Velga Vītola: Kā radās dziesma, ar kuru ieguvāt "Latvijas sirdsdziesmas" skatītāju mīlestību decembrī?
Harijs Joniškāns: Dziesma radusies jau senāk, kā tautā saka, jau ir ar bārdu, bet nekur plaši nebija izskanējusi. Tā kā pēdējais laiks visiem bijis tāds smagāks gan ar slimošanu, gan koncertiem, kad jutos kā 90. gadu sākumā – mūzikā bija pagrimums un katrs centās kaut mazliet nopelnīt –, tad šis man arī šķita kā lūzuma gads. Kādā no paguruma brīžiem atcerējos par šo dziesmiņu. Tā šķita optimistiska, to klausoties, pārņēma mīļums, kas atgādināja, ka par daudz skrienam un neatliek laika tuviniekiem.
Dzīvē galvenais, lai tevi saprot, tevi mīl un lai tev ir, ko mīlēt.
Ar Santu kopā neesam daudz muzicējuši, bet mums ir saskanīgas balsis, tāpēc viņu uzrunāju.
Santa, Tu atceries, kad ar Hariju dziedāji pirmo reizi?
Santa Kasparsone: Jā, tas bija mans lielākais dzīves sapnis no 19 gadu vecuma. Kad pirmo reizi Hari redzēju un dzirdēju Krustpils brīvdabas estrādē, tad pie sevis domāju – ak, kungs, cik viņam skaista balss. Vēl kā tagad atceros, cik viņš samtaini dziedāja: "Šo rītu ņem par piemiņu…" (grupas "Kantoris 04" dziesma "Balts rīts" – red.) Pie sevis domāju, cik labi būtu abiem kopā kādreiz uzdziedāt.
Tu sagaidīji šo brīdi!
Santa Kasparsone: Bija jau pagājis kāds laiks, vienā dienā zvana Haris un saka, ka viņam esot piedāvājums kopā iedziedāt vienu dziesmu. Mums patiešām balsis saskan.
Santa jau daudz duetos ir dziedājusi, bet tu, Harij, laikam pēc būtības esi solists?
Harijs Joniškāns: Tā ir, grupai "Kantoris 04" ir bijuši vairāki piedāvājumi no meitenēm, kuras gribējušas dziedāt grupā, bet tā mazliet skeptiski uz to vienmēr esam raudzījušies, jo – kā tas būtu, ja uz skatuves četri vīri un viena sieviete.
Mēs tā kā muzikāli jūrnieki – uz mūsu kuģa sievietēm nav vietas (smejas).
Santa, cik skatuves partneru tev ir bijuši?
Santa Kasparsone: Ļoti daudzus gadus nemainīgi tas bija Ēriks Gruzniņš, bet vēl esmu dziedājusi kopā ar savu brāli Raimondu Grozu, ierakstījām arī albumu, un ļoti iemīļota dziesma klausītājiem kļuva "Mana mazā mīlestība". Esmu dziedājusi kopā arī ar saviem dēliem Kārli un Kristiānu, kopā sadziedāts duetā ar Gitu Dukaļsku, pēdējā laikā arī ar Normundu Liepiņu. Ar Andri Felsu esam pat piedalījušies raidījumā "Sirdsdziesma", mūs saista sena ģimenes draudzība.
Ir jau mūziķi, kuri mazu "sānsoli" no grupas sper, veidojot solo karjeru. Tas ir populāri visā pasaulē.
Harijs Joniškāns: Šis ir mans gadījums. 1995. gadā bija duets ar Silviju Silavu, ir dziedāts kopā ar Elīnu Krastiņu, Linitu Mediņu un Aivu Tauriņu, kura man palīdzēja pie pirmā solo projekta "Un tā arvien". Man reizēm patīk uztaisīt kādu solo projektu, kad nav jārēķinās ar grupas gaumi, pats varu darīt, kā vēlos, tad eksperimentēju.
Reizēm jau varbūt patiktu dziedāt ko roķīgāku, bet man nav tā maniere, spiediens un krekšķītis tembrā, kas iznestu to roka dvēselīti. Tas nav domāts manai balsij.
Kaut dzīves pieredzes jums ir dažādas, mūzikas mīlestība gan abiem ir no bērnības.
Harijs Joniškāns: Mūzika ir patikusi no laika gala, esmu ļoti sens, tad nu varat iedomāties, kā 1962. gadā (tad Harijam bija 8 gadi – red.) ieslēdzu mājās magnetofonu, uzkāpu uz krēsla, dauzīju ar karotēm ritmu un dziedāju līdzi itāļu brīnumbērnam Robertino Loreti dziesmu par papagaili. Tētis, redzot manu vēlmi muzicēt, nopirka akordeonu. Valsts elektrotehniskajā fabrikā gāju tautas deju un akordeona pulciņā, bet 60. gadu vidū sākās "Bītlu" laiki, kaut nelegāli, bet šīs dziesmas pie mums atnāca. No tēva izkaucu, lai no kaimiņa par 10 rubļiem nopērk vecu septiņstīgu ģitāru. Tā mēs čaļi pa sētu muzicējām!
Santa Kasparsone: Mana vīra Kaspara tētis Tālivaldis Kasparsons bērnudārzā strādāja par mūzikas skolotāju. Izlaidumā viņš manai mammai pateica, ka šim bērnam ir talants, jālaiž tālāk pa mūzikas ceļu, un mammīte paklausīja. Tā arī nokļuvu mūzikas skolā, kaut nevarētu teikt, ka tur man ļoti labi veicās, kaut kā negāja pie sirds, kaut parastajā skolā labprāt dziedāju un vadīju sarīkojumus. Pēc 9. klases beigšanas mamma ieteica stāties Daugavpils Mūzikas koledžā un kļūt par mūzikas skolotāju. Tā arī noriskēju, kaut mūzikas skolas liecībā bija divnieks diriģēšanā ar ierakstu – par neapmeklētām nodarbībām. Iestājeksāmenos dziedāju 6. klasē pašsacerētu dziesmu, un man noticēja, ka varēšu.
Harijs Joniškāns: Santu ģimene ir ievirzījusi mūzikā, es arī varētu vilkt paralēles, jo mammai bija trīs māsas, viņām savas ģimenes, vēl omīte.
Gadā sanāca ap 26 jubilejām, kurās draudzīgi visi tikāmies un vienmēr daudz dziedājām, tur arī radās mīlestība pret mūziku.
Harij, tu esi tālu no mūzikas kā pamatprofesijas?
Harijs Joniškāns: No skolas laikiem man padevās zīmēšana, Valmierā apprecējos, un stikla šķiedras rūpnīcā mani pieņēma darbā par mākslinieku noformēšanas birojā. Kā jaunā ģimene jautājām, kad varētu tikt pie dzīvokļa, mums atbildēja, ka tuvāko 20 gadu laikā tas nespīd. Pakasīju galvu un sapratu, ka man tas neder, un sāku meklēt citas iespējas. Valmieras 43. celtniecības pārvaldē meklēja mākslinieku noformētāju. Kaut bija paspējuši pieņemt jau citu, man tomēr lika uztaisīt sienas avīzi, izdarīju to tik labi, ka beigās darbā atstāja mūs abus. Bija vēl visādi izaicinājumi, bet darba nebija daudz. Nokļuvu celtniecības apmetēju brigādē, kurā strādāja tikai sievietes un es – 25-gadīgs puika, nodarbojos ar javas stiepšanu, bet cik tad ilgi to var darīt, tālāk jau iestājos lauksaimniecības tehnikuma Celtniecības nodaļā. Tā arī esmu palicis šajā nozarē.
Santa gan no mūzikas nekur tālu neaizbēga.
Santa Kasparsone: Mūzikas skolotājas ceļš, kori, ansambļi – tā ir mana ikdiena. Mācu cilvēkiem dziedāt, jo laikam neko citu tik labi neprastu darīt.
No rīta līdz vēlai naktij viss saistīts ar mūziku.
Bet mūziķa dzīve jau nav viegla.
Santa Kasparsone: Pirmsākumos ar vīru muzicējām Jēkabpils krogos, bija traki, tika piedzīvoti arī reketa laiki, kad aizbrauc spēlēt, bet visa aparatūra aizvesta. Tā mēs cīnījāmies līdz brīdim, kad, pateicoties vīra klasesbiedram Gaitim Lazdānam, bija iespēja ierakstu studijā ieskaņot pirmo dziesmu "Paskaties acīs". Tad no krogus muzikantiem kļuvām par kaut ko vairāk.
Harijs Joniškāns: Rīgas 24. vidusskolā nodibinājām grupiņu, pēc skolas beigšanas mani pamanīja Cēsu Kultūras nama estrādes orķestra vadītājs un pieņēma par ģitāristu, vēlāk arī par solistu, bet iesauca armijā, atgriežoties vieta jau bija aizņemta. Valmierā nokļuvu kāzās, kurās haltūru spēlēja tautas estrādes ansamblis "Kvelde", ritēja kāzu otrā diena, visi bija labā noskaņojumā, un man arī ļoti gribējās ar viņiem uzspēlēt. Nodziedājām kopā Raimonda Paula dziesmu "Par pēdējo lapu". 1977. gada pavasarī ansambļa vadītājs oficiāli uzaicināja viņiem pievienoties. Tajos laikos tas bija gandrīz tāpat kā pie Paula aizsauktu uzstāties. Braucām uz Vissavienības sadraudzības festivālu, tur iepazinos ar savu sievu, kura tai laikā arī dziedāja ansamblī. Pēc kāda gada viss pajuka, un mēs, bijušie ansambļa mūziķi, nodibinājām grupu "Vitrium". Tā kopā vēl četrus gadus spēlējām, kļuvām par pieprasītu baļļuku un pasākumu ar frikadeļiem apvienību.
Santa Kasparsone: Kamēr Haris brauca pa frikadeļiem, es 1981. gadā šad un tad negāju uz bērnudārzu, bet pie mammas darbā visu dienu uz plašu atskaņotāja klausījos un dziedāju Aijas Kukules dziesmu "Dāvāja Māriņa", kas bija uzvarējusi ''Mikrofona'' dziesmu aptaujā. Šī dziesma mani ļoti iedvesmoja.
Kāda ir latviešu publika?
Santa Kasparsone:
Latgalē publika jau sāk dejot un plaudēt, kamēr rit vēl tikai skaņas pārbaude.
Kurzemē publika ir nogaidošāka, atveras pamazām.
Harijs Joniškāns: Piekrītu Santai! Kad bijām jaunāki, publika un mēs paši arī bijām atraktīvāki. Mums ar grupu "Kantoris 04" (grupa tika dibināta 1989. gadā, Harijs tajā vēl joprojām spēlē – red.) pat bija parūkas un laidām rokenrola popūriju angļu valodā, bet tagad balles ir mierīgākas. Ir fani, kuri gatavi braukt uz katru koncertu. Paši esam ļoti draudzīgi, neesam augstprātīgi – lielie mākslinieki.
Santa Kasparsone: Reizēm pienāk cilvēki un jautā – vai drīkst nobildēties, augsti godājamie mākslinieki? Tad vienmēr atbildam, ka esam tādi paši cilvēki, tikai ikdienā varbūt vairāk dziedam. Mums ar Ēriku Gruzniņu bija fani, kuri ļoti mīlēja dažas dziesmas tik ļoti, ka jubilejās lūdza šīs dziesmas atkārtot vairākas reizes. Mēs pat kopā aizbraucām ceļojumā uz Tenerifi.
Kādus muzikālos sapņus jūs vēl gribētu piepildīt?
Harijs Joniškāns: Uz šo ideju mani jau sen mudina mans dēls, ka vajadzētu iedziedāt akustisko programmu tikai ar ģitāru. Ir jau iekrājušās melodiskas mīlas dziesmas ar skaistiem vārdiem.
Tā ir daudz intīmāka muzicēšana, skatītājam šķiet, ka tu spēlē tikai viņam.
Santa Kasparsone: Jā, tā ir fantastiska sajūta, ar vīru to esam piepildījuši, kad skatītāji aiztur elpu un nobirdina kādu asariņu.
Harijs Joniškāns: Santai arī būtu mums abiem viena dziesma jāuzraksta.
Santa Kasparsone: Idejas jau galvā rosās, tik jāatrod mirklis piesēsties pie klavierēm.
Harijs Joniškāns: Bet galvenais bez steigas un ar labām domām galvā!
Santa Kasparsone: Šajā gadā man ir 30 gadu skatuves jubileja, gribētos arī nelielu koncerttūri uzrīkot. Hari noteikti arī uzaicināšu!
