"Negativus" dzimis un palicis parastā lauku sētā Salacgrīvā
Alternatīvo notikumu radījis un vadījis mūziķis, grupas "Voiceks Voiska" dalībnieks Jānis Rokjāns. Festivāls vienmēr ir norisinājies Jāņa dzimtas mājās "Roķos", kur dzīvojusi arī viņa māte, vecāmāte un vecaistēvs. Ēka celta 1937. gadā, un Jānis, parasti dzīvodams Rīgā, šeit pavadījis teju visas bērnības vasaras. "Tikai tad, kad bērni tūlīt vai dzima, nācu pie prāta un sāku meklēt vietu ārpus Rīgas, lai varētu dzīvot. Vasarā tikai pa šejieni. Ļoti daudz atmiņu un ļoti daudz kā personīga šeit ir. Padomāju – kāpēc ne šeit, tikai kaut kas jāsāk darīt, restaurēt, uzlabot. Tad arī šī vieta tika atjaunota un tai iedota jauna elpa," atceras Jānis.
Taču pirms padsmit gadiem Jānim ar domubiedriem radusies ideja, ka varētu izveidot vēl vienu festivālu, kas reizē būtu kā protests Zvjenieku parkā notiekošajam, bet tāds kā joku protests. "Mēs sēdējām pie manis ar grupas "Voiceks Voiska" frontmenu Juri Mežecki un domājām – ja jau ir pozitīvs, tad jāuztaisa kaut kas pretī, un tad kāpēc ne negatīvs," stāsta Jānis.
Svarīgi pieminēt, ka "Negativus" organizētājiem nekad nav bijuši iebildumi pret "Positivus", tieši otrādi.
Lielākais festivāls Latvijā bijis iemesls jaunām vēsmām Salacgrīvā, kurām tikai nedaudz vajadzējis papildinājumu. ""Positivus" kā tāds ir fantastisks pasākums," pārliecināti saka Jānis, "it sevišķi pašos pirmsākumos, kad pamatpublika bija 25 gadus veca un vecāka." Viņš gan atzīst, ka tagad "Positivus" pārvērties par "jo smalkākas augstpapēžu kurpes, jo labāk". Jānis piekodina: "Taču mūsos no negatīvā piesitiena vispār nav nemaz.
Šis viss bija domāts kā ironija un alternatīva tiem, kam Zvejnieku parkā nedaudz par saldu, tāpēc "Negativusā" viņi var iegūt to rūgtuma un smaguma pieskaņu."
Festivāls varētu būt sācies līdz ar "Positivus" otro gadu. "Protams, vietējie "babuļi" pukstēja, ka nu tagad nevarēs gulēt, būs jāiet pie tēviem, jo tas troksnis būs un tamlīdzīgi līdz brīdim, kad "babuļi" saprata, ka var izīrēt kādu savu stūrīti. Līdz ar to arī viņiem izveidojās biznesa domāšana," atminas Jānis. Bet "Negativus" nekad arī nav bijis liels festivāls. "Tā saime te vienmēr bijusi maziņa," saka Jānis un apgalvo, ka "Roķos" nekad nav bijis vairāk par 350 cilvēkiem vienuviet, tas esot vairāk kā liels, privāts "pārtijs". "Visi čalo savā starpā un spēlē bumbu. Pa vidu ieradušies kaut kādi ārzemnieki ar savām dvesmām, kas stāsta, ka neko tādu nav redzējuši. Šeit ir tā ģimeniskā sajūta, kādas vairs nav "Positivus"."
Pēc ēdiena brauc pat policijas ekipāžas
"Negativus" skatuve vienmēr bijusi improvizēta, sasista uz ātru roku, kas īstenībā sākās kā pagaidu variants, bet, kā vēsta teiciens – nekas nav ilgāks par pagaidu variantu. Tikmēr viss jandāliņš notika zālienā ap skatuvi. Tālāk no skatuves bija "chill" zona, kur karstā laikā tika izvilkta šļūtene, lai varētu atveldzēties, zem ozoliem, kā visi smējās, bija VIP telšu vietas, kas vienmēr bija ēnā.
Pirmajos gados "Negativusā" uzstājās kādas divas, trīs grupas, pēc tam varbūt četras. Taču festivāla apogejā vienā dienā tās bijušas pat divpadsmit. "Roķos" uzstājušās tādas grupas kā "Inokentijs Mārpls", "Sia Radikal", "Oranžās brīvdienas". Pēdējo uzstāšanās bijis interesants gadījums. Lietus tajā reizē gāza kā ar spaiņiem, viņiem viss uz skatuves gāja ārā no ierindas, līdz ar to palika tikai dzīvas taures un akustiskā ģitāra. Taču publika leca tā, ka pagalmā ilgi vēl zāle nebija redzama, tikai dubļu jūra.
Festivāla teritorijā bija arī miera zonas, kaut gan miers "Negativusā" nav bijis nekad – badmintons, futbols, volejbols, basketbols. Katru vakaru dega ugunskurs, kas pārvērtās par festivāla centru, kur no visiem nāca ārā dažādas jaunradītas vai pārtaisītas dziesmas un teksti. Noderīga bija arī vecā aka, kas ir ražīga un pilna ar ūdeni. Tās aukstais ūdens bijis labs risinājums, kad vajadzēja ledusskapi. Lejā tikuši salaisti vairāki spaiņi, kurus aiz striķiem tad varēja izvilkt un atveldzēties.
Katru rītu tika sarunāta zupa, lai cilvēki atkal varētu sākt dzīvot.
Visinteresantākais esot bijis tas, ka nakts laikā uz "Negativus" braukusi arī ceļu policija vai speciālās ekipāžas, kas parasti tvarstījušas dzērājšoferus, bet uz "Roķiem" – lai pie "krodziniekiem" varētu paēst.
"Ļoti mīļi redzēt policijas darbiniekus formās, kas stāv rindā un gaida to bulku," smej Jānis.
Festivāla viesiem tuva ir arī "sirsniņmājiņa", kas ir autentisks deviņdesmit gadu mantojums, kas savu funkciju pilda brīnišķīgi. "Pati lielākā burvība ir tāda, ka katru gadu pie manis brauc ciemos tāds Kaspars Strazdiņš ar muciņu alus, un viņam "sirsniņmājiņa" ir mīļotā vieta, kur viņš sēž pie atvērtām durvīm, bauda dabu, un burvība ir tā, ka pretī pa skatam ir baznīca," smīnot atklāj Jānis.
Svarīga saprotoša un uzticama kopiena
Ar kaimiņiem arī varot sadzīvot. Jānis apgalvo –
pērkot vai ceļot māju, tu nevari nopirkt lielus kokus un kaimiņus, un šajā gadījumā viņam ir paveicies ar abiem,
it sevišķi kaimiņiem, kuram viņš pateicas par sapratni, taču arī pasmejas, ka daži arī ir ar muzikālo piesitienu: "Dažreiz ir tā, ka pulksten sešos no rīta zvanu kaimiņiem un saku – kaimiņ, nu, pagriez, bišķīt klusāk, teltīs cilvēki grib pagulēt," viņš smejas. Citādi viss esot labi, bieži blakus dārziņu iedzīvotāji stāv apkārt dārzam ceļa malā un klausās, bet iekšā nenākot – nē, nē, mēs tepat.
Interesanti esot bijis tas, ka "vecajos, labajos, trakajos laikos" līdz pat 80% cilvēku, kam bija "Positivus" biļetes, turp nekad neaizgāja, bet palika svinēt "Roķos". "Laikam šeit bija tā atmosfēra un brīvība. Kāpēc man jāiet prom, ja šeit pat ir labi?" smaidot saka Jānis Rokjāns.
