“Baznīca ir tā vieta, kur cilvēks var sajusties neaizsargāts, kā mazulis, uzdrošināties atcerēties nebūt lieliem, bet sevī to bērniņu. Mēs piepildīsim ar sienu un sedziņu, un lampiņas, būs eglītes, būs ugunskurs un mīļa sajūta,” pastāstīja Vilnīte.
Rīgas Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls sacīja: “Tas ir arī ļoti precīzi un ļoti no būtības. Kas tā silīte ir? Mēs katrs esam nākuši šajā pasaulē no kāda šūpuļa un silītes. Man arī patīk, ka šī silīte ir robusta. Lai tu viņā iegultos, nav ērti. Šauri. Un tas liecina par visiem tiem autiņiem, kas mūs saista. Un dzīve ir par to, lai tīstītos vaļā no visiem tiem autiņiem, kas tevi ierobežo.”
Šogad ierobežojumu nav trūcis. Arī sabiedrība ir tik sašķelta kā nekad. Lutera draudzē uzsvēra – Ziemassvētki ir laiks, kad jāmēģina atkal visiem nākt kopā.
“Šajā gadā Ziemassvētki ir par to, kā ir iespējams palikt kopā. Tikai mums pašiem jāmeklē – kā,” piebilda mācītājs.
Idejas autore arī pati pirmā iemēģināja – kā tas ir – gulēt silītē un šūpoties. “Kad kāds blakus stāv – bērnības sajūta, jo ikdienā tā bieži nemaz nav,” viņa sacīja.
Savukārt Lutera draudzes mācītājs atzīmēja: “Vajag arī kaut ko sajust, ar visām savām maņām. Tad tu vari pašūpoties un izšūpoties dzīvē uz priekšu.”
Milzu šūpulis Ziemassvētku laikā būs pieejams ikvienam, jo Torņakalna baznīca arī vakara tumsā ir izgaismota un tās vārti ir atvērti.
