Sestdien, 8. janvārī, Latvijas "stand-up" komiķiem svētku diena, jo pirmo reizi šī izklaides žanra pārstāvjiem pasniegs gada balvu "Grābeklis". Latvijas Radio uz sarunu aicināja vienu no "stand-up" komiķu saimes – Rūdolfu Kugrēnu, kurš līdzās ar vēl citiem humoristiem cīnīsies par skatītāju simpātiju un gada joka titulu.
Komiķu saime gadu no gada sakuplo. Tomēr ir arī cilvēki, kas iemēģina roku komiķa arodā, saprot, ka tas nav pa spēkam un pamet to.
Latvijā darbojas divas apvienības: "Riga stand up", kurā komiķi uzstājas krievu valodā, un "Comedy Latvia". "Mēs viens ar otru sadarbojamies. Ejam pie viņiem uzstāties latviski, un viņi nāk pie mums uzstāties krieviski. Tur nav problēmu. Arī publika pārsteidzošā kārtā visi visu saprot. Lai gan, man šķiet, ka lielāka problēma ir latviešu publikai, kas sliktāk saprot krievu valodu. Šajā pasākumā uz skatuves būs desmit komiķi. Pamatsastāvā esam seši, un ir vēl četri cilvēki, kas regulāri nāk uz "Open mic" un iet uz to, lai būtu pilna laika komiķi. Tad vēl apmēram tikpat daudzi nāk uz brīvā mikrofona vakariem, un tikpat daudz ir arī krievvalodīgo komiķu pulkā," komiķu saimes apmēru raksturoja Rūdolfs Kugrēns.
"Open mic" ir vieta, kur komiķis dodas testēt materiālu. Uz pasākumu sanāk skatītāji un komiķi stāsta jokus, skatās reakciju, saprot, kurš joks der, kurš ne, kuru nepieciešams pieslīpēt, kuru atmest pavisam. "Pirms joku iekļauj programmā, par kuru prasi naudu, tas ir jātestē ar skatītājiem desmitiem reižu, lai saprastu, ka tas ir smieklīgs. Šajos pasākumos var piedalīties arī jaunie komiķi. Līdz ar to mēs nekad nevaram garantēt, ka pasākums būs ļoti smieklīgs. Dažkārt komiķi vēlas šajā vakarā patrenēties sarunai ar skatītāju. Dažkārt komiķi uznāk uz skatuves vispār bez stāstāmā materiāla," Kugrēns skaidroja brīvā mikrofona spēles noteikumus.
Uz jautājumu, cik daudz no jokiem, kas tiek testēti šādos pasākumos, nokļūst stāvizrādes programmā un cik daudz ir "pelnu", Rūdolfs atzina, ka vairāk ir "pelnu". Tomēr jāsaprot, ka joks, kurš uzreiz nesanāk, nav slikts joks. To var izlabot, pamainīt kaut ko. "Lai saprastu apjomu, tad jāatzīst, ka
kopumā mani joki pierakstīti 12 kladēs, bet tie, kas iekļauti stāvizrādēs, satilpst trīs, četrās kladēs.
Ik pa brīdim gatavojot jauno izrādi, es ieskatos kladēs, kurās ir joki, kurus neesmu izmantojis, jo nereti izbrāķētie joki nu ir piemēroti un derīgi, tos protu pārvērst par pilnvērtīgu joku. Vai arī Latvijā vai pasaulē kādi notikumi pa šo laiku mainījušies, notikuši," pastāstīja Kugrēns.
Turklāt joku pārbaudīšana uz skatuves ir citādāka nekā ar draugiem. Nereti draugu pulkā izteikts joks dod impulsu tālākam.
Rūdolfs ir pārliecināts, ka joki ir visapkārt. Jāprot tos saskatīt. Absurdu pamanīšana ir komiķa talants. Viņaprāt, komiķim ir jābūt gan talantam, kas ir iedzimts, gan arī dzīves laikā savas prasmes jāpilnveido.
"Komiķis ir ne tikai aizraušanās, hobijs un nodarbošanās, bet arī dzīves filozofija.
Tas ir veids, kā tu kā cilvēks skaties uz pasauli un kā uz to reaģē. Tas ir tas, kas ir ielikts šūpulī, un pārējais ir jāattīsta," viņš norādīja.
Runājot par īpašībām, kurām ir jābūt komiķim, Rūdolfs minēja, ka nedrīkst baidīties no neveiksmes, izgāšanās, neveiklām situācijām, jo tādu noteikti būs ne mazums. "Testējot jokus ar skatītājiem, būs daudzas reizes, kad neviens nesmiesies, būs klusums, joks izgāzīsies. Nekas. Jāiet tālāk," sacīja Kugrēns.
Viņš ir pārliecināts, ka latviešiem ir humora izjūta: cilvēki stāsta jokus, klausās jokus, saprot jokus. Tiesa, nereti latvieši ir kūtri savā emociju izrādīšanā, smejas piezemēti.
Komiķa darbs ir Rūdolfa pamata nodarbošanās. Viņš cer, ka "stand-up" kā izklaides žanra popularitāte Latvijā aizvien pieaugs, cilvēki nāks uz izrādēm un aizvien mazāk būs tādu, kas "stand-up" jauks ar improvizācijas šoviem vai teātra izrādēm.
""Stand-up komiķis visu dara pats – raksta jokus, pilnveido tos, stāsta. Viņam nav režisoru, scenogrāfu. Tas ir tāpat kā mūzikā. To var just, kurš izpilda savu dziesmu, kurš kāda producenta veidotu melodiju.
Mēs esam kā dziesminieki, kas stāv un krīt par savu materiālu," sacīja Kugrēns.
