Pirmkārt – melomāns! Saruna ar Rīgas vecākā kluba «Depo» saimnieku Gunti Vanagu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Šajā nedēļas nogalē savu 20 gadu pastāvēšanu svin klubs "Depo", kas apmeklētājiem Vaļņu ielā 32 durvis vēra 2002. gada 15. martā un šajā vietā atrodas vēl joprojām. Klubs "Depo" ir bijusi pirmā skatuve vairākām mūziķu un klausītāju paaudzēm. Par kluba dibināšanu, pastāvēšanas lokiem un šī brīža vietu Rīgas kultūras vidē izvaicājām tā saimnieku Gunti Vanagu. 

Aiga Leitholde: Kā atnāca ideja, ka ir jāatver mūzikas klubs?

Guntis Vanags: No astoņdesmitajiem gadiem es darbojos kā dīdžejs un dīdžejoju ļoti aktīvi. Kopā ar kluba "Panna" īpašnieku Aigaru Matvejevu izveidojām klubu "Metro", kas atradās Lāčplēša ielā 5 – pretī tagadējam Kaņepes kultūras centram. Tur mēs abi darbojāmies trīs gadus un tad sakašķējāmies. Uzradās cilvēki, kas piedāvāja taisīt klubu "Depo". Tad nu jau 20 gadus klubam "Metro" ir turpinājums – klubs "Depo".

Klubā "Depo" jau ir izaugušas vismaz trīs paaudzes!

Nākamnedēļ būs trīs koncerti, kuros spēlēs jaunieši, kas vēl nebija dzimuši, kad šis klubs izveidojās. 

Pastāvēšanas laikā klubs ir piedzīvojis dažādus laikus. Pastāsti, kas ir vislielākās "augšas", kas ir sasniegtas šajā laikā, kādas "lejas" piedzīvotas?  

Zemākais brīdis noteikti bija 2009. gada finanšu krīze. Toreiz vēl tika atvērts "Nabaklab", un tu saproti, ka pēkšņi var uzrasties arī kāds konkurents. Par augstāko brīdi es laikam uzskatu šī brīža laiku. Pirms krīzes mēs atradāmies uz pareizā viļņa, un es ceru, ka šobrīd mēs turpinām to, kas bija iepriekš. Toreiz bija vairāki izpārdoti koncerti un pie mums atbrauca, piemēram,  – "Molchat Doma", kas pie mums nospēlēja savu pirmo koncertu Latvijā un tagad ir uz izķeršanu ārzemēs. "Boy Harsher" arī pie mums ir uzstājušies. Tā ir mūzika, kas man pašam patīk, un

beidzot nav jāveģetē uz ārzemju grupām, kas spēlē kaut ko nesaprotamu, bet tagad varam jau sākt izvēlēties tās grupas, kādas mēs gribam.  Ko vēl vairāk var vēlēties – labas grupas un pilnu klubu!

Laikā, kad klubs "Depo" tika atvērts, manuprāt, cilvēki vairāk dalījās konkrētu stilu auditorijās: vienam patika roks, citam hiphops. Šobrīd, pateicoties interneta iespējām, visi klausās visu. Vai šo tendenci var just arī kluba "Depo" pasākumu kontekstā?

Es domāju, ka arī tagad cilvēki ļoti ir sadalījušies pa stiliem. Un arī klubā "Depo" cenšamies dalīt savus vakarus stilistiski, lai nebūtu putra. Vienīgais izņēmums ir "20 minūtes slavas", kur vienā vakarā uzstājas stilistiski atšķirīgi jaunie mūziķi un grupas.

Man ir subjektīva nepatika pret hiphopu, tapēc tas šeit skan reti, bet pārējiem stiliem katram ir savs vakars – metālisti neies kopā ar postpanku vai indie mūziķiem.

Un arī publika nemētājās – ja zina, ka šodien būs metāls, tad atnāks metālisti, ja būs postpanks, tad atnāks cita publika, bet metālisti nenāks. Piemēram, tipisko "Tesas" publiku neredzēs citos koncertos. Šie klausītāji sēž savā postmetāla un sludge metal – smagajā, lēnajā mūzikā un nenāks klausīties "Rīgas modes" vai "Baložu pilnus pagalmus". 

Šobrīd interneta pieejamība veicina to, ka cilvēki klausās to mūziku, ko viņi grib dzirdēt. Viņiem nav speciāli jāklausās radio, kurš izvēlas mūziku tavā vietā. 

Viņi izveido savas pleilistes un mierīgi dzīvo savā burbulī, tās klausoties. 

Klīst leģendas, ka klubā "Depo" uzstājušās grupas, pirms tās palikušas lielas jeb pasaulē pazīstamas. Kas ir bijušas slavenākās grupas? 

Tās slavenākās ir "Molchat Doma", kā arī "Bell Orchestre", kurā spēlē trīs dalībnieki no "Arcade Fire". Tieši ap 2003. gadu, kad "Arcade Fire" sāka gūt lielāku popularitāti, "Bell Orchestre" klīda apkārt pa Baltiju. Tā "Arcade Fire" dalībnieki ir uzstājušies arī pie mums. Daudzi ar izbrīnu skatās, ka pie mums ir koncertējušas mega grupas no Somijas, piemēram "Disco Ensemble" un "Lapko". Veģetēšana uz lielajiem vārdiem der kluba publicitātei. Daudz lielāku pārsteigumu sagādā maziņas grupiņas, kas ir vēl nezināmas, bet spēlē ļoti labi.

Kurām latviešu grupām "Depo" ir bijusi pirmā skatuve?

"Čipsis un Dullais", "Rīgas modes", "Astro’n’out" šeit ir spēlējuši pirmos koncertus. Grūti visus nosaukt.  

Tad vēl ir leģendārie koncerti, piemēram, "Sid Vicious Day",  kas klubā "Depo" jau notiek 20 gadus, vēl ir Solīdie Ziemassvētku koncerti – nemainīgas vērtības! 

Šķiet, pirmais "Sid Vicious Day" notika Studentu klubā, bet kopš kluba atvēršanas tā arī tas notiek šeit. Regulāri taisām arī Kobeindienu, kas šogad notiks 8. aprīlī. Klubs "Depo" balstās arī uz "Nirvanas" saknēm. Kapēc lai nepagodinātu tādus mūziķus kā "Sex Pistols" un Kobeinu? Solīdais pasākumus Ziemassvētkos ir tā viena reize gadā, kad visi panki var uzvilkt vakartērpus un paklausīties mazliet savādāku mūziku. 

Un ikgadēji  "Depo" dzimšanas dienas svinības martā.

Labi, ka šoreiz bija tāda pauze, kurā mēs varējām sarūpēt māksliniekus. Šoreiz ilgi domājām par to, kas spēlēs, un izvēlējāmies leģendāras grupas, ar kurām esam bijuši kopā nemainīgi. Viena no tām ir "Dzelzs vilks", kas principā šeit ir uzaugusi. Toreiz Juris (Kaukulis – red.) atnāca pie manis uz "Metro" un jautāja, vai viņš varētu uztaisīt "Dzelzs vilka" koncertu. Es prasīju, kādā sakarā elektroniskajā klubā skanēs "Dzelzs vilks? Viņš mani pierunāja pamēģināt. Un koncerts tik tiešām aizgāja ļoti labi. Man siltā atmiņā ir "Dzelzs vilka" koncerti "Metro", kad grupa vēl nebija zināma un pieprasīta. Tā enerģija, kas toreiz no viņiem nāca, bija tīrs rokenrols. Toreiz puikas nebaidījās iedzert uz skatuves un no katras zilbes skanēja rokenrols. Arī tagad "Dzelzs vilks" ir viena no tām grupām, kas tiešām izdzīvo koncertu, bet toreiz bija netīrais rokenrols klāt, kas vajadzīgs tādām grupām. Šobrīd tas ir mazliet aprēķināts, mazliet pietrūkst tā agrīnā laika rokenrola. 

Toreiz, kluba "Depo" sākumā, bija trīs grupas, uz kurām nāca cilvēki – "Pienvedēja piedzīvojumi", "Dzelzs vilks" un "R.A.P". 

Mēs viņus ik pēc diviem mēnešiem saucām uzstāties. Un tad parādījās jaunā paaudze – "Tesa" un "Soundarcade".

Laika gaitā var novērot jaunas mūzikas viļņus: parādās jaunās grupas un līdz ar viņām ieplūst jauni cilvēki.  Tad viss iet uz urrā un ar laiku noplok, aizmirstas. Un atkal nāk pavisam jaunas grupas – vilnis paceļas. 

Šobrīd ir acīmredzams jauno grupu pieplūdums, kas spēj piepildīt klubu ar jaunajiem cilvēkiem. Koncerti iet uz urrā, visi dzīvo līdz.

Piemēram "Nikotīņi", "Pauls Raimonds," "Baltais ciemiņš", "White Suite Funeral" – visas šīs grupas ir ļoti labas. Tīrs rokenrols! Mūziķi sevi dod ārā, un publika viņus ļoti labi pieņem. Vēl jāpiemin, ka ļoti labas ir arī  krievu grupas "Terror Activator", "Opium Owl", "PXWLL".

Septembrī biju Tallinas klubā-teātrī "Von Krahl", kas atrodas Vecpilsētā. Tā vadītājs teica, ka vecpilsēta pamirst un izklaides dzīve notiek citos pilsētas rajonos. Līdzīgi ir arī pie mums – ar pandēmijas ierobežojumiem Vecrīga bija izmirusi.  Kā tu jūti izmaiņas pilsētvidē?  Kā klubs "Depo" ierakstās pilsētvidē? 

Tallinas ielas pagalms un Lastādija ir vietas, kur šobrīd cilvēki vairāk pulcējas. Un tas, kāda agrāk bija Vecrīga, kad katru piektdienas vakaru tā bija pilna, ir zudis.

Principā tagad Vecrīga ir kļuvusi par padauzu, kur ir lētas, uz patērētāju tendētas izklaides. Te var dabūt ko ļoti primitīvu. Ja gribi ko interesantāku, ir jāiet uz tiem rajoniem. 

Mana pozīcija ar klubu "Depo" ir tāda – šis klubs ir īpaša vieta un, lai tiktu šeit, ir jāmēro ceļš. Mazlietiņ kaitina tās nomales republikas, kur bāriņi ir viens pie otra. Ja viens bāriņš nepatīk, tad cilvēki iet nākamajā. Tā veidojas garāmskrejošs pūlis, kam neinteresē atmosfēra. Viņi ieskrien iekšā un ātri vien aizskrien uz nākamo vietu. Kur palika ballīte? Labāk lai tie garāmskrejošie nāk mazāk. Tāpēc man patīk Vecrīgas vide, kas šobrīd ir tuksnesis. Uz šejieni nāk cilvēki, kuru mērķis ir nākt tieši uz klubu "Depo" un būt daļai no kluba atmosfēras.

Tu esi liels melomāns un labprāt dalies ar saviem atklājumiem. Kam tu pievērs uzmanību, meklējot jaunu mūziku? Vai ir kādi konkrēti vārdi, kas tevi ir pārsteiguši no ārzemēm vai Latvijas?  

Pirmkārt, es esmu melomāns un tikai tad kluba īpašnieks. Skatoties singlu un albumu topus, zinu, ka sev neko neatradīšu. Piemēram, metāla mūzika nekad nebūs topos. Tad es rokos kritiķu ieteiktajos albumos un kaut ko atrodu.

Mūzika dzīvo mūzikas burbuļos. Tev ir jābūt tajā postpanku vai metāla burbulī, vai kāda cita konkrēta stila pārzinātāju grupās, lai izsekotu līdzi sev interesējošiem jaunumiem mūzikā.

Tā tas ir gan Latvijā, gan ārzemēs.  

No pagājušā gada izdotās latviešu mūzikas man patīkami pārsteidza grupa  "Citi zēni".

Lai arī tā nav mūzika, ko es pats klausītos, bet grupas attieksme un produkts ir precīzi izstrādāts – man liekas, ka kaut kas tik svaigs latviešu populārās mūzikas skatuvē nav bijis pēdējos desmit gadus. Protams, "Inokentija Mārpla" albums "Kauliņi ir mesti" bez vārda runas ir labākais albums 2021. gadā.

Kopējo situāciju parāda tie pamata, visiem zināmie mākslinieki – "Prāta vētras" albums "Gads bez kalendāra" bija garlaicīgs. 

Vispār manās izlasēs ļoti ātri mainās dziesmas un pleilistes ir apjomīgas, lai būtu grūti ko vienu izcelt. No ārzemju mūzikas pēdējais aktuālais bija "Beach House" albums "Once Twice Melody", "Tears for Fears" bija pārsteigums, jāpiemin arī  "White Lies" albums "As I Try Not to Fall Apart".  No pēdējo nedēļu albumiem interesants bija "Crystal Castles" Alice Glass albums "Prey//IV".  Tie ir tādi vārdi, ko tikai melomāni zinās, un tad arī ne visi.

Es esmu arī "Zelta mikrofona" un "Austras balvas" žūrijā, kur varu sajust, cik mans skatījums uz mūziku ir atšķirīgs no pārējās žūrijas vērtējuma. Tas atkal parāda to, ka katrs no mums dzīvo savā burbulī.

Esmu jau teicis –  nav sliktas mūzikas. Ir mūzika, kas vienkārši nav domāta tev. Es sen vairs nestrīdos par gaumi –  tas ir bezjēdzīgi. 

Laiks, kurā mēs dzīvojam ir ļoti sarežģīts. Pandēmija. Tagad ir karš Ukrainā, kas atkal ir liels satricinājums. Kā tu redzi "Depo" kā mūzikas centra lomu šādā krīzes situācijā, kad cilvēki domā, ka nedrīkst priecāties, jo tas ir nepieklājīgi?

Jā, tas ir morālas dabas jautājums, kas nodarbināja manu galvu, atsākot kluba darbību.

Šobrīd krīze jau  tik ļoti ir pārņēmusi galvu, ka negribas un ir grūti patērēt mākslu, bet ar laiku tas pāries. Cilvēkiem māksla būs vajadzīga visos laikos.

Krīzi vajag paturēt prātā. Pandēmija ir jāpārdzīvo, un cilvēki atgriezīsies dzīvē, par to man šaubu nav. Šobrīd karš Ukrainā spiež uz smadzenēm. Tādas briesmas un netaisnību nedrīkst pieļaut un nedrīkst samierināties.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti