Liepājas Mākslas forums ik gadu saviem apmeklētājiem piedāvā smalki pārdomātu programmu, šādi maigā veidā izaicinot klātesošos atvērt savas maņas laikmetīgās kultūras iepazīšanai. Programmā ir dažādas mākslas izpausmes – mūzika, deja, vizuālā un kino māksla, ko publikai atklāj kā vietējiem mākslinieki, tā ārzemju viesi.
“Pandēmija dziļi skāra arī sabiedrības struktūru, iztukšoja publiskās telpas un veicināja iekapsulēšanos privātajā un individuālajā sfērā. Kā atjaunot kopā būšanu? Kā de-izolēties?” – uz šiem jautājumiem atbildes šogad meklēja Liepājas Mākslas forums.
Ieklausīties bērnos
Kopā būšanas sākums ir ģimenē, par kuras lielo nozīmi atgādināja pandēmijas piespiedu mājās palikšanas laiks. Liepājas mākslas foruma programmā šogad bērniem viegli uztveramā veidā tika runāts par vecākiem svarīgo. Horeogrāfes, dejotājas un režisores Kristīnes Brīniņas veidotajā dokumentālajā dejas izrādē “Izdzīvot bērnus”, kurā piedalījās pieci liepājnieki – vecāki ar saviem bērniem, kā arī kustību klasē “MOveMENT” vecāku uzdevums bija iejusties savu bērnu ādā. Pavisam burtiski – kopējot bērnu kustības, gan arī ieklausoties savu atvašu pārdomās, kuras jau 7 gadu vecumā ir ap tādām eksistenciālām tēmām kā nāve, tā arī jaunie cilvēki labprāt spriež par politiskajā arēnā notiekošo.
Izrādes autore Kristīne Brīniņa stāsta: “Pamatā izrāde “Izdzīvot bērnus” tapa, strādājot ar videomateriāliem – es filmēju, kā bērni pavada kopā laiku. Un tad vecāki no manis atlasītajiem video rūpīgi apguva kustības un tekstus. Mācījāmies atdarināt bērnu kustības un intonāciju. Jāņem vērā, ka šie vecāki nav ne aktieri, ne dejotāji, viņu ikdienu veido pilnīgi citi darbi. Drosmīgi kāpt uz skatuves un atklāties skatītājiem, bet vēl drosmīgāk – uz skatuves izdzīvot savu miesīgo bērnu.
Kaut kā neviļus tā sanāca, ka bērni runāja par eksistenciālām un globālām tēmām. Kā viņi šos jautājumus spoguļo tieši no sava skatupunkta, tas, manuprāt, ir pats vērtīgākais.
Kustību horeogrāfija arī ir sarežģīta, jo bērni ir impulsīvi, lokani un dinamiski, un horeogrāfiju veido ikdienas kustības, bez iestudētām, loģikai pakļautām dejas sekvencēm. Tie ir impulsīvi lēmumi! Apbrīnoju, kā vecāki to ir spējuši apgūt! Es pati izrādes tapšanā ļoti līdzi pārdzīvoju. Tā ir mīlestība un liela, liela uzticēšanās gan man, gan viens otram kā komandai. Ja kādam bija kas aizmirsies, vecāki viens otram palīdzēja tādā veidā un izpausmē, kā to būtu darījuši viņu bērni. Un arī par to ir izrāde – ne vien par gala rezultātu, bet arī par centību, kas ir daļa no satura. Vecāki centās pēc iespējas labāk to izdarīt, šādi iedodot balsi saviem bērniem. Bērni šo nespētu atkārtot un bieži vien mēs nesadzirdam viņu eksistenciālās pārdomas. Tās paliek kaut kur – tur. Mēs redzam bērnu rotaļas un spēlēšanos, bet – kas notiek viņu galvās un sirdīs? Tas ir ļoti aizkustinoši.”
Ģirta Šoļa režijā tapušā Liepājas leļļu teātra izrāde “Mazais cilvēks” pēc Ērika Kestnera darba motīviem tikai pirmajā brīdī šķita kā izrāde bērniem. Tās scenogrāfija ir veidota pēc tā, ko mēs iedomājamies kā klasisku leļļu teātri, ko var salikt vienā čemodānā un ātri uzstādīt gandrīz jebkur. Lelles vada trīs aktieri, skaņas ieraksts uzbur jautru tirgus laukuma atmosfēru. Lelles rāda trikus un plēš jokus.
Aug arī mazais cilvēks, kas sākumā ietilpa sērkociņa kastītē, un mums top skaidrs, ka ne jau par ķermeņa izmēru iet runa, bet gan par cilvēka ego augšanu.
Kopējas atmiņas un šī brīža domas
Kopā būšanu veidojam arī caur atmiņām – šoreiz festivāla atklāšanas ballīte – diskotēka notika klubā “Kursa”, kas atrodas teju jūras krastā un pilsētnieku atmiņās ir jau kopš 1968. gada, kad tas bija daļa no zvejnieku kolhoza “Boļševiks”. Vakaru ievadīja modernā džeza grupa “Lupa”, kas atskaņoja savus jaunāko skaņdarbus, veltītus dažādiem kokiem. Turpinājumā visdažādāko paaudžu liepājnieki un viesi izdejojās diskotēkā “Aldis Ermanbriks”, kuras muzikālās tēmas pārsvarā koncentrējās ap 20. gadsimta 80. gadiem. Norises vieta, dekorācijas, apgaismojums, kā arī dejotāju izdoma tērpu izvēlē pavisam burtiski ļāva ceļot laikā.
“Cilvēki ir izsalkuši pēc kopā būšanas. Un arī šī ēka, kur atrodas klubs "Kursa", liepājnieku atmiņās saistās ar pozitīvām emocijām, tāpēc tur ir prieks atgriezties. Tas bija pārsteidzoši, cik daudz cilvēki atnāca balēties diskotēkā "Aldis Ermanbriks", mēs par to esam ļoti priecīgi, “ pauž Baiba Bartkeviča, Liepājas Mākslas foruma mākslinieciskā vadītāja. Jautāta par savām sajūtām par aktuālo laiku, Bartkeviča tās raksturo kā “staigāšanu pa naža asmeni”, viņa saka: “Sajūta varētu raksturot kā jaunu laiku sākumu, kas saistās ar dziļāku un apzinātāku dzīves ritumu. Šis laiks ir skaudrs un sāpīgs, un tāpēc arī šogad apskatām mūžīgās tēmas.
Joki šobrīd ir mazi, arī skatoties pasaules mērogā – domājot par nākotni, arī par ekoloģiju, un šie laiki prasa mums pārskatīt gan saimniekošana manieri, gan vērtību sistēmu.
Liepājas Mākslas forums ir platforma, kur vienkopus ir dažādu starpdisciplināru žanru projekti. Tā ir intensīva nedēļas nogale un es redzu, ka cilvēkiem to vajag. Izglītojošais faktors ir ārkārtīgi svarīgs, un festivāls kopumā dod iespēju apstāties un padomāt par šo savu laiku, kurā mēs dzīvojam. Kas ir tās tēmas, par kurām šobrīd mēs domājam?”
Ieklausīties ķermenī
Izolācijas sajūtas mums palīdz atraisīt mūsu ķermenis un mūsu maņas. Atklāšanas dienā franču pianistes Klēras Ševaljē izpildīto komponista Kloda Debisī mūziku izdejoja beļģu horeogrāfe un dejotāja Lizbeta Gruveza. Lai gan Debisī mūzika mums saistās ar vieglumu un melodiskumu, tai netrūkst arī dramatiskas noskaņas un ekspresionisma, kas vēl jo vairāk rosina to uztvert kā kustību. Dejotāja mūziku izdzīvoja dažādos skatuves plānos, uzburot gan abstraktus, gan arī pavisam konkrētus tēlus – piemēram, šķita, ka esam daļa no parādes. “Klavieres dejo Debisī” bija intensīva vērošanas pieredze, jo Lizbetas Gruvezas hipnotiskā deja tā aizrāva acis, ļaujot mūziku tik tiešām saredzēt.
Sestdienas vakarā Latvijas Radio koris un franču diriģents Rolāns Erebedjāns aizveda klātesošos kā debesīs, tā pazemē, šādi kopā izveidojot vienu veselumu. Ungāru komponista Ģērģa Ligeti skaņdarbs “Lux Aeterna” – pārpasaulīgs un ķermeni veldzējošs muzikāls ceļojums. Libāniešu komponista Zada Multakas darba “Khenkhenou” 16 balsīm iedvesmas avots bija seno ēģiptiešu “Mirušo grāmata”. Senie ēģiptieši ticēja nemirstībai. Sarunā pirms koncerta komponists, kurš uzaudzis teātra vidē, atklāja, ka viņu esot aizrāvis un mūzikas rakstīšanai iedvesmojis dramaturģijas veids, kādā sarakstīta “Mirušo grāmata”. Darbā viņš izmantoja izdomātu valodu, šādi dodot brīvību ļauties mūzikas rituālam un katram atrast savu ceļu pie darba kodola.
“Khenkhenou” 16 balsīm izaicināja prātu, kas teju uzcītīgi mēģināja atrast loģiku solistu izdziedātajā un vienlaikus ļauties suģestējošajiem, galvu reibinošiem (pavisam burtiski) atkārtojumiem.
