Par mīlestību, ambīcijām un dziedāšanu dušā. Saruna ar mūziķi Sandri Dubovu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Dziedātājs Sandris Dubovs – kautrīgs, pieklājīgs, kluss, tādu esam viņu pieraduši redzēt uz skatuves, izpildot savas dziesmas, galvenokārt, par mīlestību, taču tikai retais zina, ka daudz nav trūcis, lai mūziķis izvēlētos profesionāla futbolista karjeru. Sandris dzīvi saistījis arī ar kalpošanu Dieva vārdam un sapņo tomēr kādā sezonā uzvarēt "Latvijas Sirdsdziesmā". Uzvarot oktobra aptaujas posmā, viņš ir mazliet pietuvojies šim sapnim.

Velga Vītola: "Sirdsdziesma" ir tikai viens no konkursiem, kurā esi piedalījies, kāds gariņš tevi dīda sevi izaicināt?

Sandris Dubovs: Tā ir iespēja parādīt savas muzikālās spējas, jo cītīgi gatavojos, tad var sasniegt labus rezultātus.

Īstenībā esmu mūziķis, kuram ir ambīcijas.

Ir jau pienācis briedums, lai labi justos uz skatuves.

Kurš bija pirmais konkurss?

Valmieras Viestura vidusskolas mūzikas skolotājs mani mudināja labi apgūt mūziku, Olimpiādē arī izcīnīju 1. vietu, tas veicināja manī pārliecību. Tā pieteicos konkursam "Jaunās Zvaigznes". Bija milzīgs uztraukums, jo žūrijā sēdēja Viktors Lapčenoks, Margarita Vilcāne un citas leģendas, bet es sevi iedvesmoju, ka esmu labi sagatavojies, visu iemācījies un pienācis laiks parādīt to labāko.

Esi arī uzstājies Latvijas dziedātāju-entuziastu kulta konkursā "Dziesma manai paaudzei"

Jā, pavadījumu spēlēja grupa "Labvēlīgais tips", man bija 16 gadi un izpildīju "Dakotas" dziesmu "Kurtizāņu ugunskurs".

Tik nopietna dziesma pusaudža vecumā!

Es biju iegādājies "Dakotas" albumu, un man ļoti patika tā dziesma, turklāt tas bija arī laiks, kad sāku uzstāties ballītēs, kur visi šo dziesmu gribēja dzirdēt.

Tu esi piedalījies arī TV šovā "Koru kari".

Vienreiz ar "Cēsu Balto Mēness kori", kuru vadīja Ingus Ulmanis, bet mēs ātri sacensību beidzām, otrreiz ar "Cēsu Karmīnkrāsas karoga kori" un Martu Kristianu Kalniņu, tad gan ieguvām 2. vietu, piekāpjoties tikai Normundam Zušam un "Rēzeknes Zaļo pakalnu korim".

Otrajā reizē vairs tik ļoti neiespringu un viss labi sanāca. Mēs braucām katru vakaru uz Priekuļu kultūras namu, bija ne tikai jādzied, bet jāsagatavo horeogrāfijas. Mājās pārradāmies tik ap trijiem naktī, tomēr bija prieks par paveikto. 

Tu spēlē trompeti un trombonu, kā izvēlējies savus instrumentus?

Tas pats Viesturskolas skolotājs pamanīja manu ķērienu uz mūziku, tāpēc piedāvāja mūzikas skolā pamēģināt mācīties spēlēt trompeti, bet pēc kāda laika bija skaidrs, ka man ir diezgan grūti spēlēt augšējā reģistrā, tāpēc nācās pāriet uz trombona spēli. Sākumā par to nebiju priecīgs, pat lija asaras, bet pārvarēju vājuma mirkli un tagad esmu priecīgs.

Vai vienmēr esi sapņojis kļūt par profesionālu mūziķi?

Man bija divas izvēles – kļūt par profesionālu futbolistu vai mūziķi.

Varbūt lomu nospēlēja arī mana mamma, kura ir latviešu valodas skolotāja, es arī laikam saredzēju to pedagoga līniju. Tagad strādāju Valmieras Mūzikas skolā par skolotāju un orķestra diriģentu. Kādu laiciņu biju arī Mazsalacas pūtēju orķestra diriģents un bija gods sagatavot apvienību Dziesmu un Deju svētkiem Mežaparkā, tas bija labs izaicinājums.

Sandris Dubovs
Sandris Dubovs

Tad jau tevi mamma, skolotāja būdama, noteikti pieskatīja un mācībās varbūt pat kārtīgi dresēja?

Nu, jā, vecāki audzināja stingri. Bērnībā bija kārtīgs režīms.

Tu esi arī kādreiz bērnībā no vecākiem dabūjis ar "žagariem"?

No tēva sanāca dabūt, kad ar brāli ieradāmies mājās stundu vēlāk, nekā bija runāts. Vienreiz matemātikā nopelnīju divnieku, tad arī tētis un mamma bija ļoti dusmīgi…

Bet kur palika futbols?

Futbolu vēl joprojām ar kolēģiem uzspēlēju, tā ir laba relaksācija pēc garās darba dienas. Desmit gadu griezumā esam bijuši vairākkārtēji čempioni Valmieras amatieru līgā. Tomēr mūzika ieņem galveno lomu dzīvē.

Kad sāki sapņot par savu pirmo solo albumu?

2016. gadā bija iespēja aizbraukt uz šlāgerfestivālu Bīriņos, nofilmēt dziesmas, kuras pēc tam rādīja TV, un satikt mūziķus-domubiedrus.

Uzrakstot dziesmu "Šai dienā", sapratu, ka gribu izdot albumu, tā bija mana atspēriendziesma.

Tas arī notika! Pēc diviem gadiem tieši manā dzimšanas dienā iznāca mans pirmais solo albums.

Kāpēc raksti dziesmas tieši par mīlestību?

Mīlestība cilvēkus iedvesmo.

Pēc dabas esi romantiķis?

Jā!

Neglābjams?

Esmu sapņainais romantiķis!

Kādu mūziku tu klausies?

Man ir liela CD kolekcija. Klausos ārzemju un latviešu roku, popu, arī šlāgeri. Rudenī man patīk klausīties kaut ko alternatīvāku – "Satellites LV", "Zig Zag" u.c. Tad tāds noskaņojums.

Bet kurš ir tavs mīļākais gadalaiks?

Man patīk vasara, jo tad skolotājiem ir astoņu nedēļu atvaļinājums.

Kāds Sandris Dubovs ir mājās?

Man patīk paskatīties televīzijas pārraides, pagatavot sautējumu. Patīk arī noiet 10 000 soļus.

Tad, kad telefonā nozvana zvaniņš par paveikto soļu daudzumu, tad uzdevums izpildīts?

Jā! Mērķis sasniegts!

Tu dušā arī dziedi?

Mājās nē, bet, ja aizeju uz SPA, tad gan uzdziedu, jo tur ir labāka akustika. Agrāk pie omītes darbā – Valmieras ūdensvadā bija vislabākā akustika, tur man ļoti patika dziedāt.

Tu dziedi ballītēs, ko esi novērojis, kādas dziesmas patīk latviešiem?

Agrāk patika lēnās dziesmas, bet tagad cilvēkiem patīk lecamās melodijas, kuras var dejot aplīšos. Pēc pandēmijas visi grib patrakot. Mana auditorija ir dažāda, nesen uz ielas pienāca klāt puisis ap gadiem 18 un teica, ka ļoti patīk mana jaunā dziesma "Vēl nav nekā". Es biju uz pauzes!

Ja tev būtu iespēja rīkot sev par prieku ballīti un tu varētu atļauties visu, ko sirds kāro, kāda tā būtu?

Ballīte notiktu jūras krastā, lai visi, kuri vēlas, var arī nopeldēties. Kopā ar Renāru Kauperu es nodziedātu "Mana dziesma" un "Starp divām saulēm".

Vai ir kāds dzīves notikums vai pagrieziens, kas tevi ir izmainījis vienas dienas laikā?

Brīdis, kad piedzima mana meita, viņai jau tagad ir 15 gadi. Bija jākļūst atbildīgam. Meita gan nav gājusi manās pēdās – viņai vairāk patīk zīmēšana un dejošana.

Daudzi varbūt nemaz nezina, ka tu reizēm spēlē un dziedi dievkalpojumos Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes draudzē. Kā tu sastapies ar Dievu?

Man patīk svētdienās aizdoties uz baznīcu. Esmu ticīgs cilvēks, Dievs mani ved pretī notikumiem, kurus piedzīvoju. 

Mana iedvesma ir mācītājs Krists Kalniņš, Slavēšanas ansamblis man ir devis piepildījumu. Pateicoties manai omītei, baznīca no agras bērnības ir bijusi klātesoša.

Kādu sevi redzi pēc 10 gadiem? Ko tu vēlies piepildīt?

Vēlos uzvarēt kādā no "Latvijas Sirdsdziesmas" sezonām, nokļūt Latvijas Radio 2 spēlētāko dziesmu sarakstā un izveidot ģimeni, bet to es gribētu izdarīt jau ātrāk.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti