Sadaļas Sadaļas

Daudz laimes, jubilār!

«Daudz laimes, jubilār!» Komponists Mārtiņš Brauns

Daudz laimes, jubilār!

«Daudz laimes, jubilār!» Pianists un komponists Vestards Šimkus

Daudz laimes, jubilār! Šefpavārs Lauris Aleksejevs

Šefpavārs Lauris Aleksejevs par savu panākumu atslēgu dēvē Dārziņskolas kora puikas rūdījumu

Lauris Aleksejevs ir vasaras jubilārs, bet restorānbizness Jūrmalā, pat pandēmijas apstākļos, svinēšanai pārvelk diezgan gruntīgu svītru. Tāpēc saruna raidījumu ciklā “Daudz laimes, jubilār!” notiek tagad – atvasarā, kad šefpavārs var mazliet atvilkt elpu.

Interesanti, ka Laurim, dzimušam jūrmalniekam, mīļākais gadalaiks ir ziema, ne vasara, siltās sezonas laiks. “Tad var dzirdēt klusumu. Jūra aizsalusi, cilvēki mierīgi. Vasarā visi kļūst traki,” komentē šefs, kas izvēlējies arī ziemas vaļaspriekus sportā: slēpošanu un hokeju.

Laura darba stundas ir garas. Prieks, ka rītos var ilgāk pagulēt. Tāpēc nav brīnums, ka televīzijas radošā grupa Laura restorānā ierodas pirms paša īpašnieka. Kad nāk viņš pats, galdi un puķu podi jau ir pārvietoti, viss ir sakārtots filmēšanai.

Šefpavārs Lauris Aleksejevs

“Tas labi, ka jūru varēs redzēt fonā,” allaž mundrā noskaņojumā nopriecājas Aleksejevs. Dzimšanas dienas dāvanā no Latvijas Televīzijas jubilārs saņem leģendārā fotogrāfa Viļa Rīdzinieka foto albumu, kura bildēs fiksēti Latvijas pirmsākumi un vēsture. Lauris ir priecīgs: “Man ļoti patīk, man mājās jau ir sava foto albumu kolekcija. Būs ko papildināt!” viņš pārlaiž roku izdevuma gludajam vākam.

Intervija sākas, un Lauris ar interesi vēro radošās grupas sagatavotos arhīva materiālus, starp kuriem ir arī paša izvēlēti mūzikas opusi. Pirmais no tiem – Džuzepe Verdi. “Šis ir grandiozs komponists, es esmu iedziļinājies viņa daiļradē. Piemēram, viena no mīļākajām man ir operas “Traviata” dzīru aina,” smejas šefpavārs un paskaidro:

“Jo dzīres – tā ir mana šodienas profesionālā ikdiena.”

Laura pirmā izglītība ir mūzika, E. Dārziņa mūzikas skolas zēnu koris Jāņa Ernštreita vadībā. No skolas gadiem atmiņā – piedalīšanās arī operas iestudējumā. “Tas bija “Boriss Godunovs,” stāsta Aleksejevs. “Mēs bijām tie puišeļi, kas riņķoja ap Ingu Pētersonu. Precīzi vairs neatceros, cik izrādēs piedalījos, bet atceros, kā pirmo reizi mūžā nācās grimēties. Prasīju citiem čaļiem, cik daudz grima uz sejas jāliek. Šie man pretī: liec, cik gribi un ko gribi.”

Lauris sagrimējies tik bagātīgi, ka pēc izrādes gandrīz nokavējis Jūrmalas vilcienu: “Gluži vienkārši nevarēju dabūt tās daudzās grima kārtas nost!”

Mūzikas skolas laiku viņš atceras ļoti labprāt, jo uzskata, ka tieši pateicoties šim rūdījumam, viņš 14 gados jau bijis pilnīgi pieaudzis cilvēks: “Jānis Ernštreits bija kora tēvs, viņš mūs skoloja ne tikai mūzikā vien. Arī pienākumos, atbildībā, vīrišķībā. Viņš bija ar mums kopā ne tikai kora stundās, mēs arī daudz spēlējām futbolu, vispār daudz sportojām,” komentē uzņēmējs, kam mūzika un sports joprojām nozīmē ļoti daudz.

“Tieši Dārziņskola iemācīja saņemties, lai kas arī būtu noticis. Tas man ir palīdzējis vēlāk gan biznesā, gan ģimenes attiecībās. Izdarīt!”

Raidījuma “Daudz laimes, jubilār!” komanda sagādājusi Laurim vēl kādu dāvanu. Proti, intervijas laikā notiek sazvanīšanās ar Laura skolotāju un diriģentu Jāni Ernštreitu, kas atzīst, ka Laurim bija ļoti labas muzikālās dotības. LTV arhīvs glabā kadrus no koncerta, kurā Lauris kā solists kopā ar Dārziņskolas kori Ernštreita vadībā un Raimondu Paulu pie klavierēm izpilda Ziemassvētku dziesmu: “Tas bija deviņdesmitajos, Atmodas laikā. Viens no pirmajiem koncertiem, kuros drīkstējām atkal izpildīt Ziemassvētku dziesmas,” viens otru papildinot, atmiņās dalās diriģents un viņa bijušais audzēknis.

Laura mūzikas izglītībai svītru pārvilka kāds nenokārtots solfedžo eksāmens, ģimene un radi bija izmisumā: “Tev bija nodrošināts viss, tikai mācīties vajadzēja. Tagad domā pats, ko gribi darīt savā dzīvē tālāk!” stingri noteicis Laura tēvs, stiprs vīrs, savulaik “Dzintaru” koncertzāles direktors, sabiedrisks darbinieks un Jūrmalas estrādes orķestru biroja vadītājs. “Protams, es negribēju sarūgtināt savus vecākus,” atceras šefpavārs pats.

“Un, aizejot uz pāvārskolu, stingri nosolījos sev, ka pierādīšu sevi šajā profesijā.”

Tas nebija ne ātri, ne viegli. Bet tad, kad Lauris Aleksejevs jau bijis “Rīdzenes” šefpavārs, jau pazīstams kā savas jomas speciālists, tēvs mainījis savu attieksmi pret dēla izvēli: “Reiz, pārnākot mājās, kad ciemos bija atnākuši kādi manu vecāku draugi, mans tēvs ar lepnumu stādīja mani tiem priekšā, sacīdams: tas ir mans dēls, “Rīdzenes” šefpavārs! Tad es sapratu, ka mans parāds ir nokārtots,” sirsnīgi nosmaidot, stāsta Aleksejevs, kura profesionālā autoritāte šodien vairs nav jāpierāda.

Šodien viņš pats ir vīrs, tēvs diviem bērniem, vadītājs restorāna kolektīvam un cenšas būt atbalsts cilvēkiem, kam tas nepieciešams. Īpaši jauniešiem, kam dzīvē pietrūcis ģimenes siltuma un padoma. “Man ir jādod tālāk tas, ko ir devuši man. Un tas, ko esmu sapratis un iemācījies es pats.” Arī profesionālā vidē esot līdzīgi – jaunajiem pavāriem ir jāuztic amata noslēpumi, pat ja viņi pēc tam aiziet strādāt citur vai izveido savu biznesu. “Lai arī kādreiz šķiet negodīgi, ka jāuzdāvina citiem tas, ko tu pats esi izcīnījis grūtā darbā, taču tāds ir garīgais likums: atdod un ej uz priekšu! ”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt