Daudz laimes, jubilār!

«Daudz laimes, jubilār!» Rakstnieks Māris Bērziņš

Daudz laimes, jubilār!

Daudz laimes, jubilār! Rakstnieks Māris Bērziņš

Daudz laimes, jubilār! Dzejniece Inese Zandere

Smieties ir tikpat svarīgi kā domāt. Dzejniece Inese Zandere

Inese Zandere visplašākajai auditorijai pazīstama kā bērnu literatūras aizgādne – savulaik aizgājusi no redaktores darba intelektuālajā žurnālā "Rīgas Laiks", lai savu dzīvi lielā mērā veltītu bērnu literatūras attīstībai. Dzejniece, izdevniecības "Liels un mazs" izveidotāja un galvenā redaktore joprojām ir radošā spēka pilnbriedā, un kādu laiciņu pēc dzimšanas dienas viesojas raidījumā "Daudz laimes, jubilār!"

Dzīve literatūrā un provokatīvais humānisms

Zandere ir arī filozofe, rakstniece, operu libretu un dažādu scenāriju autore, kā arī – literatūras balvu, tai skaitā Imanta Ziedoņa balvas "Dzīve literatūrā – "Bize"", laureāte. Literārā gaume, stila un žanra izjūta Inesei patiešām ir spoža. Viņas domāšana ir emocionāli dziļa, racionāli skaidra un dzejas formātā uzasināta asprātīga un oriģināla. "Es gribu dzīvot otrādi, ar kājām mākoņos!" Zandere joprojām ir jauneklīgi provocējoša: "mazs ir tikpat svarīgs kā liels" un "smieties ir tikpat svarīgi kā domāt!"

Taču, šķiet, pats galvenais, kas raksturo Inesi Zanderi, ir dziļais humānisms un iekšējā mīlestība, jo viņa – līdzīgi kā literatūras žanrus – nešķiro arī cilvēkus: "Lielais mazo nebaida, lielais mazam draugs, lielais mazo pagaida, mazo sev līdz sauc (...) Mazais lielam pasmaida, mazais lielam draugs, mazais lielā nebaidās, jo viņš pats liels augs..." (dzejolis "Liels un mazs").

Mātišķā izjūta par to, kā vajag

Tieši šīs īpašības dēļ draugi literārajās un intelektuālajās aprindās dzejnieci dēvē par māti, – ne tikai saviem diviem, nu jau pieaugušajiem bērniem, bet daudzām idejām, projektiem, stratēģijām: "Šķiet, viņa zina visu, un šī sajūta ir mājīga un nomierinoša" savulaik, sveicot Inesi 50. dzimšanas dienā, izteicies "Rīgas Laika" galvenais redaktors Uldis Tīrons.

Savulaik Inese retoriski pavaicājusi: vai ir jautājumi, kurus nedrīkst uzdot? – pati atbildot: nē, svarīgākais ir, to izdarīt! Zandere zina, ? Viņai arī pieder pārliecība, ka robežas starp bērnu un pieaugušo literatūru nepastāv, drīzāk pastāv robeža starp labu un sliktu rakstīto vārdu.

“Liels un mazs” 2018. gada parlamenta vēlēšanu dienā pie vēlēšanu iecirkņa Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atver Laura Gundara grāmatu “Vaļa balss”: no kreisās - izdevniecības vadītāja Alīse Nīgale, kopvede Kristīne Jonuša ar meitiņu Johannu, galvenā redaktore Inese Zandere, māksliniece Ūna Laukmane.

Lielo lietu lielie upuri jeb "Iemūrētie"

Ar Inesi nekad nav garlaicīgi, tāpēc tikšanos ar viņu nedrīkst laist garām. Raidījums "Daudz laimes, jubilār!" ar dzejnieci tiekas mūsu Gaismas pilī – Nacionālajā bibliotēkā, kas Zanderei ir ļoti svarīga celtne. Savu 50. dzimšanas dienu dzejniece svinējusi pie bibliotēkas būvbedres, kas bijis viņas simbolisks pamudinājums paātrināt būvniecības gadiem ilgušo procesu: "Man bija apnicis gaidīt, un tad, balstoties piļu un muižu mistiskajā tradīcijā, ka nevar uzcelt neko lielu un paliekošu, neziedojot kaut ko dzīvu, proti, neiemūrējot to, es teicu: lūdzu iemūrējiet, mani!" ironiski smaidot, raiti stāsta dzejniece. "Vēlāk bibliotēkas direktors Andris Vilks uzdāvināja man ķiveri ar uzrakstu "iemūrētā"."

