Sunīti Urgu satika uz ielas nejauši. Saruna ar «Pa straumei» režisori Ilzi Lasmani-Broži

Raidījums “Pa straumei” ir nonācis pie Latvijas Televīzijas skatītājiem, tomēr tas, ko redzam kadrā, ir tikai viena – pavisam maza – daļiņa no visa lielā darba, kas ieguldīts, lai taptu astoņi ceļojumi. Intervijā ar raidījuma idejas autori, producenti un režisori Ilzi Lasmani-Broži sarunājāmies par to, kas bija pirmais – sunīte Urga vai raidījuma ideja, par jauniešu nedaudz naivo, bet tādēļ arī ļoti vērtīgo patiesumu, un, protams, arī par mērķtiecību un pārliecību, bez kurām “Pa straumei” nofilmēt nevarētu.

Dažādu paaudžu un sugu sadraudzība

“Ļoti gribējās uztaisīt kaut ko aizraujošu, pašiem interesantu! Ceļošanas formātā – lai ir piedzīvojumi, lai ir daudz izziņas, šādi tādi joki un emocionāla piesaiste Latvijai,” par raidījuma “Pa straumei” pamatuzstādījumiem stāsta Ilze. Upe arī pašā sākumā, vēl tikai dzimstot raidījuma idejai, bijusi vienīgā ceļa izvēle. “Man patīk upes simboliskā nozīme visdažādākajos veidos – tā patiešām plūst visu laiku uz priekšu, tā ir mainīga, bet tas, kas ir krastos, it kā ir konstants lielums un nemainīga vērtība,” norāda producente.

Otrs obligātais iemesls šādam formātam bijuši jaunieši. “Bija sajūta, ka vajag izveidot kaut kādu interesantu projektu jauniešiem. Tas ir izaicinoši,” godīgi atzīst Ilze. Viņa uzskata, ka gadījumā, ja viss raidījumā būtu pakļauts tikai televīzijas profesionāļu iecerēm, tas diez vai nostrādātu. “50 uz 50, ieguldījums ir tāds – mēs esam izdomājuši, izplānojuši visu un pēc tam atdevuši grožus jauniešu rokās. Respektīvi, kad viņi brauc ar laivu, visas sarunas savā starpā, sarunas ar ceļā satiktajiem cilvēkiem, tas viss nāk no viņiem – nav nekādu nekādu inscenēto jautājumu, nav nekādu īpašu norāžu, kas ir jādara, kas nav, viņi zina apmēram, pie kā viņi būs un kas tur būs, un tad tie jautājumi, kādi nāk no no jauniešiem, kad viņiem iešāvās prātā, tādi tie arī ir,” stāsta producente.

Raidījuma varoņi – Roberts, Helēna un Elīna – ir nedaudz kautrīgāki par “ekrāna zvaigznēm”. “Kāds ir apmulsis, kāds aktīvāks, cits vispār vairāk airētājs, bet viņi visi bija ieinteresēti,” tagad secina Ilze. Jauniešus, atšķirībā no pieaugušajiem, nemulsināja iespēja uzdot kādu jautājumu, kas zinātājam varētu šķist pašsaprotams. “Viņi, paldies Dievam, ir tādi atraisītāki un šauj ārā to, kas uz sirds,” par paaudžu atšķirībām stāsta producente.

Ilze Lasmane-Brože 2020.gada pavasarī

Ideja par to, ka jauniešu kompāniju vajadzētu paplašināt, lai būtu interesantāk un raidījumā būtu kaut kas, kas Latvijas mediju telpā vēl nav bijis, nākusi ar iedvesmu no visiem labi zināmās grāmatas “Trīs vīri laivā (nerunājot nemaz par suni)”. “Man likās, ka tam piedzīvojumam uzreiz būs cita garša, ja līdzi brauks kāds, kurš ir pavisam atšķirīgi domājošs,” ar “atšķirīgi domājošs” domādama suni, atzīst Ilze. Zināmā mērā tas ir arī iekļaujošs faktors – raidījumā suns ir draugs, kompanjons un foršs ceļabiedrs. “Kaut kā to toleranci arī gribas veicināt un dažādu paaudžu, dažādu rasu, dažādu sugu savstarpēju sapratni,” smaida Ilze. Protams, tas uzliek arī papildu atbildību, jo dzīvnieks ir un paliek dzīvnieks.

“Ar daudz ko jārēķinās, visās vietās, kur braucām, bija jāsaskaņo, ka mums līdzi ir suns. Bija vietas, kur pateica, ka iekšā nākt nevarēs. Mēs, protams, to respektējot, sunīti atstājām ārā.

Vienā vietā viņa diemžēl vienkārši raudāja stundu – citkārt viņa par atstāšanu ārā nepārdzīvoja, bet tajā vietā viņa laikam bija satrakojusies un sapriecājusies par braucienu, un tad bija liela liela gaudošana. Bet viss jau viņai bija labi,” par izaicinājumiem, laivojot un filmējot ar suni, stāsta producente. Tajā pašā laikā citviet Urga darbojusies teju kā sociālā līme un savedusi cilvēkus kopā.

Tehnoloģiju pauze 

Ilze ir pārliecināta, ka raidījuma sarunas, kur jaunieši sarunājas ar gados vecākiem ļaudīm, lai izzinātu vietu un cilvēku stāstus, ir liela vērtība. “Ar internetu visam cauri netiksim, mēs ļoti daudz ko palaidīsim garām, ja mēs tikai virtuālajā vidē meklēsim un apmainīsimies ar informāciju,” viņa uzsver. Jauniešu sarunas ar satiktajiem cilvēkiem raisījās viegli, viņi ātri iejutās un, pavadot kopā mazliet vairāk laika, nekā teorētiski drīkstētu (filmēšanas grafika dēļ), radās saikne, kas ļāva rasties cilvēciski jaukai sarunai. “Un, starp citu, arī suns ir tas, kas savieno cilvēkus. Ir tādi, kuri, ieraugot suni, ignorē, ir, kam nepatīk, bet pārsvarā cilvēki, ieraugot suni, kaut kā uzsāk sarunu. Un tad iznāk, ka suns pats no sevis ir kā tāds durvju rokturis uz to cilvēku pasaulēm. Tas bija ļoti skaisti!” priecājas Ilze.

Viņa atklāj, ka pašā sākumā, kamēr projekts vēl bijis tikai uz papīra, viens no raidījuma mērķiem bija atklāt, ka jaunieši tehnoloģijas prot lietot arī jēgpilni, ne tikai pazust tajās uz vairākām stundām. Ilze atzīst, ka nav viena no tām mammām, kuras uzskata, ka viss, kas ir digitāls, ir slikts, un jauniešiem vajadzētu atņemt telefonus – viņa uzskata, ka ir svarīgi lietot ar mēru un neaizmirst reālo pasauli. “Gribas, lai tā tehnoloģija kalpo kā palīglīdzeklis, nevis lai tu esi viņas varā. Tā doma bija tāda – ja ņemat savus telefonus, filmēsiet foršas vietas, piefiksēsiet savus ceļojumus un mēs vienlaikus varēsim parādīt, gan to, ka jūs 100% bez tehnoloģijām nevarat, gan to, ka lietojat jēdzīgi,” stāsta Ilze. Tomēr šī ideja ātri izgāzusies:

“Mums bija jālūdz, lai viņi izvelk tos telefonus! Protams, ka viņiem tie aizmirsās, jo – tikko tev notiek īsta, interesanta dzīve, kurā ir daudz jādomā, ko kā darīt, kā nedarīt, tad tu arī esi tur iekšā!

Tehnoloģijas – nu, jā, vakarā pie ugunskura padejot, tad ieslēdz mūziku, kaut ko interesantu nofotografēt, iefilmēt mazliet, bet, piemēram, sēdēt tur "Youtube"... Šaubos, vai kaut kur tas bija. Tas tiešām pats no sevis izgaisa.”

Producēt, airēt un vēl smērēt sviestmaizes

Ilze Lasmane-Brože ir arī raidījuma “Sirmais. Kulta ēdieni” producente un kopā ar Mārtiņu Sirmo devusies daudzos kulināros piedzīvojumos, apceļojot teju puspasauli. Tādēļ nevaram nepavaicāt, kas producentei ir izaicinošāk – nodrošināt filmēšanu ārzemēs, ceļošanu ar visu tehniku, garus un reizēm neparedzamus pārbraucienus, vai noorganizēt filmēšanu tepat Latvijā, kur it kā viss ir zināms, bet tomēr – ar jauniešiem, suni un kārtīgu loģistikas plānošanu. Ilze atzīst, ka abi projekti no plānošanas un izpildes viedokļa ir vienlīdz sarežģīti. Viņa norāda, ka nedaudz izaicinoši ir izvēlēties gan jauniešus kā tēlus, gan arī suni, bet lielākais izaicinājums bijis iekļauties budžeta rāmī, vienlaikus izdarot visu tieši tā, kā gribas – lai gala rezultāts būtu kvalitatīvs, skaists un patiktu ne tikai pašiem, bet arī skatītājiem.

“Airē laivu, režisē, producē un vēl smērē sviestmaizes,” savus pienākumus uzskaita Ilze. Tomēr, neskatoties uz to, ka pašai jāstrādā kā universālajam kareivim, Ilze ir ļoti priecīga par vietējo iedzīvotāju pretimnākšanu visu ceļojumu gaitā. “Visi, ko uzrunājām, bija atsaucīgi, priecīgi, ka ir tāda iespēja parādīt savas mīļās un interesantās vietas un nodarbes, tāpat palīdzēja arī ar naktsmājām. Arī, kas šajā projektā īpaši būtiski, palīdzēja arī ar laivām – no tās filmēšanas pasaules viss nav reālajā laikā. Ja mēs tiešām nobrauktu vienu upi no iztekas līdz ietekai, mums mēnesi būtu jāfilmē viena sērija. Mēs pirms tam esam izpētījuši, kuri posmi filmēšanai upē ir nepieciešami, un tad laivotāji mums palīdzēja pārvest laivas – lai mēs tikmēr varam filmēt stāstus par to, kas notiek krastā. [..] Ne velti to sauc par “gandrīz dokumentālu stāstu”,” par aizkadriem stāsta Ilze.

Tā kā drošība ir pirmajā vietā, cilvēku pretimnākšana izmantota arī labāku kadru iegūšanai. Tā piemēram, vienā no ceļojumiem Elīnas vietā laivā sēdējis kaskadieris – izcils laivotājs labākajos gados.

“Nu ļoti, ļoti gribējās iefilmēt iebraukšanu ezerā, bet nu tādā arī vējainā, vētrainā laikā, kad ir jābūt noteikti vienam izcilam profesionālim un vienam tuvu profesionālim laivā. Lai tas ir tiešām pārliecinoši un droši. Un tad mēs meiteni nomainījām pret onkulīti, uzvilkām viņam Elīnas jaku.

Viņš bija brīnišķīgs – viņš juta, ka vējš pūš kapuci nost, vilka to uzreiz atpakaļ. Veiksmīgā kārtā viņš bija līdzīga izmēra kā Elīna. Ja nebūtu tik atsaucīga kunga, mēs, protams, to nedarītu, jo vissvarīgākais, protams, ir drošība,” norāda Ilze.

Nosaukums pirms suņa

Ir skaidrs, ka sunīte Urga ļoti labprāt būtu visu notikumu centrā. Tomēr sākotnējā ideja nevirpuļoja ap šīs suņu meitenes personību. Raidījuma sākotnējais darba nosaukums bija “Urga. Pa straumei”, tomēr pirmais vārds laika gaitā dabīgi atkritis. Jauniešu kastings jau bija noticis, bet Ilze saprata, ka

suni vajadzēs, lai tur lūst vai plīst, un apņēmās kādu atrast.

Turklāt nevis jebkādu, bet tādu, kam patiktu ūdens, kas prastu peldēt, būtu draudzīgs un paklausīgs. Pēc izpētes internetā Ilze bija noskatījusi kolorīto īru ūdens spanielu, kas pēc skata nedaudz atgādina lielu, lācīgu pūdeli, bet kura spalva ir tieši paredzēta ilgākai skraidīšanai mitrumā. Devusies uz dzīvnieku izstādi, bet tur meklēto nav atradusi. Redzētais Ilzi arī apbēdināja un viņa kājām devās no Ķīpsalas uz Hospitāļu ielu. “Bēdīgi gāju atpakaļ, visu to garo gabalu atkal kājām un pusceļā pa ceļam satiku sunīti! Viņa bija pastaigā ar saviem pagaidu saimniekiem. Un tā, vārdu pa vārdam, sākām runāt – pastāstīju, ka meklēju suni tūrisma raidījumam, tādu, kam patīk peldēt, patīk brīvā dabā dzīvoties. Un man saka – šis suns meklē jaunas mājas! Ņem šo! Un bija jau vārds Urga, viss – man tur vispār nebija ko domāt! Tas jau bija skaidrāks par skaidru, ka ir!” stāsta Ilze.

Urga

Suns gan ieviesa izmaiņas arī Ilzes ģimenes situācijā. Vīrs divus gadus bija iebildis pret sunīti, bet Ilze aizvedusi vīru apskatīt Urgu: “Viņš atbrauca, ieraudzīja šo pakausi un teica – nu, labi! Tagad, protams, viņš ir galvenais Urgas lutinātājs. Jā, tā mums bija tāda veiksmīga satikšanās, mēs esam ļoti, ļoti priecīgi, laimīgi, un es domāju, ka skatītājiem arī būs jautri kopā ar Urgu.”

Suņa galvenais uzdevums filmēšanas laukumā esot traucēt komandai. “Ļoti labi tiek galā,” smejas producente. Aktīvā suņu meitene ir kārtīga meža meita, lai arī skolota, viņa tomēr ir brīvdomīga. Urgas raksturs pieprasa zināmu stingrību. Sunīte ir dzīvespriecīga, viņai ļoti patīk bērni, citi suņi un piedzīvojumi, ko viņa pati arī atrod – ložņājot un kāpelējot, kur vien iespējams. Urga par savējiem arī rūpējas, viņa ir ne vien lojāla, bet arī sargājusi komandu tajās vietās, kur visi apmetušies.

“Man šķiet, ka viņai projekts patīk visvairāk. Viņa ir pilnīgā sajūsmā, ja tagad ierauga kādu no jauniešiem. Ja viņi atnāk pie mums [ciemos], Urga vienkārši priecājas – lēkā, trīc, smilkst, jau ņem pavadu, jau ir gatava skriet un braukt laivot!” stāsta Ilze.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Izklaide
Kultūra
Jaunākie
Interesanti