Liepājas Mākslas foruma noslēguma koncertā beļģu kameransamblis “Het Collectief” izpildīja komponistu Olivjē Mesiāna un Pjēra Bulēza mūziku. Abi komponisti ir mūsdienu novatori ne vien komponēšanas piegājienos, bet, pirmkārt, jau mūzikas filozofijā jeb veidā, kādā izklāsta domu, pasaulē pieredzēto un sajusto ar mūzikas starpniecību, paredzot mūzikas attīstību jau vairākus gadu desmitus uz priekšu, kad tehnoloģija dominē pāri cilvēka ikdienai. Noslēguma koncerts no klausītājiem prasīja vienlaikus pilnu uzmanību, būšanu mirklī un tajā pašā laikā arī atdošanos un atslābināšanos. “Het Collectief” izpildījums bija smalki niansēts kā muzikāli, tā mūziķu mīmikā, kurā iemirdzējās smīniņš par komponistu izdomu, apslēpjot kādu muzikālu asprātību.
Pēc koncerta jautāju ansambļa dalībniekam Tonam Fretam, kā klausītājam noskaņoties šāda veida mūzikai. Frets atbildēja, ka
klausītājs, neskatoties uz viņa muzikālo izglītību, vienmēr kā pirmo skaņdarbā sadzirdēs kaut ko sev pazīstamu, pēc kura vadoties arī uzdos jautājumus nepazīstamajam.
Šo uztveres principu labi varēja sajust koncerta izskaņā, kad kvartets atskaņoja Mesiāna darbu “Kvartets laika galam”, kas caur saspringumu un atslābumu, sava veida apokalipsi, veda klausītāju tuvāk nemirstības izpratnei, kas savukārt ir nemainīga un stabila. Protams, svarīgi atzīmēt, ka darbs tapis Otrā pasaules kara laikā piedzīvotā iespaidā. Kamēr Bulēza “Dubultēnu dialogs” klarnetei un elektronikai jeb mūziķa “dialogs ar savu ēnu” nojauca sajūtu par telpu. Acis redz uz skatuves vienu mūziķi, kamēr viņa “ēna” ieraksta veidā atbalsojās kādā no sešiem skaļruņiem, kurā tika atskaņots mūziķa iepriekš veiktais ieraksts.
Fakts, ka “ēna” ir skaņu ieraksts, fiksēts un nemainīgs kopums, kamēr mūziķis “cilvēks ar ēnu” ir mainīgs, dod optimistisku cerību, ka mums tomēr ir zināma teikšana pār savu dzīvi, iespēja izaugt no savām “ēnām”.
Viss turpinās!
Lai arī Liepājas Mākslas foruma centrālie notikumi ir noslēgušies, vēl līdz 21. oktobrim koncertzālē būs apskatāma laikmetīgās mākslas izstāde “Izolācija”, ko izstādes kuratore Astrīda Rogule izveidojusi no Leonarda Laganovska, Jura Artūra Putrāma, Kriša Salmaņa, Viļņa Vītoliņa un Armanda Zelča darbiem no topošā Laikmetīgās mākslas muzeja krājuma. Festivāls šogad sadarbojās ar Rīgas Starptautisko kino festivālu, izrādot trīs filmas, no kurām režisora Umberto Pazolīnī sirsnīgā melodrāma “Nekur īpaši” šobrīd tiek izrādīta kino “Bize” Rīgā, kā arī pēc dažām nedēļām, no 14. līdz 24. oktobrim, notiks šī gada Rīgas Starptautiskais kino festivāls.
Tikmēr Liepāja turpina darbu pie ilgtermiņa kultūras politikas un piedāvājuma izstrādes, lai potenciāli 2027. gadā kļūtu par Eiropas Kultūras galvaspilsētu. “Šobrīd strādājam pie programmas, kas būtu bāzēta uz katra iedzīvotāja dažādām interesēm, lai tiktu iesaistīti kā individuālie mākslinieki, tā arī institūcijas, kopienas un nevalstiskās organizācijas, un visiem kopā tas būtu kā atspēriena punkts tālākai pilsētas attīstībai. Mēs sataustām izaicinājumus un saprotam, kā pilsēta šo var risināt caur kultūras notikumu, domājot gan par lokāli – Liepājai un Latvijai, gan par visai Eiropai svarīgiem jautājumiem,“ saka Baiba Bartkeviča, kura ir pieteikuma programmas mākslinieciskā vadītāja. Kas kļūs par Eiropas Kultūras galvaspilsētu, tas būs zināms 2022. gada pavasarī.
