Savu aiziešanu no teātra Dainis daudz nekomentē, tikai šķietami mierīgi pastāsta, ka abas balvas "Gada labākais aktieris" nolicis tā patālāk no acīm: "Ja tev visu laiku priekšā stāv tāda balva "Gada labākais aktieris", tad visādas lietas var notikt. Vienu brīdi balvas bija pavisam aizkrāmētas ar citām lietām, tagad – tās stāv uz virtuves iekārtas." Daiņa apvaldītajā intonācijā var just, cik daudz viņam joprojām nozīmē aktiera profesija un tas, ko viņš tai ziedojis.
Arhīvu krājuma apskats iesākas ar fragmentiem no studiju laikiem: Dailes teātra 9. studijas jaunais aktieris Grūbe – ar jauneklīgi izspūrušu matu ērkuli – stāsta, ka alkstot spēlēt kaut ko no Raiņa, īpaši pieminot lugu "Jāzeps un viņa brāļi". "Protams, es neko no Raiņa toreiz nezināju – man nebija pat nojautas, kas ir Jāzeps un cik viņam brāļu," skatoties materiālu, smejas Dainis.
"Skolas laikā biju švaks lasītājs – tikai vienu grāmatu es biju izlasījis, krievu valodā, ar nosaukumu "Likumīgais zaglis". Jā, un vēl –"Meitene ar pūķa tetovējumu".
Mans tētis gan bija ļoti liels lasītājs." Grāmatas lasīt Dainim nudien nebija laika, kā viņa mamma raksturo: "Dainis bija tāds labais huligāns. Labais. Jo no ļauna prāta viņš sliktas lietas nedarīja." Tētis Guntis Grūbe par dēla sasniegumiem mākslā teicis: "Nu ir viņam iekšā, ir! Laikam būs atsities manā tēvā, kas arī bija vīrs ar stipru gribasspēku." Savukārt mammai, protams, mammas rūpes: "Kā viņš vispār no tām smagajām lomām var iziet?"
Daiņa pedagogi bija Mihails Gruzdovs un Indra Roga, slaveno režisoru pāris. "Viņam tur bija tāda sava kompānija, "špana" (banda), un divus kursus viņš ļoti švaki mācījās – nāca, bet tāda apziņa, ka aktieris ir nopietna profesija, šķiet, nebija," atceras Gruzdovs. "Taču viņam piemita tāda nekaunība labā nozīmē, kas ir skatuviskā temperamenta, talanta pazīme," piebilst Indra.
Viena no jaunības mīļākajām lomām esot diplomdarba izrādē Rūdolfa Blaumaņa "Ugunī" spēlētais Alders, jo darbs pie šīs lomas saistās ar bezpalīdzīga izmisuma sajūtu. "Man nekas nesanāca un nesanāca, ka es galu galā izdomāju, ka tas Alders daudz raudās – vienā, otrā, trešā epizodē, un ka lasīs pudeles. Un tā caur ārēju darbību tā loma aizgāja," atceras Dainis.
Sākumā gan 17 jaunos Dailes 9. studijas aktierus teātris plaši atvērtām durvīm neuzņēma. Tas bija 2009. gads, ekonomiskās dižķibeles laiks valstī, un sākotnēji solītās astoņas štata vietas esot sarukušas līdz nullei. Tad Dainis kopā ar Artūru Dīci un Kristapu Rasimu paši izveidoja izrādi "Brīvības iela 36", ar kuru tika uzaicināti pat uz teātra festivālu "Zelta maska" Krievijā. "Ar režiju mums palīdzēja Laura Groza, toreiz vēl pavisam jauna režisore, kostīmi bija mūsu pašu, paši remontējām arī teātra pagrabu, kur galu gala arī izrādi spēlējām, – Dailes teātra vadība to noskatījās un iekļāva repertuārā. Tā mēs cīnījāmies toreiz," komentē Dainis.
Galu galā tomēr tiekot teātra štatā, galvenais bija izdzīvot, kaut ko darīt. "Toreiz būtu gribējies, lai teātris mūs sagaida svinīgāk, ar iesvētību ceremoniju aktieru ģimenē, piešķirtu mums teātra krusttēvus… Bet kuru tas interesēja toreiz? Arī teātrim bija jāizdzīvo," atceras Dainis.
Pirmā loma Dailes teātrī – Tils Pūcesspieģelis. Teātra kritika toreiz Daini raksturojusi kā skaistu, talantīgu, ar labu dikciju un kustībām apveltītu jaunu aktieri, kura skatuves tēlā jūtama personība, taču Pūcesspieģelis viņam esot nācis par ātru: "Es pilnīgi piekrītu šim viedoklim, jo mēģinājumos es gan dauzījos un ņēmos, taču man nepietika prasmes to ielikt tēlā uz skatuves.
Es centos visu izdarīt kārtīgi un godīgi, un tieši tas nebija pareizi."
Aktieris atceras savu pašapziņu toreiz, mēģinājuma laikā, kad režisors Mihails Gruzdovs aktieru ansamblim licis uz nākamo dienu uzrakstīt manifestus par izrādi. Nākamajā dienā Dainis aizgājis uz kafejnīcu, nopircis lielu alus kausu un pieteicies pirmais. "Apsēdos ar savu alus kausu un teicu – kāda (rupjš vārds… ) pēc šis te viss ir vajadzīgs? Vai nu strādājam, vai ejam mājās! Ja mani vajag, es būšu bufetē, dzeršu alu," stāsta Grūbe. "Pabeidzis runu, piecēlos, lielā sajūsmā par to, kā es "nodevu", un devos uz durvīm. Teju pie pašas izejas mani apstādināja režisora Gruzdova balss: "Daini, divi ali uz mana rēķina!" (smiekli) Un tajā brīdī mana pašapziņa sabruka, es sapratu, ka nekas man nav izdevies. Miša mani atsēdināja. Bet tai paša laikā tas arī bija tās izrādes manifests – vajadzēja to tikai ielikt izrādē, un viss būtu bijis forši!"
Jautrs stāstiņš ir par lielo Tila Pūcesspieģeļa izrādes plakātu, kas savulaik bija piestiprināts pie teātra ēkas. Pēc tā noņemšanas Dainis lūdzis vadību, lai viņam to atdāvina, un aktieris to arī dabūjis. Tagad tas tiek izmantots gluži praktiskos nolūkos – kā vējturis pārbūvētās pirtiņas lielajai terasei. "Tas aiztur caurvēju. Un tagad, katru reizi, iebraucot vecāku mājās, mani sagaida skaists uzraksts – Tils Pūcesspieģelis," priecīgi stāsta Dainis.
"Vispār esmu atmiņu cilvēks. Man ir dažas lietas, ko es nevaru izmest," turpina Dainis. "Starp tām arī divi džemperi, un viens no tiem – tik smieklīgs! Oranžs, ar Vinniju Pūku un vēl kādiem pasaku tēliem, bet tas man saistās ar kādām sajūtām, kas man ir nozīmīgas." Arī uz interviju Dainis ieradies vienkārši un praktiski ģērbies: džinsās, pelēcīgi zaļas krāsas mīkstā džemperī un botās. "Apģērbam, pirmkārt, jābūt ērtam," skaidro aktieris. Savukārt par skatuves apģērbu, sava tēla tērpu aktieris esot greizsirdīgs. "Ja tas ir mana tēla apģērbs, es to citiem negribu dot – tās tomēr uzreiz ir citas enerģijas. Tas ir līdzīgi kā ar dekorācijām – to izrāžu dekorācijās, kurās es nepiedalos, es lieki nestaigāju. Tur ir šīs izrādes dalībnieku enerģija. Un viens lieks cilvēks to var izjaukt," aktieris raksturo domu, ka izrāde ir ne tikai doma un forma, tā ir daudzu cilvēku radošās enerģijas bumba.
Pīters Pens, zēns, kas vienmēr gribēja palikt mazs un spēlēties, ir viena no skaistākajām Daiņa lomām.
"Aktierim ir sevī jāaktivizē bērna vibrācijas, vispār ikvienam cilvēkam tas dzīvē ir nepieciešams – kas tad būs, ja mēs visu uztversim tikai nopietni?"
saka Dainis, kam dauzīties joprojām patīkot, īpaši ar abām meitiņām, kas, protams, savulaik skatījušās arī izrādi.
"Pītera Pena" režisore bija Laura Groza. Aktieris atceras: "Laura savulaik iestudēja arī "Vārnu ielas republiku", un Lauras izrādes atšķiras no citām bērnu izrādēm ar to, ka tās nav tikai bērniem. Viņa vienmēr atrod kādus kodus arī vecākiem! Un tas man ļoti, ļoti patīk."
Režisore Laura Groza ir Daiņa Grūbes ''liktenīgais cilvēks''. Ar viņu saistās Grūbes profesionālā izaugsme un arī lielās lomas, tai skaitā Alans Strengs izrādē "Equus". Radība – fiziski un garīgi kropla cilvēka tēls – skandalozajā stāstā "Frankenšteins". Šīs izrādes fiziskā slodze bijusi tik liela, ka kādu laiku nācies pagulēt slimnīcā: "Es to uzskatu par normālu [situāciju]. Paprasi, kuram no mūsu teātra visbiežāk vajadzēja kādus plāksterus, smēres vai šinas? Grūbem, protams! Komēdijas "Primadonnas" pirmizrādē es veicu tik sarežģītu un pārgalvīgu lēcienu, ka pārplanēju pāri kolēģim Andžānam un ļoti traumēju plecu. Roka pēc tam nebija pakustināma, bet tas man pārdomas nerada. Es vienkārši maucu uz visu banku!" Dainis stāsta, ka liela nozīme viņa gribasspēka un vīrišķības veidošanā bijis sportā pavadītajiem gadiem.
Viena no visplašāk sabiedrībā izskanējušām Lauras Grozas izrādēm bija leģendārais stāsts "M. Butterfly", kurā Grūbe iejutās Jura Žagara atveidotā Renē Galimāra mīļotās Song Lilingas tēlā, kas, kā atklājas izrādes finālā, ir vīrietis. "Šis man bija liels izaicinājums, kaut stāsts esot patiess.
Ceļš pie lomas bija mokošs, es gāju uz mēģinājumiem, un man riebās,
un es negribēju, jo atceros: es atnāku un visi kolēģi man smaida un palīdz: gan, protams Juris, gan Vita Vārpiņa, gan Juris Bartkevičs un Lilita Ozoliņa, visi bija mani režisori. Taču tai pašā laikā, neskatoties uz citu aktieru atbalstu, man šķita, ka viņi domā: bāc, vai tu vari beidzot kaut ko izdarīt? Mēs "sēžam" uz tavām epizodēm, uz tavām ainām un nekur tālāk netiekam! Tagad es izrādes fragmentus varu skatīties un pat smieties, bet toreiz man smiekli nenāca," nopietni stāsta Dainis, kas tad apsvēris iespēju aiziet no teātra. "Man bija jādara lietas, kas man nav pieņemamas, man bija psiholoģiski sevi jāsalauž, tāpēc darbs pie lomas ietvēra arī dažādus psiholoģiskus vingrinājumus," turpina aktieris. "Piemēram, es staigāju pa Vērmanīti un vācu mēslus – cigarešu izsmēķus, papīrus, visu, kas mētājās ārpus atkritumu kastēm.
Man vajadzēja sevi raut ārā no komforta zonas. Protams, ja tu gribi mierīgi "sēdēt" teātrī un peldēt pa straumi, tad to var nedarīt. Bet es uzdevu sev jautājumu: vai tas ir tas, ko es gribu? Vai es tomēr gribu "izšaut"?
Bet, ja es gribu "izšaut", vai man pietiek potenciāla tam? Un tad tas ir jātrenē."
Skaidrojot aktiera darba specifiku, Grūbe atklāj:
"Mums bieži prasa – nu, kā jūs, aktieri, to tekstu varat iemācīties? Bet tā jau ir vieglākā aktiera darba daļa. Tā ir vieglākā. Atrast tēla būtību, saaugt ar to, dabūt līmeni, kad tu domā tā, kā tavs tēls, – tas ir daudz lielāks izaicinājums.
Kurš grib sevi plēst, raut ārā no komforta zonas? Bet tas to prasa. Taču tai pašā laikā tādu, kas to dara, ir ļoti maz."
Saņemot balvu nominācijā "Gada labākais aktieris", Dainis ceremonijā no skatuves sacīja paldies Laurai Grozai, Jurim Žagaram un citiem kolēģiem. Taču visīpašāko paldies – savai sievai Marijai, no skatuves atzīstoties viņai mīlestībā.
"Viņa mani atbalstīja, kaut gan tas bija brīdis, kad pasaulē nāca mūsu otrā meitiņa, bet manis mājās tikpat kā nebija. Kā gan viņa jutās? Esmu tik priecīgs, ka tagad varu atdoties ģimenei,"
Grūbe vēlreiz apstiprina balvas nominācijā izteikto pateicību un apbrīnu sievai, ar ko, šķiet, viņi ir ļoti stipra komanda.
Dainis vairs nav Dailes teātra štata aktieru sarakstā, taču vienā izrādē piedalās.Tā ir Nīnas Reinas traģikomēdija "Piekrišana", režisore atkal ir Laura Groza. "Man ir liels prieks par to, es dabūnu izrādes sajūtu, kas man ir ļoti svarīgi, satieku kolēģus. Izrāde ir vienreiz mēnesī, varu apvienot ar citām lietām, esmu priecīgs.
Bet esmu nospraudis sev termiņus, kuros ar teātri esmu solījies neko lielāku pagaidām nepasākt, kaut gan bijuši ļoti interesanti piedāvājumi, arī no citiem teātriem," atklāj Dainis Grūbe.
