Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja muzejpedagoģe Ieva Bērziņa skaidro – arī senlatvieši pārdzīvojuši plašas slimību izplatības, piemēram, mēri, tomēr Meteņi un jebkuri citi svētki ir par kopības saturēšanu, un agrākos laikos šāda distancēšanās Meteņos nebūtu iedomājama. Kaut vai tikai tādēļ, ka senlatviešim bija daudz mazākas zināšanas par slimību izplatīšanos. Neskatoties uz pandēmiju, Bērziņa iesaka tradīcijas, kuras ģimenes savā lokā var pielāgot Covid-19 diktētajiem noteikumiem.
“Tradīcijas saka – braukt ciemos, vizināties no kalna ar ragavām, braukt ar lēzi – tādu ratu, kuru iestiprināja ledū un griezās. Meteņos ir raksturīgas dažādas spēkošanās un veiklības sacensības. Mēs zinām, ka bērnus lika maisos un meta pār sētu, lai bērni neaizguļas, un tā ir arī pēdējā reize [ziemas sezonā], kad notiek masku gājieni,” stāsta Bērziņa. “Mēs zinām, ka ciemos mēs nevaram iet, bet mēs varam kārtīgi izstaigāties. Lielu gabalu noiet, aiziet pie sava drauga vai rada un uz durvju kliņķa uzkārt tos uzceptos pīrāgus un šoreiz iekšā neiet. Tātad viena lieta ir laika strukturēšana, kuru veic svētki, bet otra ir – svētki vienmēr saliedē kopību. Tas nozīmē – apraudzīt vienam otru un kopīgi uzturēt dzīvotgribu. Un arī šobrīd, pat neciemojoties, ar savu interesi mēs varam uzturēt to dzīvotgribu.”