Sarunas ar skatītājiem pirms operas “Iemūrētie” pirmizrādes: libreta autore Inese Zandere, diriģents Māris Sirmais, režisore Laura Groza, komponists Ēriks Ešenvalds. 2016.

Galu galā mēs tikām līdz bibliotēkai arī bez cilvēku ziedošanas, un dzejniece joprojām ir sveika un vesela, taču kāda maza daļiņa no kreatīvās domas gan ir iecementēta bibliotēkas pamatakmenī: "Toreizējā kultūras ministre Helēna Demakova un bibliotēkas direktors Andris Vilks atnāca pie manis, lai es palīdzētu noformulēt domu, ko rakstīt uz vēsturiskā, nākamajām paaudzēm atstājamā dokumenta. Tā nu visi mēs trīs – vai mūsu doma, kas arī ir dzīva – tomēr esam mazliet iemūrēti bibliotēkā," smejas Inese.

Iemūrēšanas idejas pirmās asociācijas saistās ar dzejnieces dzimto pilsētu Dobeli un tās vēsturisko pili: "Man joprojām, pēc tik daudziem gadiem, labā atmiņā ir sajūta, kā, piespiežoties senajiem mūriem, mugura sajūt vēso pils akmeņu pieskārienu. Bet ideja par iemūrēšanu nav raksturīga tikai latviešiem, tā varbūt pat vēl vairāk sastopama citu, tai skaitā, balkānu tautu folklorā, un ir arī atrasti reāli būvupuri. Mūsu bibliotēkas celtniecības garais process ierosināja manī šo tēmu, un tad, kā tas mēdz būt, informācija sāka nākt pie manis pati – gan manos ceļojumos kopā ar Ati Klimoviču (publicists, karsto punktu žurnālists, Ineses Zanderes vīrs-red.) uz Balkāniem, gan dzejnieka Knuta Skujenieka cittautu literatūras tulkojumos. Un, kad Ēriks Ešenvalds, kas arī bija aizrāvies ar šo tēmu, man piedāvāja strādāt pie operas – rakstīt libretu, es jau ļoti gribēju. Un tā, diriģenta Māra Sirmā vadībā, mēs visi kopā piedzīvojām operu "Iemūrētie"."

"Šī opera atšķiras no citām, tradicionālajām operām ar ļoti intensīvu, piepildītu stāstu," savos iespaidos dalās diriģents Māris Sirmais. "Gribas libretu paņemt atsevišķi un izlasīt: ko Zandere ar to domājusi?"

Atkal jubileja – atkal bibliotēkā

Arī savu 60. jubileju Zandere svinējusi Nacionālajā bibliotēkā, nu jau uzceltā un iekārtotā. Bibliotēkai dāvināto grāmatu sienā starp citām ierindojusies arī Ineses redaktūrā izdots dāvinājums - vīra Ata Klimoviča dokumentālo stāstu krājums "Personiskā Latvija" – caur cilvēku likteņiem dokumentēta 20. gadsimta vēsture.

60. dzimšanas dienas centrālais notikums bija koncerts Ziedoņa zālē: dažādu komponistu kormūzika ar Ineses Zanderes tekstiem Valsts akadēmiskā kora "Latvija" un Māra Sirmā interpretācijā: "Ja svinēt, tad tikai ar kormūziku. Esmu ne tikai bibliotēkas, bet arī kormūzikas cilvēks, tāda ir mūsu ģimenes tradīcija," raksturo Zandere.

Inese Zandere svin 60. dzimšanas dienu LNB Ziedoņa zālē kopā ar Valsts akadēmisko kori “Latvija” koncertā “Uz Rīgu peld mana debesu Dole”. 2018.

