēktu nesagaidot, un rasols jau atsulojies. Veikala plauktos parādījies bezdievīgi dārgais Jāņu siers. Tāpat uz pirkuma čeka ir aicinājums piedalīties Līgo loterijā.
15. jūnijs. Tiek palaista Rīgas domes ielīgošanas aktīvā daļa – dažādi etnogrāfiski koncerti apkaimēs un tādas kopīgas nodarbības kā vainagu pīšana un dziesmu mācīšanās. Pilsētā izvietotas arī Jāņiem veltītas telpiskas dekorācijas – stendos, kas man atgādina prusaku ķeramās lamatiņas, sasprausti krāsaini rimbuļi. Tie piedzīvojuši jau vairākas svētku sezonas, un tikpat labi varētu būt kā nosacītas olas Lieldienu publiskajos dekorējumos.
Ap šo laiku arvien biežāki kļūst draugu un paziņu vaicājumi: "Nu, kā līgosiet? Vai uz laukiem, vai tomēr paliksiet Rīgā?"
16. jūnijs. Ar ģimeni nolemjam izmantot Rīgas domes piedāvājumu un atbilstoši savai muzikālajai gaumei izvēlamies apmeklēt vīru folkloras grupas "Vilkači" uzstāšanos Lucavsalā. Ierodoties, secinu, ka pasākums ir labi apmeklēts, jo abas Lucavsalas pieradinātā gala stāvvietas ir pilnas. Patiesi, te pulcējas daudz ļaužu – daudz vecāku ar bērniem un suņiem. Var manīt arī cilvēkus, kas ikdienā saistīti ar etnogrāfiju – par to liecina viņu brīvi izlaistie mati, garie svārki un daži aksesuāri. Viņi dzied līdzi astoņu stalto vīru izpildītajām līgotnēm. "Vilkaču" runasvīrs pirms katras dziesmas arī nedaudz pastāsta par tajā ietvertajiem simboliem un to nozīmi tautas mitoloģiskajā domāšanā. Tepat arī galds ar Jāņu sieru groziņiem un kreftīga kvasa krūkām, ko ik pa brīdim uzpilda vainagota būtne. Vienīgi dīvaini, ka dziedāšana notiek zem paša Salu tilta – pustumsā un drēgnumā starp betona balstiem. Es pieļauju, ka tas akustikas pēc, bet uzreiz uz pusi samazinās dziesmu spēks un līgo noskaņa.
17. jūnijs. Arī citā, nedaudz smalkākā ķēdes veikalā skaļruņos sadzirdu līgošanu. Te tā ir tradicionālāka, un man patīk vairāk par šlāgerpiedāvājumu. Braucot caur pilsētu, redzu, ka nu beidzot skvēros un iekšpagalmos sācies pirmsjāņu pļaujas laiks, un plašiem vēzieniem tiek notrimmerētas šogad krāšņās urbānajās pļavās saaugušās puķes, ko varētu izmantot pilsētnieku vainagiem.
17.-19. jūnijā esmu pa īstiem, ziedošiem Kurzemes laukiem, kur pļavās meža ielokā izbaudu, kā zied katra mētriņa un zālīte. Te var just, ka nu ir dabas pilnbrieds un gada krāšņākais laiks.
20. jūnijā esam atpakaļ galvaspilsētā. Lai arī sociālajos tīklos ir birums ar aicinājumiem kopā nolīgot dažādās Rīgas kultūrvietās,
atkal man piezogas ikgadējā vilšanās sajūta, ka šoreiz jau nebūs "TAS" – ka šogad Jāņus kā parasti nenosvinēšu gana tautiski, pareizi, krāšņi un piepildīti.
Sāku domāt, vai man vispār reiz ir bijuši tie īstie, mītiskie Jāņi, kad saime baltos kreklos dzied un ozollapām kronētais saimniekpāris kur trejdeviņu pagaļu guni, un visi piepildās ar auglīgu Jāņu svētību. Šo žēlīgo sajūtu tuvākajās dienās pastiprina mani sociālo tīklu biedri, kas spējuši izlauzties no pilsētas sienām, un ar vainagiem rotājušies nomodā pavadījuši to īsto gada īsāko nakti, lai no rīta publiskotu fotogrāfijas ar ugunskuriem un dziļdomīgiem teikumiem.
21. jūnijā veicu Centra apgaitu, lai novērotu, kā Jāņiem sagatavojusies pilsētas sirds. Sāku ar Autoostu, jo šie ir vārti uz to autentisko līgošanu laukos, kur pārpildītos autobusos traucas pilsētnieki. Te zālē, virs centrālā pulksteņa piekārta patieva ziedu vija, bet toties pa kreisi krāšņs ziedu pušķis un bagātīgs ozollapu vainags. Arī informatīvais ekrāns blakus autobusu sarakstiem novēl priecīgus vasaras saulgriežus. Turpat 13. janvāra ielā, uz salas starp satiksmes maģistrālēm ir vairākus metrus augsts vides objekts – no dēļiem asprātīgi skrūvēts, tautas rakstos būvēts kubs. Iedvesmota dodos tālāk, bet nekā. Ja neskaita ar pilsētas līgošanas programmām aplīmētos afišu stabu un vainagus uz Latviešu Biedrības nama fasādes, tālāk Vecrīgā neatrodu neko ar Jāņu svinēšanu saistītu. Rātslaukumā ironiski stāv miniaturā bronzas Ziemassvētku eglīte, Doma laukums ir tukšs, bet pie Laimas pulksteņa redzu stilistus uzpucējam tautumeitas un tautudēlus kāda video filmēšanai. Tautudēls, gaidot kamēr meitai tiks piekārtots vainags, met riņķus uz skūtera. Arī Centrālajā stacijā šoreiz nekā, bet to daļēji var skaidrot ar "Rail Baltica" drudzi. Toties es vairākkārt redzu ukraiņu bēgļus, pēc kuru klusajiem, izmisušajiem skatieniem skaidrs, ka ir svarīgākas lietas par Jāņu dekorācijām.
21. jūnijs ir gada garākā diena un tās gaišajā, ilgajā vakarā top šis raksts par līgošanu Rīgā. Jau ir skaidrs, ka mēs jāņosim tepat, savā rajonā. Varbūt veikalā paķersim alu uz akcijām, un mazajā iekšpagalmiņā iekursim grilu, lai mēģinātu uzcept šašliku, kas noteikti atkal piedegs. Aizklīdīsim līdz tuvākajai upmalai vai dzelzceļa uzbērumam, vai vēl neizpļautajam skvēram un salasīsim sev nezināmas zāles un puķītes vainagiem un pušķiem burkās, jo visa laba Jāņu zāle, kas zied Jāņu vakarā. Sevišķi ieteicams plūkt invazīvās lupīnas un tās dzeltenās, kas atgādina ziedošu rapsi, un bezskaitlīgi savairojušās, nomācot pārējo floru. Visticamāk, jūtubā uzliksim kādu etnomūzikas dziesmu sarakstu (jo paši neko daudz dziedāt nemākam). Varbūt mums pievienosies vēl kāds, ne pārāk veiksmīgais, Rīgā iestigušais, un tā arī nolīgosim.
