Sarkanās kediņas un vieduma vieglums
Raidījuma "Daudz laimes, jubilār" filmēšana notiek Spīķeros, te atrodas arī Normunda vadītā kolektīva mājvieta. "Mēs šeit labi jūtamies, mājai ir sena, bagāta pagātne. Te pagājusi arī mūsu kolektīva jaunība, laiks, kas mūs radījis par domubiedru grupu, par to, kas esam šodien," atzīst diriģents, kas uz interviju ieradies uzvalkā un sarkanās kediņās, pletkrekla vietā izvēloties brīva stila zilsvītrainu T-krekliņu, kas viegli ieskauj viņa slaiko stāvu. Tāda brīvības enerģija ir ap pieredzējušo mākslinieku, kas, iespējams, ir vieduma vieglums.
Bērnības sapnis par leļļu teātri
Bērnībā – pārsteidzoši! – Normunds vēlējies kļūt par leļļu teātra aktieri: "Padomju gados Holivudas filmas kinoteātros nerādīja, mazi puikas nevarēja Švarcenegeru skatīties, bet Jelgavas kultūras namā bija pieejamas leļļu teātra izrādes, un, starp citu, ļoti labā līmenī. Bērnībā noskatījos ļoti daudz izrāžu, un mājās, kā jau bērni to dara, taisīju teātrim pakaļ – savu teātri. Un vienu brīdi pirms skolas, bet tas bija ļoti nopietni: mājās notika izrādes un tapa dekorācijas, un nauda tika iekasēta. Es biju viens pats aktieris vairākās lomās. Tas nāca, protams, par labu fantāzijas attīstībai un arī spējai sadalīt uzmanību, kas diriģentam ir ļoti nepieciešams."
Kino kā alternatīva vijolei
Kādā Latvijas Televīzijas arhīva ierakstā Normunda mamma dalās epizodē no dēla bērnības: viņš staigājis pa māju ar iedomātu filmēšanas kameru un bijis ļoti sarūgtināts, ka citi to neuztver visai nopietni. Normunds to apstiprina: "Neatceros, kā tas radās, bet ap 6. - 7. klasi manas attiecības ar mūziku kļuva komplicētas – vijole, acīmredzot, nebija mans instruments, mans tēvs – lielisks vijoles pasniedzējs – gan kaut kā ar mani tika galā, jo bija mans skolotājs gan mūzikas skolā, gan arī mājas. Ļoti iespējams, ka tieši tas, ka arī mājās viņš nebija tikai tētis, bet arī skolotājs, manī radīja tik lielu spiedienu, ka es, būdams vēl tāds mazs cilvēks, to nespēju izturēt. Un, saprotams, pretojos.
Negribēju mācīties mūzikas vidusskolā, bet parastā skolā, lai pēc tam turpinātu mācības Maskavas kinematogrāfijas institūtā. Ja es pēc 7. klases nebūtu saticis savu draugu – oboju, tad es droši vien būtu aizgājis to ceļu...
Taču no šodienas skata, diez vai es būtu labs operators, jo mana vizuālā uztvere, šķiet, nav tik labā līmenī. Var jau būt, ka to var attīstīt, tāpat kā mūziku."
Viens no publikas iemīļotiem koncertiem "Sinfonietta Rīga" un Normunda izpildījumā ir kino mūzikas projekts, kas valdzina arī pašu diriģentu: "Tā atmosfēra ar un ap šo mūziku ir fantastiska, kolosālas vērtības, zelta graudi, dažādu mūsu komponistu radīti kinematogrāfiski darbi, kas demonstrē īpašu prasmi ar muzikālo pienesumu neizjaukt režisora vizuālo risinājumu, bet tieši otrādi – to papildināt."
Ģimene
Nomunds nāk no mūzikas profesionāļu ģimenes. Mūzikas skolā pedagogs bija ne tikai viņa tēvs Romāns Šnē, bet arī mamma Felicita Šnē, kas Jelgavas mūzikas skolā pasniedza mūzikas teoriju. Normunds stāsta, ka mamma nodzīvojusi ilgu un cienījamu mūžu – 90 gadus.
Īpašs ir stāsts par Normunda vectēvu, kas vadījis orķestrus Alūksnē un Jelgavā. "Viņš vadīja ne tikai orķestrus, bet nodibināja arī mūzikas skolu Alūksnē, un bija tās pirmais direktors. Skolas jubilejas reizē man bija ļoti patīkami, ka vectēva ieviesumi joprojām ir dzīvi, bērni tur muzicē ļoti augstā līmenī. Vectēvs bija mans otrais tēvs, kā tas reizēm mēdz būt: es viņam gāju līdzi uz mēģinājumiem un skatījos, kā viņš dresē tos večus, kas pūš milzu līkos ragus. Vecaistēvs rakstīja kaudzēm notis, lai būtu, no kā spēlēt. Arī es to darīju vēlāk, kad ar vienu kāju biju jau diriģēšanā. Maniem vecvecākiem bija grandioza nozīme. Arī no tēva puses mana vecāmāte bija īpaša. Viņa bija vienkāršs lauku cilvēks, bet prata uzklausīt un ap sevi radīt tādu netveramu harmoniju, tas bija vienreizēji. Un tagad, brīžos, kad es cenšos ap sevi radīt harmoniju, es atceros viņu," nosmaida Normunds, stāstīdams par savām līdera strukturēšanas metodēm.
"Ir arī brīži, kad – tieši otrādi – es radu disharmoniju. Nevis tādā haosa vai jucekļa nozīmē, bet tā iemesla dēļ, lai mūsu repertuārs būtu pēc iespējas plašs un daudzveidīgs. Lai mūziķi nevarētu atnākt nākamajā nedēļā uz mēģinājumu un teikt: ak, šo mēs jau protam!
Jā, ir taisnība, ka viņi ir lieliski, profesionāli mūziķi, kas var nospēlēt pilnīgi visu, taču katrā nedēļā mums ir kaut kas tāds, pie kā jāpiestrādā."
Cilvēki, kas paver skatu citiem apvāršņiem
Kādā pasenā arhīva materiālā komplimentus savam skolniekam Normundam Šnē izsaka viņa obojas skolotājs, virtuozais mūziķis Vilnis Pelnēns:
"Normunda panākumi ir ne tikai viņa talantā, bet arī viņa darba spējās un mīlestībā. Un tajā, kā viņš par visu interesējas."
Normunds mierīgi noklausās un goddevīgi saka, ka Pelnēns viņam ir vairāk nekā tikai obojas skolotājs vien: "Ierašanās Rīgā, iestāšanās Mūzikas akadēmijā, darbs simfoniskajā orķestrī, iepazīšanās ar Vilni Pelnēnu un Uldi Urbānu, saviem kolēģiem, tas man bija īpašs laiks, kad mēs daudzas stundas pavadījām kopā, runājot ne tikai par mūziku, bet arī par dzīvi. Pelnēns man ir ļoti daudz palīdzējis arī tajā, ka viņš mani ir ne tik daudz slavējis, bet norādījis uz manām idiotiskām izdarībām, uz manu neizdarību ļoti meistarīgi, ar viņam vien piemītošo humoru. Imantas dzīvoklī, sēžot un runājot par visdažādākajām tēmām, ir iztukšots arī pa kādai glāzītei stiprāka dzēriena.
Man ir laimējies satikt cilvēkus, kas ļāvuši kļūt labākam un redzēt tālāk nekā es pats biju spējīgs."
"Sīpoli", "Marana", rokmūzika un bohēma
Kad Šnē jau Rīgā bija iedzīvojies, un sasniedzis kādu jaunu līmeni gan muzikālajās prasmēs, gan personiskajā apziņā, viņa allaž zinātkārais raksturs paveda sāņus no akadēmiskās mūzikas rokmūzikas virzienā, taču pie profesionāli ļoti augsta līmeņa māksliniekiem kā Mārtiņš Brauns un Valts Pūce. "Sākumā Mārtiņa Brauna grupā "Sīpoli" darbojos kā skaņu režisors, vēlāk arī kā obojists. Tā bija oriģināla mūzika, kurai jūs nevarat Rietumos atrast kādu pirmavotu un teikt: viņi spēlē kā, piemēram, "Black Sabbath", kā kāds cits. Šīs mūzikas pirmavots ir šeit, Latvijā. Niks Matvejevs, piemēram, izmantojot Indriķa "Livonijas hroniku", radīja darbu, kas bija aktuāls tā laika Latvijas politiski vēsturiskajai situācijai un kas mani ļoti aizrāva. Arī tāpēc, ka piedalījās izcili mūziķi: Raimonds Macats, Tālis Gžibovskis, Aiva Brauna – ar savu, ne ar ko nesalīdzināmo balsi, un, protams, Niks Matvejevs pats, autors un iedvesmas avots. Tas bija ļoti interesanti: forša kompānija un labi mūziķi," Šnē ar prieku atceras un turpina: "Tas bija laiks pēc padomju armijas, 1986. gads, apmetos Pārdaugavā: man bija maza istabiņa un tikpat maza virtuvīte.
Es biju viens pats, ticis projām no mājām, kas arī bija mans mērķis: saprast pašam, kā notiek dzīve, kā notiek lietas. Biju jauns, un tas bija arī brīdis, kad manā dzīvē ienāca rokmūzikas laiks: ne tikai "Sīpoli", bet arī "Marana".
Tas bija periods ar negulētām naktīm – laiks, kam es varu pateikties atkal par jaunu šķautni. Gan Mārtiņa Brauna "Sīpoli", gan Valta Pūces "Marana" ir unikālas vērtības, kam izdevās atrast savu nišu, šī mūzika joprojām ir klausāma un interesanta."
Šnē ir godīgs: "Šim laikam bija arī zināmas bohēmas pieskaņa, laiks, kas piepildīts ar daudzām idejām, tad radās arī "Rīgas kamermūziķi" – nopietnās mūzikas projekts, ko izveidojām kopā ar Jāni Maļecki.
Man bija jāizšķiras, jāsaprot, ka visu dzīvē nevar. Un tā ir arī tagad – es nespēlēju oboju, jo es vienkārši visu vairs nevaru paspēt."
Interesanti, ka skaņu režija, savulaik iesākta rokmūzikas žanrā, tagad Normunda dzīvē ir atgriezusies mazliet citā rakursā: "Mūzikas producēšana tagad ir mana otra profesija, ļoti aizraujoša lieta, jo nekad nav divu vienādu ierakstu, divu vienādu situāciju, mūzika vienmēr ir citādāka."
Radošais pieskāriens kā virsvērtība
"Runājot par atskaņotājmākslinieka darbu,
man nav īpaši svarīgi, kāda žanra mūziku es vai mēs izpildām, galvenais, ka tas ir izdarīts profesionāli un labi. Tas var būt arī tehno, reps, popmūzika, galvenais, cik tam ir tā radošā pieskāriena.
Arī Raimonds Pauls vienmēr, muzicējot kopā ar "Sinfoniettu Rīgu", ironizē, ka viņš jau neesot Pēteris Vasks vai kāds cits akadēmiskās mūzikas pārstāvis, bet viņa melodijas ir brīnišķīgas, un viņa lidojums gadiem cauri, šķiet, neapturams, tāpēc – žanrs nav svarīgs. Arī tagad, pavisam drīz mums paredzēts ieraksts kopā ar Maestro, un tas allaž ir ļoti radoši interesanti un profesionāli," raksturo Šnē.
"Taču, šķiet, ka mūsdienu popmūzikai radošuma diemžēl diezgan maz, tur dominē standarta domāšanas situācijas, citādi: jūs neatbilstat kādam plauktiņam.
Tāpēc man patīk "Sīpolu", "Maranas" un citu tādu spēcīgu un oriģinālu domu biedru grupu laiks Latvijas popmūzikā, tas bija kreatīvāks periods."
Jauneklīgi spītīgais līderis
Šķiet, Normunds ir gan stratēģis, gan taktiķis – cilvēks, kam ir vīzija un kas to, būdams sava kolektīva līderis, var arī realizēt, novest līdz profesionāli ļoti augsta līmeņa rezultātam. Kaut gan diriģents pats apgalvo, ka viņa raksturīgākā īpašība ir spītība, visas intervijas laikā gan diriģenta runā, gan žestos un komunikācijā jūtams vibrējošs, kreatīvs vieglums un elastība. Iespējams, tieši tāpēc, šķiet, viņš nenoveco. Ar tādu, sava redzējuma sajūtu un vēlmi radīt ko jaunu radās arī "Rīgas kamermūziķi".
"Mēs bijām kādi 12 jauni mūziķi, kas gribēja spēlēt varbūt mazliet savādāk, nekā bija pieņemts tā laika profesionālajā vidē.
Kopā ar Jāni Maļecki sākām, nevienam no mums tas sākumā nebija darbs, neviens par to nesaņēma nekādu atlīdzību. Tā bija mūsu sirdslieta, kas vēlāk izvērtās ļoti pamatīgi un mani aizveda līdz diriģēšanai, ko es arī vēlāk nopietni mācījos. Starp citu, sadarbība ar Mstislavu Rostropoviču (Mstislavs Rostropovičs bija krievu čellists un diriģents. Muzikālās karjeras laikā izpildījis vairāk nekā 100 čella pirmatskaņojumus. Daudzi 20. gadsimta komponisti ir komponējuši tieši Rostropovičam -red.) mani ļoti rosināja, un skatījums uz profesiju mainījās, pieauga.
Diriģentam ir jāspēj mūziķiem palīdzēt. Un arī jāspēj atrast to smalko balansu starp prātu un jūtām, kas diriģēšanā ir varbūt vēl svarīgāks nekā jebkur citur,"
skaidro Šnē.
Rostropovičs
Kāds arhīva materiāls ar Mstislavu Rostropoviču glabā senu liecību par to, ka izcilais čellists pēc sadarbības ar "Rīgas kamermūziķiem" bijis ļoti gandarīts un īpaši uzteicis Normundu: "Esmu ļoti apmierināts par sadarbību ar orķestri, un īpaši ar diriģentu Normundu Šnē, ko uzskatu par ļoti talantīgu. Bet viņam ir jāiet pasaulē, jākontaktējas ar lielajiem diriģentiem, jāmācās un jāgūst pieredze. Jāiet, kamēr viņš vēl ir jauns. Ziniet, tas ir kā vēžiem. Kamēr vēl nav stingrs apvalks izveidojies, kamēr tas vēl nav tapis ciets, un tam vēl var mainīt formu."
Auga gan diriģents, gan orķestris. Šnē atceras: "Mums bija daudz koncertu un braucienu, sākām spēlēt arvien lielākā sastāvā, lielus opusus, iespējams, pēc tam no "Kamermūziķiem" izauga Rīgas festivāla orķestris. Mēs bijām vieni no pirmajiem Latvijā, kas nodarbojās ar klasiskās un baroka mūzikas nošu analīzi, pētījām, kā šī mūzika ir jāspēlē. Svarīgi, ka toreiz tam visam tika iziets cauri, neforsējot neko, bet izveidojot šodienas skatu, spēju saskatīt vēsturisko kontekstu."
Guna Šnē, sieva
Normunds Šnē un toreiz 15 gadus vecā čelliste Guna Āboltiņa satikušies kādā LTV veidotā projektā – talantu konkursā, un viņu starpā kaut kas uzdzirkstījis. Otrā satikšanās notikusi pēc kādiem gadiem, kad Guna jau savu čellistes talantu un pieredzi papildinājusi Berlīnē. Šodien Guna ir gan izpildītājmāksliniece sava vīra vadītājā apvienībā "Sinfonetta Rīga", gan arī soliste dažādos projektos, ģimenē aug trīs bērni Alma, Ādams un Mona.
"Normunds mums kolektīvā un ģimenē ir iemācījis staigāt pa jūtu un saprāta balansa ceļu, rosinot būt saimniekiem par savām emocijām, lietot tik daudz, cik tas ir vajadzīgs, pārējā laikā mācēt tās pakļaut tā, lai netraucētu strādāt,"
ar cieņu un sirsnību savu vīru cildina Guna, turpinājumā mazliet paironizējot: "Normundam piemīt arī ietiepība, kas sadzīvē varbūt nav tā patīkamākā īpašība, bet nu – tā ir mantota no viņa vecākiem un iedzimusi arī mūsu bērnos. Jāsaka, ka tai ir arī labā puse – spītība palīdz sasniegt mērķus. Man pašai ir svarīgi just paļaušanos – kad esmu bijusi soliste, un Normunds ir bijis diriģents vai skaņu režisors. Un visās grūtākajās situācijās ar Normundu ir tā sajūta, ka viss būs kārtībā. Tādi cilvēki, kas dara lietas pasaules līmenī, bet ir šeit, kopā ar mums, ir liels pienesums mums visiem. Saprotams, ka kādreiz viņam ir grūti, jo mums mājās ir trīs mazi bērni, un viņš reizēm ilgojas pēc miera un vienkāršības. To arī vēlu. Daudz laimes, dzimšanas dienā!"
Normunds Šnē ir pateicīgs: "Vai, paldies, mīļā sieva. Gunai ir pilnīga taisnība, kādreiz jau uznāk vēlme pēc miera, bet es no ģimenes arī ļoti daudz saņemu. Un ir liela laime redzēt, kā bērni aug un no maziem, spītīgiem āzīšiem (smejas) veidojas par maziem cilvēciņiem, kam kādreiz būs sava lielā doma un kuri nostāsies uz abām kājām un spēs izdzīvot šajā trakajā pasaulē. Un es novēlu viņiem gan spēju saglabāt mieru, gan arī zinātkāri un iespēju gūt visu skaisto, ko šī pasaule spēj dot. Tad jau būs labi."