Vectēvs Nikolajs Vidulejs

"Man bija vectēvs, kuru es nekad nesatiku – Nikolajs Vidulejs, mūziķis un kordiriģents. Pēc Varšavas konservatorijas beigšanas viņš tika uzaicināts uz jaundibināto Rēzeknes Skolotāju institūtu, kura direktors bija viņa studiju biedrs. Pēc intensīviem darba gadiem Rēzeknē viņš, slims ar astmu, atgriezās savās tēva mājās Iecavā, saimniekoja tur un vadīja Iecavas kori. 1949. gadā viņu ar sievu un meitu izsūtīja, viņš nomira uzreiz pēc nonākšanas Sibīrijā un ir apglabāts Omskas apgabalā, kaut kur stepes vidū," traģisko, mums daudziem pazīstamo savas ģimenes likteņstāstu atklāj Inese.

Savulaik Nikolajs Vidulejs kā pedagogs darbojās Rēzeknes skolotāju institūtā, un kultūrvēsturnieks Antons Rupainis savā krājumā "Manu dienu līču-loči" atceras: "Mūzikas skolotāja Nikolaja Viduleja klasisko diriģēšanas žestu dziesmu svētkos labi atceras itin visi. Tikpat smalka bija viņa dziesmu apdare. Ar skolotāju institūta, vidusskolas un Rēzeknes latviešu biedrības lielām dziedātāju saimēm viņš sastādīja pamatbāzi visiem dziesmu svētkiem Latgalē, bija to programmas daļas vadītājs, koru inspicētājs un virsdiriģents. Ne mazāks meistars viņš bija arī orķestru vadīšanā. Varšavas konservatorijā viņš bija cītīgi studējis vairākus instrumentus. Labi spēlēja ērģeles, klavieres, vijoli, altu (braču), čellu, pārvaldīja mežragus, klarnetes, fleites un pārējo šķiru instrumentus. Viņš noorganizēja simfonisko orķestri arī skolotāju institūtā, kur es spēlēju braču. Pat kompozīcijā viņš bija stiprs. Daudzas viņa skaistās dziesmas ar skolu jaunatni aizgāja pasaulē."

Tālāk Inese turpina pati: "No vectēva mums palika tikai klavieres, viena dzejas antoloģija, izdota 1924. gadā, un kaudze nošu. Notīs atradās arī daži viņa darbi korim. Es palūdzu Ērikam Ešenvaldam, vai viņš varētu izvēlēties kādu vectēva dziesmu un aranžēt mūsdienīgam izpildījumam? Ēriks radīja jaunu skaņdarbu, kas iekļauj sevī Nikolaja Viduleja komponēto "Kad nakts". Ešenvalds teica: ar Raiņa tekstu ir par maz, vajadzētu vēl tikpat daudz, un tad es viņam uzrakstīju savu tekstu, kas sasaucas ar Raiņa dzejoli. Viss kopā izskatās šādi:

NAKTS VIENA IZGĀJA (Nikolajam Vidulejam)
Visskaistāk lakstīgala dzied,
Kad nakts;
Vismīļāk laime laukā iet,
Kad nakts; –
Ja ilgojies, tad izej viens,
Kad nakts, –
Lai nezin to neviens, neviens,
Tik nakts.
(Rainis)          
Bet laime nedrīkstēja laukā iet.
Nakts vienīgā par tevi pastāstīja.
Nakts, kura mēma mājās atgriezās,
bet lakstīgalu dziesmu atcerējās.
Vairs tevis nebija.
Vēl manis nebija.
Nakts viena izgāja un ilgojās pēc mums.
(Zandere)

Šai dziesmai ir 4 autori – komponists Ēriks Ešenvalds, mans vecaistēvs Nikolajs Vidulejs, Rainis un es."

Kā var gribēt lelli, ja var tikt pie lāča?

Viens no pirmajiem ģimenes foto, ko dokumentējis arī Latvijas Televīzijas portretraidījums par Inesi Zanderi, ir dzejnieces kristību dienu bilde, kurā fotogrāfam pozē mamma, tētis, māsa, vecmāmiņa, krustmāte un pašā centrā Inese ar lielu spēļu lāci: "Pirms kristībām man uzdeva jautājumu: ko tu gribi labāk, lelli vai lāci? Man likās absurds jautājums: kā var gribēt lelli, ja var dabūt lāci?"

Ineses ģimenē mūzikas tradīciju turpināja mamma – viņa bija dziedāšanas skolotāja, māsa – pianiste, tēvs gan nebija studējis mūziku – viņš bija matemātikas skolotājs un arī mācību pārzinis. Dobeles dārzs, ko vecāki iekopa, Inesei bērnībā bija vairāk nekā tikai apkārtesoša daba, tas bija kā dzīve būtne. "Upe, pļavas, koki, mežs – tā esmu es, mans bērnības dārzs ar lielo ozolu un 15 ābelēm, ķiršiem, plūmēm – tā ir manas bērnības pasaule. Protams, ne visi koki ir saglabājušies, bet ir nākuši klāt vīnogulāji, ko Atis (Klimovičs, vīrs-red.) ir stādījis un par tām rūpējas... Jā, mēs ēdam vīnogas visu jūliju, augustu un jūtamies brīnišķīgi!"

Uspeh – tas nozīmē panākumus

Zem viena no vecajiem ābolu kokiem, ar šķirnes nosaukumu "Uspeh" (tulk.–"panākumi") – Inese iekārtojusi sev darba vietu: "Zem "uspeh" ir mans radošais birojs," viņa smejas un turpina nopietni: "Dzīvoju ar savu koku, ar savu mežu, tā ir vide, kurā esmu izaugusi un kur jūtos labi."

Kopā ar tulkotāju Maimu Grīnbergu Jāņos Dunavas pagasta Drejās. 2018.

Mamma

Kāds LTV arhīva fragments glabā arī dzejnieces mammas ierakstu un viņas atmiņas par meitas Ineses radošās darbības sākumu: "Šķiet, ka Inese savus pirmos dzejoļus uzrakstīja, kad viņai bija četri gadi."

Kad raidījuma vadītājs Andrejs Volmārs brīnās par agro sākumu, Inese pārjautā pretī: "Tiešām? Tas ir agri? Man gan šķiet, ka tas nav nekāds neapzinātais vecums. Četru gadu vecumā izlasīju Pumpura "Lāčplēsi". Maniem vecākiem bija daudz grāmatu, un mani ieintriģēja tāda kaudzīte, kuras virspusē bija noslēpumains izdevums ar skaistām ilustrācijām, ko sedza zīdpapīra lapas. Gribējās zināt, par ko tur ir? Vai es visu sapratu? Tas ir cits jautājums, bet tehniski es Pumpura antīkos ritmu vālos rakstītās vārsmas izlasīju. Un tad es staigāju pa dārzu un kaut ko cerēju. Tā es atceros. Un tad jau nāca skolas laiks, padomijas laiks, kad es par kaut kādām auroras zalvēm kaut ko sacerēju, bet nu, par laimi – mana ģimene to nesaglabāja," smejas Inese.

Dzeja izaug no glezniecības

"Skolas laikā man patika zīmēt un gleznot. Ar krāsām izteikt kādus jēdzienus. Taču es nebija apmierināta ar rezultātu – man ne pārāk izdevās. Ko darīt? – lapas otrā pusē sāku zīmējumā attēloto aprakstīt. Tā tas sākās. Tagad ar vārdu es varu dejot, krāsot, lidot, būvēt, celt. Valodā jūtos ļoti komfortabli, varu darīt visu, ko citādi dzīvē nemāku," valodniecisko brīvības sajūtu raksturo dzejniece.

"Tai pat laikā – visi dzejoļi ir ļoti dokumentāli. Nepalīdz ne teorijas, ne vēlmes, ne principi, ne vērtības un forma, dzeja ir tikai tas, kas esi. Tik, cik tālu esi ticis. Kādreiz, pirms diezgan daudz gadiem ar Knutu Skujenieku dalījos sajūtā, ka kāds raksta manā vietā, uz ko izcilais dzejnieks man atbildēja ar vieglu smīnu un ļoti racionāli: "Lai kā tur arī būtu, savs instruments vienalga jāasina!""

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti