Rīgā no dažādiem Latvijas novadiem bija ieradušies skolēni, kuri piedalījušies bērnu un jauniešu nemateriālā kultūras mantojuma apgūšanas un pārmantošanas konkursā “Pulkā eimu, pulkā teku”.
Dažu stundu laikā konkursa “Anekdošu virpulis” finālā žūrijai bija jānovērtē trīsdesmit divu stāstnieku priekšnesumi. Lai arī konkursā var piedalīties bērni un jaunieši vecumā no 7 līdz 21 gadam, anekdotes stāstīt vairāk pieteikušies bija jaunāko klašu skolēni.
“Man vienkārši patīk anekdotes. Mana dzīve ir kā anekdote!” atzina konkursa dalībniece Lelde Migoviča. Bet Aleksandrs Mitins teica, ka viņam patīk pirmajā aprīlī uzlabot sev garastāvokli, paklausoties citu stāstītās anekdotes un pie reizes iemācoties arī kādu jaunu.
Noklausoties kopumā apmēram 400 anekdošu, žūrijas pārstāvji atzina, ka galvenais kritērijs vērtēšanā esot stāstītprieks un spēja improvizēt no galvas.
“Šis gan laikam ir pirmais gads, kad es redzu, ka bērni nēsā līdzi lapiņas. Jo man kaut kā likās, ka jokus cilvēks atceras tāpat. Vienīgais, kā pietrūkst, tā ir situācija,” pastāstīja žūrijas pārstāvis Aldis Pūtelis.
Folkloras pētnieks, žūrijas pārstāvis Guntis Pakalns savukārt norādīja – var redzēt, kuri dalībnieki anekdotes smēlušies no grāmatām vai žurnāliem un kuriem ir ģimene vai klase, kurā anekdotes tiek stāstītas.
“Tā ir pilnīgi cita jušana, kad ikdienā stāsti. Jo ir ļoti grūti trāpīt īstajā brīdī ar īsto anekdoti,” teica Pakalns.
Žūrijas pārstāve, folkloras pētniece Baiba Krogzeme-Mosgorda akcentēja – anekdošu konkursos var redzēt dzīves attīstību, pamanīt, kas bērnu uztrauc sabiedrībā.
Pie Mazā, Lielā un Dižā smīdinātāja tituliem un balvām tika visi konkursa fināla dalībnieki. Bet “Ekselento smīdinātāju” atlase notika pēc izslēgšanas principa, balsojot žūrijai un izvēloties vien sešus labākos.
