Daudz laimes, jubilār!

«Daudz laimes, jubilār!» Aktrise un producente Anna Putniņa

Daudz laimes, jubilār!

Daudz laimes, jubilār! Aktrise un producente Anna Putniņa

Daudz laimes, jubilār! Latvijas skeletona tēvs Dainis Dukurs

Pareizā attieksme un Murjāņu skolas desiņas. Ciemos pie Latvijas skeletona «tēva» Daiņa Dukura

Dukuru vārds pasaulē ir ikona, atpazīstams zīmols, ne velti viņus dēvē par skeletona karaļiem. Un kā gan ne? Martins Dukurs šī gada janvārī 60. reizi ieguva zeltu pasaules kausā, ir daudzkārtējs pasaules un Eiropas čempions. Tikai viena zelta viņam trūkst – olimpiskā, un, neskatoties uz ilglaicību sportā, šogad viņi kopā ar brāli Tomasu gatavojas sasniegt mērķi – iekarot arī Olimpa virsotni. Taču visa aizsācējs un zīmola izveidotājs ir Dainis Dukurs – Tomasa un Martina tēvs, treneris, kamanu būvētājs, menedžeris, skeletona kā sporta veida un tā infrastruktūras attīstītājs Latvijā.

Pareizā attieksme

Šogad Dainim – 65! Un, kad raidījuma “Daudz laimes, jubilār!” komanda ierodas pie viņa mājās Turaidā ar skrupulozi sagatavotu scenāriju, Dainis lietpratīgi nosmej: “Es nezinu vēl par rezultātu, bet jūsu attieksme ir pareizā!”

Daiņa sudrabaini baltā bārda un sirmums matos ir mānīgi – viņš ir jauneklīgi kustīgs, veikli skraida no pirmā uz otro stāvu, palīdzot iekārtot filmēšanas laukumu. Tai pašā laikā no viņa staro iekšējs miers, var redzēt, ka viņš ir pieradis rūpēties – filmētājiem ir sagatavojis galdiņu ar kafiju, pienu, cukuru un krūzītēm; viesmīlīgi izrāda visas iespējamās filmēšanas vietas, un – pēc radošās grupas lūguma pēc neliela galda – mazā riksī dodas uz savu darbnīcu, no kurienes, gan pūsdams un elsdams, ātri otrajā stāvā uznes galdu ar smagu stikla virsmu, kas prasījās pēc vairāku vīru spēka. Daiņa sieva Marina savulaik par vīru ir teikusi: “Tas strādīgums Dainim no viņa tēva.” Savukārt dēls Martins: “Mūsu vectēvs nemeklēja vieglākos ceļus, un mūsu tēvs arī ir tāds!” Dainis pats saka, ka nespēj lietas neizdarīt par 100%:

“Arī savus dēlus esmu audzinājis tā: ja kaut ko dari, tad līdz galam.

Ja es kaut ko nožēloju, tad tikai to, ka man vajadzēja vēl agrāk un vēl lielākus mērķus uzlikt. Pietrūka drosmes, uzņēmības, varbūt paši necerējām, ka skeletons, kas bija kas pavisam jauns, var nest pasaules mēroga augļus,” ir mazliet komiski, ka Dainis Dukurs, kas sasniedzis pasaules līmeņa virsotnes, apšauba savu drosmi un uzņēmību.

“Sāku, kad biju Siguldas trases direktors. Toreiz mums, Latvijā, bija attīstīts bobslejs un kamaniņas. Arī es pats nāku no bobsleja (1985. gadā Dainis kopā ar Jāni Skrastiņu ieguva Latvijas čempionu titulu, bijis arī bobu mehāniķis – red.). Kā trases direktors gribēju attīstīt vēl arī trešo sporta veidu – skeletonu. Maniem dēliem, kas tolaik veiksmīgi trenējās volejbolā, skeletons iepatikās. 1996. gadā atvedām pirmos skeletonus, un tā mēs sākām,” atceras Dainis.

Abiem dēliem kopā apmēram 120 pasaules kausu medaļu. “Visas komandas dzinējspēks ir Martins. Ne Dainis, ne kāds cits, bet Martins,” raksturo Dainis Dukurs. “Kad viņš ceļas, tad nevienam nav jautājumu, viņa gribasspēks un apņēmība ir kaut kas neticams. Protams, Tomasam ir grūti pēc viņa būt, vairākkārtīgi Tomass bijis otrais, ceturtais. Taču – nebūtu Tomasa, nebūtu arī Martina zelta. Martins, būdams trīs gadus jaunāks, jau no bērnības visu darīja kā Tomass, pievilkās visā lielajam brālim līdzi: gan mācībās, gan sportā. Arī pirmais zelts bija tieši Tomasam – 2004. gada pasaules kausā.

Tas bija apliecinājums pasaulei, ka mēs neesam “peramie zēni”, ka Latvija arī var stāvēt uz pjedestāla,”

stāsta Dainis, piebilstot, ka skudriņas, kas skrien pa ķermeni, kad pēc uzvaras tiek pacelts Latvijas karogs un skan himna, nav salīdzināmas ne ar ko, nedz arī ir nopērkamas par pasaules lielāko naudu.

Intervijas laikā Dainis ik pa brīdim uzmet aci sava mobilā tālruņa ekrānam: Martins un Tomass tobrīd ir Sanktmoricas trasē, Šveicē, kur noris Pasaules kausa sezonas pēdējais posms. Pēc pirmā brauciena – Martins ir pirmais, Tomass ieņem 8. vietu. Gaidāms vēl otrs brauciens. Agrāk, būdams komandas treneris, Dainis, protams, brauca līdzi, bet tagad kovida dēļ jau divus gadus paliek mājās: “Viena komandas cilvēka inficēšanās nozīmē nobrucināt visu kvalifikācijas procesu. Tāpēc mēs esam uzmanīgi. Un man arī ir mierīgs prāts – ir laba komanda, ir cits treneris,” skaidro pieredzējušais menedžeris Dukurs. “Pie tam – ceļojumi ir ļoti dārgi, un, ja mans pienesums nav tik liels, labāk daru lietas mājās.”

Jautāts, vai viņš ir braucis ar skeletonu arī pats, viņš atbild, ka jā, bet neesot nekā grūtāka: “Tev visu laiku priekšā ir balta lapa – ledus. Atšķirībā no boba vai kamanām, skeletonā jābrauc ar galvu pa priekšu un spēcīgās centrbēdzes un lielā ātruma – 140 km/stundā – dēļ galvu ir grūti pacelt,” skaidro Dukurs. “Es braucu ar visiem braucamajiem, un kad biju trases direktors, sezonā nobraucu kādus 50 braucienus, – uz pavasari, kad trase nav tik pieprasīta. Un arī mana komanda tika iesaistīta, pat galvenās grāmatvedes vietniece nobrauca,” smejas bijušais Siguldas ledus trases direktors, kas amatā pavadījis 26 gadus un kura mērķis bijis pasaules līmeņa trases kvalitāte, kā arī sporta komplekss ar sporta zāli un aprīkojumu. Dukuru, protams, mazliet skumdina, ka Latvijai – tandēmā ar zviedriem – neizdevās Siguldā sarīkot olimpiskos startus, jo viņi, cerību spārnoti, metušies darbā ar lielu entuziasmu.

Latvijas Televīzijas arhīvs glabā trīs ierakstus no pasākuma “Latvijas sporta Gada balva”, kur Dainis Dukurs tiek atzīts par Latvijas labāko treneri. Vienā no tiem Dainim balvu pasniedz toreizējais Latvijas prezidents Andris Bērziņš. Dukurs arhīva fragmentā saka, ka, saņemt balvu no prezidenta ir gan liels gods, gan arī satraukums. Raidījuma “Daudz laimes, jubilār!” radošā komanda Daini pārsteidz ar atkārtotu valsts galvas sveicienu. Šoreiz tas ir Egils Levits, un sveiciens ir vēl personiskāks – 65. dzimšanas dienā! Daiņa acīs iezaigojas pārsteigums, un, būdams goda vīrs, viņš nevilšus raušas kājās. Tūlīt gan nākas atkal apsēsties, jo filmēšanas apgaismojums un kadrējums paredzētas “sēdošai” intervijai, taču

dzirdot vārdus “Dukura kungs, jūs Latvijai esat vajadzīgs!”, kā arī Levita kunga dalīšanos savā pieredzē braukt ar kamanām pa sniegotu kalnu un apbrīnu par mūsu skeletonistu ātrumu un izaicinājumiem, gandarījums un smaids atplaukst Daiņa sejā.

No kurienes nāk tik stipri vīri?

Vērojot Dukuru zelta panākumus, ko daudzos ierakstos glabā bagātais LTV arhīvs, gribas jautāt: no kurienes nāk tik stipri vīri? Un atbilde, šķiet, ir: no pārdzīvojuma, no cīņas, no izaicinājuma jau bērnībā.

Dainis Dukurs ir nācis no Trapenes, tā ir neliels ciems pie Alūksnes: “Mans tēvs bija leģionārs, izsēdējis filtrācijas nometnes, dabūja slapstīties un pasēdēt arī aiz restēm. Viņu tramdīja arī Alūksnē, tāpēc pārvācāmies uz Valku, kur šķita mierīgāk. Bet, protams, arī tur, Valkā, skolotāja mierīgi mani stundas laikā varēja nosaukt par fašista dēlu. Tas veidoja spītu, jo man nebija kauns par savu tēti, – viņš man bija daudz stāstījis, ka ir karojis par Latviju. Kaut arī tas bija darīts Vācijas armijā, bet tur nebija doma par Vācijas uzvaru, bet gan par mūsu brīvvalsti. Tāpēc esmu patriots no bērnības, un jau toreiz jutu, ka tajā [Padomju] savienības idejā kaut kas nav kārtībā,” stāsta Dukurs.

Daiņa tētis bijis uzņēmējs, audzējis puķes, kaut arī padomju vara uz šiem vīriem skatījās šķībi un dēvēja par spekulantiem: “Visas dobes bija perfektas, katra tulpe auga pie savas trosītes, viņš bija ļoti strādīgs un akurāts.

Man kā puikam tas nepatika, bet viņa darbu es cienīju.

Vēlāk es uztaisīju tētim traktoru tādā platumā, ka viņš varēja braukt starp savām tulpju, gladiolu dobēm, – tas ļoti atviegloja darbu. Mans tēvs, protams, bija ļoti priecīgs un uzdāvināja man par to daudz puķu sīpolu. Tad es arī pats varēju audzēt puķes, veidot savus blakus ienākumus. Tirgojām Krievijā, nopelnījām labi, jo viņi, kad puķes nozied, visus sīpolus meta ārā! Tik slinki viņi bija.”

Sekmes skolā Dainim esot bijušas labas, bet blēņas gan daudz esot darījis, īpaši kopā ar Artūru, kas ir viņa labākais draugs līdz šim laikam: “Kontrolējām kaimiņu pagrabus, ēdām viņu gurķus. Savā pagrabā un dārzā jau arī bija, bet kaimiņos vienmēr garšīgāk. Visi bērni to zina,” smejas Dainis.

“Vēl bija triks likt vecu portfeli uz ceļa. Tas bija adresēts lielajiem, garajiem “Ikarus” autobusiem, kādi padomju laikā braukāja pa Latvijas ceļiem. Šoferis, ieraudzījis portfeli, vienmēr apstājās, domādams kaut ko vērtīgu atrast. Portfeli mēs piepildījām ar “ļoti” vērtīgām lietām: vecām naglām, sarūsējušām skrūvēm, bet īpašu sajūsmu no šoferīšiem saņēmām, kad pildījumā bija govs “veikums”,” smejas Dainis. “Tad portfeļi reizēm lidoja ārā pa autobusa logu. Starp citu, tie gājieni ar portfeļiem bija mans ievazājums, ko pēc tam vēl citi, pat veselām klasēm, turpināja. Tad viņi ne tikai divi kā mēs, bet arī meitenes gulēja grāvī un skatījās, ko tie šoferīši darīs, kā reaģēs?”

Dainim ideju nekad nav trūcis, un skaidrs, ka skolotājiem tās ne vienmēr patika: “Skolas direktors Laimonis Bušs bija mana aizmugure, kaut viņš zināja, ka esmu palaidnis. Viņš bija ļoti inteliģents cilvēks, un man tika piedots, jo es arī vienmēr atzinos tajā, ko biju izdarījis. Vēlāk, kad pieaugu, es aizgāju, paspiedu viņam roku un pateicu paldies.”

Murjāņu desiņas

Pēc pamatskolas Dainis devies uz Murjāņu Sporta skolu: “Biju daudzcīņnieks, un Murjāņi jau tajos laikos bija kaut kas īpašs, kaut gan es nebiju sporta izcilnieks,” Dainis stāsta un piebilst, ka arī Murjāņos skolotājiem nācies sadzīvot ar viņa spuraino dabu.

“Murjāņi bija laiks, kad ūsas un bārda sāka augt, un mēs sajutāmies pieauguši. Un tad jau bija iemesls aizstaigāt līdz Sējai un nopirkt aliņu. Bet kā to ienest skolā? Atpakaļceļā, kā par nelaimi, vēl satikām treneri Aldi Teteri, un mums, dodot skolotājam ceļu, somā tās stikla pudeles nograbēja vien. Viņš, protams, nebija ar pliku roku ņemams, bet es arī ne – ātri uzskrēju istabiņā augšā, kur starp grīdu un skapi bija tāda sprauga, – tur es to aliņu noslēpu. Skolotāju kompānija ienāk istabiņā, meklē, bet neko nevar atrast. Bet atrast grib, jo paši arī tādi mazliet iestiprinājušies, – vienai trenerei bija vārda diena, un skolotāju korpuss no papildu aliņa neatteiktos,” kinematogrāfiski krāšņi Dainis uzbur detektīva ainu.

“Es saku: labi, mēs atdosim to alu, bet ļaujiet man pašam to izliet virtuves izlietnē. Skolotāji to negrib vis un piedraud man ar vecāku izsaukšanu uz skolu. Nu, ko darīt?  – taisnība bija viņu pusē. Tomēr slēptuvi neatklāju. Mans noteikums bija: es pats aiznesīšu to aliņu uz skolotāju istabu. Labi, vienojāmies un paspiedām viens otram rokas, dīls ir dīls.

Un ziniet, mans rokas spiediens joprojām nozīmē vairāk nekā visi paraksti un zīmogi uz līguma. Ja es apsolīju, – izdarīšu!”

Murjāņus Dainis atceras arī kā mūžīgo izsalkuma laiku: “Bijām augoši puiši, aktīvi sportojām, un mums vienmēr bija lāča apetīte. Skolas pārtikas noliktavā bija daudz garšīgu lietu, īpaši desas, bet kā pie tām tikt?” Pievīlējuši atslēgu, paši izgatavojuši trepes, un desas čiepuši. “Bet vienmēr ar prātu! – tikai mazliet, vienam vakaram, lai saimnieces domā, ka kāda no viņām pa drusciņai nes uz mājām. Aizejot no Murjāņiem, savu ekipējumu labprāt atdevām nākamajiem sportistiem, bet tie nezināja mēra – čiepa par daudz, uztaisīja sev krātuvi pie Lojas upes, un viņus ātri vien atklāja.”

Vēl viens triks, kā tikt pie papildu porcijas, bijis pusdienu laikā, pavārēm acu priekšā, un – īpaši reizēs, kad pusdienās bija karbonāde: “Pie ēdiena sadales pavāre ar dakšiņu katram vienu uzmeta uz šķīvja, bet mēs izmanījāmies ar savu dakšu vēl otru karbonādi paķert līdzi. Tad gan ātri vajadzēja laisties skriet un pa ceļam abas karbonādes jau riktīgi iekost, jo pavāres dzinās pakaļ. Bet, saprotams, atskrienot un redzot abas karbonādes jau pusēstas, šīs tik noplāta rokas: ēd līdz galam, ko nu vairs, – kam tādu iekostu dosi?”

Diez kā būtu izvērtusies Daiņa Dukura dzīve, ja toreiz, padsmitnieka gados, viņš varētu dabūt tik daudz karbonāžu, cik vien vēlētos? Ja viņam pēc Murjāņiem nebūtu jācīnās par vietu, kur dzīvot sev un ģimenei, ja nebūtu vēl daudzu izaicinājumu, kas viņu padarīja par to Daini Dukuru, kas viņš ir tagad? Šodien viņš ir izveidojis Skeletona akadēmiju, un, kaut arī neviens no četriem mazbērniem negribot trenēties skeletonā, esot daudz citu bērnu, kam acis spīdot.

Dainis saka, ka tas viņu motivē un spārno, ka viņš grib atstāt pēctecību sporta veidā, kurā Dukuri uzkrājuši tik daudz pieredzes un tik augstu sasniegumu latiņu.

Intervijas noslēgumā Dainis un LTV radošā grupa skatās skeletonistu 2. braucienu Pasaules kausā. Martins ir pirmais, kas ir viņa 11. zelts pasaules kausa kopvērtējumā un 12. zelts Eiropā. Un tas – 37 gadu vecumā. Tomass savos 40 ir septītais. Dainis to uzņem ļoti nosvērti un mierīgi, bet radošās grupas sveikts, labprāt ļaujas apkampienam un varbūt pat viņa acīs iemirdzas aizkustinājuma prieks. No blakus istabas iznāk sieva Marina, kas vīram nosaka: Martins ir pirmais, Tomass – septītais. Viņa vēl nezina, vai Dainis, aizņemts filmēšanā, ir redzējis dēlu rezultātu. Dainis pamāj: “Jā, es zinu!” Tā viņi klusi saprotas. Viņi ir komanda, bez kuras Latvijai nebūtu skeletona karaļu, un, iespējams, skeletona vispār.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt