Daudz laimes, jubilār!

«Daudz laimes, jubilār!» Nacionālā teātra aktrise Līga Zeļģe

Daudz laimes, jubilār!

Daudz laimes, jubilār!

Daudz laimes, jubilār! Aktieris un dramaturgs Artūrs Dīcis

Starp dzīves pētīšanu un skatuves gaismām. Zvejnieka dēls, aktieris un dramaturgs Artūrs Dīcis

Dzimis mazpilsētā, izaudzis pie jūras, izmācījies par aktieri, bet kļuvis par dramaturgu un scenāristu, tāds Artūrs Dīci parādās raidījumā "Daudz laimes, jubilār!". Par sevi šī mēneša jubilārs teic: "Manī vienmēr cīnās apdomīgums un vēlme ļauties izaicinājumam."

Dailes 9. studija un spārnoto domu treniņi

Artūra Dīča domu spārni riņķo starp dzīves pētnieka rāmo vērīgumu un skatuves gaismu krāšņo impulsivitāti, ko labi raksturo viņa profesionālās izvēles. "Pēc divu gadu studijām socioloģijā visu mainīju un iestājos aktieros. Vecāki manu izvēli cilvēciski atbalstīja, prasīt kaut ko finansiāli gan nebija iespējams," sava jaunības lēmuma sekas raksturo Artūrs. "Brīžam pārtiku no piparkūku mīklas, kurā iecepu upeņu ievārījumu," skaudro studiju laiku ar smaidu atceras Artūrs.

Dailes teātra devītā studija (2009) pagaidām ir pēdējā, kas gatavota tieši Dailei, kursa vadītāji bija Indra Roga un Mihails Gruzdovs, kas tajā laikā bija arī Dailes teātra galvenais režisors: "Trenē savu iztēli! – bija tas, ko Gruzdovs ļoti metodiski mums lika darīt," atceras aktieris.

Dīcis saka, ka režisora mudinājumu esot apguvis jau pašā sākumā, un vēlāk etīdēs un citos uzdevumos, kur vajadzēja ļaut fantāzijai vaļu, citi kursa biedri vērsušies pēc idejām tieši pie viņa.

"Nu, piemēram, ja ir etīde ar galdu. Ko ar to var darīt? Visi parasti nāk un kaut ko liek uz galda. Bet, manuprāt, ir taču ir daudz dimensiju. Es izvēlējos galdu pakārt. Proti, darīt ar galdu to, ko parasti nemēdz darīt," treniņu domām piešķirt fantāzijas spārnus raksturo Dīcis.

Artūra kursā bija tagadējie Dailes teātra aktieri Gints Andžāns, Inita Sondore, Ērika Eglija-Grāvele, Dainis Grūbe, arī Elīna Dzelme, Mārtiņš Počs, Kristaps Rasims, ar kuriem ceļi šķīrušies. Arī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra vadītāja Dana Bjorka. Diemžēl studiju beigu laiks sakrita ar lielo dižķibeli, algas tika "grieztas nost" arī teātrī, plānoto vietu skaists ruka, un kurss kaut kādā mērā pašķīda.

Draugi

"Es joprojām esmu draugos ar Mārtiņu Poču, kaut viņš vairs nav mans teātra kolēģis. Arī ar Gintu Andžānu," atceroties seno pazīšanos, silti smaida Artūrs Dīcis. 

Raidījuma radošās grupas rosināts, Gints Andžāns sūta Artūram dzimšanas dienas videosveicienu. "Es apdomāju, ka mēs esam pazīstami jau 18 gadu. Un man šķiet, ka Artūrs vispār nav mainījies: atklāts, patiess, īsts, ar labu humora izjūtu, uzticams draugs joprojām. Ar viņu var iet dauzīties pa mežu un piedalīties "Bada spēlēs" vai uzspēlēt hokeju, un tajā pašā  laikā viņš ir lielisks tēvs un vīrs. Kādreiz mēs bijām jauni, bijām mežoņi un pelmeņi. Tagad tas nekur nav pazudis, iekšā joprojām sēž, tagad mēs esam... vecāki pelmeņi, ar spēju kaut ko apdomāt," smejas Andžāns un turpina: "Paldies tev par šiem gadiem! Un ir liels prieks, ka mūsu draudzība ir pāraugusi no būšanas par čomiem – radošā sadarbībā. Proti, mēs drīzumā nodosim vērtējumā teātra sezonas noslēguma koncertu. Tā kā visu to labāko tev, Artūr, un tiekamies!" 

Runājot par radošo kopdarbu, Gints domā Artūra darbu pie koncerta scenārija. Dramaturģija ir joma, kurā pēdējos gados Dīcis sevi veiksmīgi pierādījis. Šķiet, rakstīšana savā ziņā ir atgriešanās pie dzīves pētniecības un lēnā vērīguma, kas paralēli aktiermākslai raksturo Artūra Dīča temperamentu un dabiski piekļaujas viņa pamatīgumam, vēlmei domāt, meklēt risinājumus. Aktiermeistarības studijas un pieredze dramaturga praksē ļoti noder.

Dramaturga izaicinājumi

Artūrs Dīcis vairākkārtīgi godalgots nacionālajos lugu konkursos, arī saņemot "Spēlmaņu nakts" gada balvu par Gada sasniegumu oriģināldramaturģijā. Par darbu kvalitāti liecina, ka tos izvēlas iestudēt Elmārs Seņkovs, Regnārs Vaivars, Mihails Gruzdovs un citi Latvijas vadošie režisori no dažādiem teātriem. Artūrs vairākkārtīgi bijis arī dažādu pasākumu un projektu scenārija autors, kas liek darboties ārpus klasiskās dramaturģijas spēles noteikumiem, bieži neizdevīgiem.

"Manī vienmēr cīnās apdomīgums un vēlme ļauties izaicinājumam.

Kaut vai veidot šo Ginta pieminēto teātra sezonas noslēguma koncertu. Vai vēl lielāks risks tikt kritizētam un noniecinātam ir veidot "Spēlmaņu nakts" ceremonijas scenāriju. Kāpēc? Risks ietverts dažādajās auditorijās, ko nav iespējams apvienot. Proti, ja tu gribi, lai jautri ir aktieriem un teātra cilvēkiem, ir jārunā vienā valodā, taču tad skatītāji nesapratīs pilnīgi neko. Skatītāji taču nezina aktieru iekšējo komunikāciju, jokus, to vēsturi un kontekstus. Savukārt, ja tu rakstīsi skatītājiem, žāvāsies aktieri. Taču tie ir viņu svētki, viņu gada notikums, tāpēc strādāt tikai uz skatītāju nebūtu pareizā izvēle... Katrā ziņā: lai cik tu labs būtu, galu galā vienmēr būsi slikts," skaidro Dīcis.

Latvijas Televīzijas projekti

Viens no projektiem ārpus teātra, kam Artūrs labprāt atsaucies, bijis scenārija līdzautorība Latvijas Televīzijas  Jaungada šovs ar Raimondu Paulu: "Maestro, protams, ir arguments. Un es riktīgi iemīlēju Raimondu Paulu. Līdz tam – tāpat kā visi, es zināju Maestro, viņa lielisko mūziku. Bet tik tuvu esot viņam, Paula apbrīnojamajai harismātiskajai profesionalitātei, kas nozīmē: ja uzņēmies, izdari! Izdari klusu, izdari, neskatoties ne uz ko! Tas bija fascinējoši, un man bija daudz par to jādomā. Šo spēju izdarīt, ko daudzkārt dēvē par vīrišķības apliecinājumu, par brieduma un pieaugšanas rādītāju. Nu, jā... Blakus talantam, visam, kas ir Paulā, arī tas viņā ir. Tas ir iedvesmojoši, redzēt, kā Maestro strādā."

Amadejs

Atgriežoties pie studija laika un pirmajiem gadiem teātrī, viena no Artūra pirmajām un lielajām lomām bija Volfangs Amadejs Mocarts izrādē "Amadejs" saspēlē ar Artūra Skrastiņa Saljeri.

"Galvenais lugā nav Mocarts, bet gan Saljeri, kas dramaturģiski ir arī daudz interesantāks," stāsta Artūrs Dīcis. "Starp citu, tieši šajā lomā man bija pirmā pieredze ar tā saucamo melno caurumu," ikviena aktiera pieredzi izrādes laikā pēkšņi aizmirst labi iemācītu tekstu atceras Artūrs. "Un tad Skrastiņš, saprazdams, ka pauze ieilgst un no manis nekāds teksts nesekos, pameta man glābšanas riņķi ar teikumu – šķiet, jūs jūtaties ļoti slikti. Jā, es tiešām jūtos slikti! – es atbildēju," smejas Dīcis un turpina: "Vēlāk Skrastiņš man mācīja: "Ja tev tā gadās, tu saki pirmo, kas tev ienāk prātā, saki un nebaidies! Tā tu tiksi atpakaļ pie teksta."  Un tagad, patiecoties Artūram, mani šādas melnā cauruma situācijas vairs tik ļoti nebaida!"

Par Mocarta lomu "Amadejā" un par Jura lomu "Aijā pēc Jaunsudrabiņa" Dīcis tika nominēts "Spēlmaņu nakts" balvai kā Gada jaunais skatuves mākslinieks: ""Aija pēc Jaunsudrabiņa" joprojām ir viena no manām mīļākajām izrādēm. Mēģinājumu procesā bija daudz kaislību. Ieraudzīju, cik kolēģī Gintā Grāvelī, piemēram, ir daudz eksplozivitātes. Viņš darba procesā var paņemt krēslu, aizlidināt to, un tas Gintam ir normāli. Kad režisors Vaivars pēc tam viņam jautāja – ei, Melnais, tev viss kārtībā? Viņš ļoti dabiski atbildēja – jā, viss normāli, mēģinām tālāk! Tai pašā laikā, piemēram, man nekas tāds nepiemīt, no manis ko tādu sagaidīt laikam neiespējami. Kaut mēģinājumu process arī man bija interesants, bet ļoti komplicēts un ļoti grūts."

Romeo

"Šekspīra "Romeo un Džuljeta" bija pirmā izrāde ar Džilindžeru. Režisors visu laiku strādāja ar Kristapu Rasimu, Romeo no otrā sastāva. Ar mani ļoti maz – atnāc, izdari un viss. Bija paredzēts, ka mēs ar Ievu Segliņu, Džuljetu, spēlējam pirmizrādi. Džilis noskatās izrādi un saka: "Tas, ko jūs darījāt, ir absolūti zem katras kritikas. Tā ir pilnīga necieņa pret visiem partneriem..." Un līdzīgi pārmetumi bez paskaidrojumiem. Es biju tik ļoti sagrauts, jutos tik nepatiesi apvainots. Labi, ka Lauris Dzelzītis mani savāca, mierināja, atrada kaut kādu viskiju, teica – tu tagad ierauj un nomierinies! Vēlāk Rasims aizgāja, es paliku kā vienīgais Romeo," profesijas ugunskristību emocijas atceras Dīcis.

Artūrs Dīcis

Zvejnieka dēls

Artūrā ir jūtams zemniecisks pamatīgums, stabilitāte, veselība, kaut kas mentāli ļoti latvisks. Iespējams, tas nāk no ģimenes un zvejnieku profesijas, jūras un dabas klātbūtnes, kas pieprasa gan rāmumu un mieru, gan pamatīgumu – dzīvi, saskaņā ar dabas ritmiem.

Artūrs Dīcis ir dzimis 18. aprīlī Ogrē, taču dzimtas mājas ir Klapkalnciemā. Viena no pirmajām atmiņām Artūram saistās ar ziemu un skraidelēšanu pa Jūrmalciema mājas pamatiem. "Man varbūt bija kādi 4 gadi, un no mana bērna viedokļa es atceros milzīgi dziļu ziemu, tik daudz sniega nekad iepriekš nebiju redzējis. Mans brālis skrienot ievēlās dziļā, dziļā kupenā, un es izmisumā un patiesās šausmās, ka brālis varētu noslīkt, skrēju pie vecākiem pēc palīdzības," smejas Artūrs.

Dzīve Klapkalnciemā ikdienā ir saistīta ar jūru. Artūrs ar tēti (ar ko mazdēli labprāt pavada laiku, saucot nevis par opi, bet ūpi) un vectēvu vairākkārtīgi devies arī jūras zvejā. 

"Par zvejnieku es sevi gan nevarētu saukt, bet par zvejnieka dēlu gan. Gan mans tēvs, gan arī vectēvs jūrā gāja vēl ilgi, ņēmās ar tīkliem un visu aprīkojumu. Tā zvejniecības tradīcija Klapkalnciemā ir liela.

Pats esmu piedalījies un atceros lucīšu zveju, ko sauc par bakurēšanu: jūra tik silta un mierīga, un man nav slikti. Un bakurēšanas process ir tāds: pirms tu brauc ar laivu, izmet garu, garu striķi, kam piesietas dažādas bantītes. Tad izmet ķeseli, kas nogrimst. Un tad izmet otru garu, garu, garu, garu striķi un apstājies," lucīšu zvejošanas metodi apraksta Dīcis. "Divi vīri striķus lēnām sāk vilkt. Un tad tās bantītes, kas ir dažādās krāsās, rāda, vai tu vienādi līgani to striķi velc. Tīkls iet pa jūras apakšu un lucīšus uzlasa. Tas ir tāds patīkams darbs," bērnību atceras Artūrs, piebilstot, ka vispār zvejnieku darbs ir milzīgu enerģiju un iekšēju spēku prasoša lieta: "Es šo smago darbu stādu pāri jebkurai meditācijai, kādām nozīmīgām praksēm, par ko mūsdienās runā. Zvejnieku milzīgi lielās, brūni iedegušās rokas, ar kādām nepiedzimst, bet kas tādas kļūst no smagā darba dažādos laika apstākļos... Es laikam visu, kas ap to, glorificēju, jo es zinu, cik daudz tas prasa."

Artūrs Dīcis ar ģimeni

Dramaturgs mājās

Artūram ir divi dēli Kārlis un Fricis, kam vakaros viņš stāsta pasakas. Stāsta ir pareizais vārds, jo lasīšana no pasaku grāmatas notiekot ļoti reti. "Es parasti pats stāstu to, ko izdomāju. Vienīgi, ja esmu ļoti, ļoti noguris, tad paņemu pasaku grāmatu. Vienmēr izdomāju kaut ko no jauna, bet ar nosacījumu, ka beigām jābūt laimīgām. Mūsu vecākais dēls Kārlis mani bieži izprovocē uz briesmām stāstā. Piemēram, kad viņš jūt, ka es jau stāstu "velku" uz beigām, viņš izsaucas: "Un te pēkšņi parādās trollis!"" smejas Artūrs. "Bet es to tūlīt nogludinu, sakot, ka tas bija labais trollis, kas atnāca paslavēt, cik labi mēs esam rīkojušies vai kaut ko tamlīdzīgu. Bet Kārlis neliekas mierā un saka: "Bet te pēkšņi trollis paliek ļoti dusmīgs!" Un tad man dēla kaismīgie ierosinājumi ir atkal jāpagriež mierīgā gultnē un jānoved līdz laimīgām beigām. Bet, neskatoties uz nogurumu vakarā un vēlmi stāstu pēc iespējas ātri iestūrēt mierīgā laimes ostā, man arī pašam ir interesanti, kā es to izdarīšu," bērnu audzināšanas izaicinājumos dalās dramaturgs un tētis Artūrs Dīcis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt