Mirdza Zīvere no aktīvās skatuves koncertdzīves aizgāja 1992. gadā, lai nodotos abu toreiz vēl pavisam mazo bērnu – Zanes un Jāņa – audzināšanai, un daudzkārt teikusi, ka bērni un ģimene bijusi un joprojām ir absolūta viņas prioritāte. Uz skatuves viņa kāpa arī pirms 10 gadiem – 2012. gadā – ar vairākām dziesmām koncertā "Zigmaram Liepiņam – 60". Toreiz, kaut arī publika, godinot māksliniekus, piecēlās kājās, Liepiņi formulēja: "Darām to par prieku jums un mums pašiem, bet netaisāmies to turpināt." Un tā atkārto arī šoreiz, atkal pēc 10 gadiem, kad Zigmaram jau 70 (apritēs 14. oktobrī – aut.).
Idritvai kociņ, tevi mīlu!
Intervijā Zīvere stāsta, ka dziedāt sākusi ļoti agri, tiklīdz sevi atceras. "Agrāk mājas viesībās dziedāja paši, tādu magnetofonu vēl nebija. Es kā bērns, protams, atkārtoju pieaugušo pie galda dziedāto repertuāru, par ko bērnudārzā audzinātājas – kam kopumā, protams, patika, ka es dziedu – tomēr reizēm nebija apmierinātas. Laikam "Idritvai kociņ, tevi mīlu!" vai "Skaista ir jaunība" no bērna mutes viņām nelikās labākā izvēle," nosmejas dziedātāja.
Mirdza ir dzimusi Rīgā. Bērnību pavadījusi toreizējā Ļeņina – tagad Brīvības – ielā, netālu no Teikas: "Ilgus gadus, braucot garām bērnu dienu mājai, mani pārņēma saviļņojums. Man bija jautra bērnība: biju vienīgā meitene zēnu pulkā. Sākumā gan nevarējām saprasties, jo viņi bija krieviņi, taču bērni jau valodas apgūst ātri," skaidro māksliniece. "Turklāt – spēles bija vairāk ar darīšanu, mazāk ar runāšanu saistītas: kariņi, visādas dzīvošanās pa jumtiem..."
Koncertēšanas sākumi
Aktīvās koncertēšanas gaitas Mirdza Zīvere sākusi Tramvaju un trolejbusu pārvaldes kultūras namā, kur, starp citu, uzstājies arī dziedātājs Ojārs Grinbergs. "Kultūras namā dziedāju saviesīgos vakaros "Pie kalēja Jēkaba" – cilvēki sēdēja pie gariem viesību galdiem, ļoti omulīgi tur bija, visas biļetes vienmēr bija izpirktas. Tie bija ļoti latviski pasākumi, kas padomju laikam nemaz nebija tik raksturīgi," atceras Zīvere.
Vēlāk dziedātājas ceļš aizveda uz Ādažu kolhoza pusprofesionālo ansambli "Suvenīrs", algas sarakstā mūziķi gan tikuši noformēti kā dārzeņu vācēji vai kas tamlīdzīgs, taču kolhozs bija no bagātajiem, un arī "Suvenīra" dalībnieki saņēmuši diezgan pieklājīgu algu. Tie bija 70. [gadi], laiks, kad māksliniece "Liepājas dzintarā" un citos pasākumos satikās ar Zigmaru Liepiņu un citiem mūziķiem, kas spēlēja Raimonda Paula megapopulārajā grupā "Modo". Puiši novērtēja Mirdzas talantu un uzrunāja Maestro noklausīties jauno dziedātāju. Tas bija sākums ceļam uz lielo skatuvi un mīlestību visas dzīves garumā.
"Dziedāju uzreiz kā soliste, reizēm arī piedziedot citiem. Pieņemu, ka Raimonds Pauls mani pirms tam bija dzirdējis, uzreiz izturējās ļoti lietišķi – iedeva "Rudens ogli" – tā bija mana pirmā solo dziesma "Modo"," atceras Zīvere.
"Modo" Mirdza satika arī savu pusaudžu gadu favorīti, dziedātāju Noru Bumbieri. "Jā, man viņa patika, šķita, ka bija tāda popsīgāka nekā citi dziedātāji ar akadēmiskāku uzstāšanās manieri," stāsta Mirdza. "Nekad, protams, nedomāju, ka ar tāda līmeņa zvaigznēm kā Nora un Viktors (Lapčenoks) dziedāsim uz vienas skatuves..."
"Mikrofona" dziesmu aptaujas lauri
Raimonda Paula dziesma "Tai pilsētai" (1978) atnesa Mirdzai pirmo uzvaru latviešu dziesmu aptaujā "Mikrofons", kas savulaik bija latviešu estrādes gada galvenais pasākums. "Oriģināli grupas koncertos tā tika izpildīta kopā ar "Modo" kolēģēm, dziedātājām Aiju Kukuli un Pārslu Gebhardi, bet bija reize, kad viss grupas sastāvs devāmies koncertēt uz Maskavu, un notika tā, ka man vienai bija jānodzied viss koncerts," radošā darba izaicinājumus raksturo Zīvere.
Otro reizi "Mikrofona" aptaujas zelta laurus Mirdza Zīvere plūca jau nākamajā gadā (1979) – arī ar Maestro Paula dziesmu "Es aiziet nevaru". "Šo dziesmu Raimonds iedeva man dziedāt Krievijas rīkotajā izpildītāju konkursā "Ar dziesmu pa dzīvi", tur piedalījās dziedātāji no visas Padomju Savienības. Protams, bija prieks, kad man izdevās nokļūt līdz finālam... Man šķiet, ka tas bija fināls, varbūt arī pusfināls?" mazliet aizdomājas māksliniece un turpina: "Krievijā gan dziedāju krieviski – ar Roždestvenska, nevis Belševicas vārdiem."
Trešo reizi Mirdza dziesmu aptaujā uzvarēja jau kopā ar vīru, komponistu Zigmaru Liepiņu. Tas bija grupas "Opus" laiks, kad Atmodas vēsmas šalca pār Latviju: 1985. gads un tautas dziesmas vārdi dziesmā "Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas".
Latvijas Televīzijas arhīvs glabā "Mikrofona" 1985. gada noslēguma koncertierakstu, kurā Liepiņš stāsta, ka dziesmas ideja nākusi no Imanta Ziedoņa apkopoto tautas dainu krājuma "Kas jāzina meitiņām?", kura ievadā dzejnieks rosina tautas dzejas ieskandināt mūzikā.
"Par dziesmu pateicība Ziedonim," toreiz, skatītāju sniegtos ziedus saņemot, teica komponists. "Un otra – latviešu tautai, kas šos vārdus ir radījusi."
Savukārt Mirdzai šī dziesma sasaucas arī ar emocionāli sāpīgām atmiņām: "Toreiz mēs koncertējām Krievijā, bija Afganistānas kara laiks. Mūs aizveda uz hospitāli, un milzīga zāle bija pilna ar puišiem, kas bija savainoti, bez rokām un bez kājām. Saņēmu no kāda skatītāja zīmīti: lūdzu, nodziediet kaut ko latviešu valodā. Es dziedāju šo dziesmu. Dziedāju un skatījos uz jaunajiem puišiem, kam taču vajadzēja vēl dzīvot un dzīvot. Un radīt bērnus. Nāca asaras... Un šī sajūta ir vēl šodien. To nevar aizmirst. Vēl jo vairāk tagad, kad Ukrainā atkal notiek tikpat bezjēdzīgs karš."
Mākslas un dzīves ceļš ar Zigmaru
Vēlāk Zigmaru, grupu "Opus" (solisti Mirdza Zīvere un Imants Vanzovičs) un dzejnieci Māru Zālīti Atmodas slavas virsotnē uzsvieda rokopera "Lāčplēsis". Zīvere stāsta: "Toreiz gaidīju mūsu dēlu Jāni, iedziedāju tikai prologa un epiloga tēmu "Gauži raud saulīte". Taču visu mūziku, ko Zigmars radīja, es, protams, tāpat dzirdēju. Un man ir prieks, ka mana balss ir līdzpiedalīga šajā darbā."
Tā ir bijis vienmēr un ir joprojām – Mirdza ir pirmā klausītāja un vērtētāja Zigmara mūzikai. Viņu dzīves ceļi krustojās vairākus gadus pēc sadarbības Raimonda Paula grupā "Modo"; kāzas bija 1980. gadā.
"Sākumā tas nelikās nopietni, bet dzīvē mēdz būt lietas, kas ir stiprākas par tevi pašu. Satikāmies, kad abi bijām jau precējušies, katrs savā ģimenē, tāpēc mūsu kāzas bija ļoti klusas – tikai mēs abi, vedēji un šoferis.
Negribējām lielu publicitāti un vērošanu no malas, tā bija tikai mūsu diena. Pie dzimtsarakstu nodaļas Pārdaugavā gan mūs pārsteidza cilvēki ar puķu pušķiem. Bet tas bija patīkami," nosmaida Mirdza.
Šķiet, Mirdza un Zigmars joprojām saprotas no pusvārda. Arī šoreiz, mūzikas nama "Daile" telpās, kur notiek raidījuma "Daudz laimes, jubilār!" intervija, sievu gaidot, iesoļo komponists pats, lai pēc filmēšanas abi sēstos mašīnā un dotos prom no Rīgas, atpakaļ uz savu lauku māju. Jautāta par saprašanās formulu, Mirdza nerunā gari:
"Mums ir daudz kas līdzīgs. Un kā viena no lietām: mēs esam tieši. Un tad – vai nu tevi pieņem vai ne. Jo dzīve ir īsa, mēs sakām, ko domājam."
Un, mazliet padomājot, piebilst: "Pat pēc 42 gadu kopdzīves – laimes formulas man nav. Nekādu pamācību, nekādu ieteikumu. Vai nu ir, vai nav."
Karjeras krīze un Krievijas šovbiznesa skola
Dzīve patiešām nesniedz tukšas pamācības, pieredzes gan. Viena no grupas "Opus" mazāk zināmajām (pat seniem Mirdzas un Zigmara daiļrades cienītājiem) ir viņu pieredze Krievijā. Tās priekšvēsture sākās Latvijā, padomijas pēdējo gadu laikā, kad vecie funkcionāri vēl spēcīgi turējās pie varas. Zīvere stāsta: "Dzintaros mums bija vairāki koncerti ar publiku, kas vienmēr solīdi sēdējusi krēslos, bet koncerta beigās, kad mēs dziedājām dziesmu "Vēl ir laiks", cilvēki cēlās kājās, rokas gaisā, kustējās un lēkāja. Pie tam – piedziedājumā dziedāja ar mums kopā: "Latvija, Latvija, Latvija!" Tas jau nebija aizliegts vārds, protams, bet viss ļoti emocionāli izvērtās. Pēc uzstāšanās reizēm bija pārmetumi no filharmonijas vadības, bet aizliegt īsti nevarēja – visi koncerti izpārdoti, neko darīt. Tomēr vara baidījās –
pēdējā koncerta laikā skatuves priekšā nostājās miliči ar suņiem. Tas jau bija nopietni, bet ir tā, ka suņi baidās no lieliem cilvēku pūļiem. Tad kultūras ministrs Kaupužs atlaida mūs visus. Un Zigmaram pateica skaidri un vienkārši: "Pat šindera darbu jūs nekad nedabūsiet!"
Tad mūs viens kolhozs tā kā paņēma, sākām bezizejā kaut ko mēģināt. Tulkojām dziesmas krieviski, sākām koncertēt Krievijā, un publikai ļoti patika. Kļuvām tik populāri, ka pat braukšana, piemēram, metro bija problemātiska: centos ar kādu šalli aizsegt seju, lai cilvēki nepamanītu."
Arī finansiāli uzstāšanās Krievijā izvērtās veiksmīga, atminas dziedātāja: "Mēs sākām pelnīt ar dažām dziesmām, uzstājoties koncertos kopā ar citiem māksliniekiem. Tas ir tā: nodziedi dažas dziesmas un skrien uz citu vietu dziedāt. Pelnījām vairāk, jo Latvijā par divdaļīgu koncertu saņēmām tikai kādus 20 rubļus."
Krievijas Teātra institūts un šodiena
Domājot par karjeras attīstību, Mirdza, tāpat kā otrs grupas solists Imants Vanzovičs, tolaik sāka studēt Krievijas Teātra institūtā, režijas specialitātē. "Opus" koncerti, balstoties uz solistu aktiermeistarību un lielisko saspēli, kā arī kostīmiem, kļuva vizuāli un saturiski ļoti krāšņi.
"Es Mirdzu ļoti cienu, esmu cienījis vienmēr. Viņa man ir bijusi Dieva dota, brīnišķīga partnere," par Zīveri vēl gluži nesen izteicies Vanzovičs. "Zigmars savulaik mūsu duetu salīdzināja ar leģendāro grupu "ABBA" – Mirdzai ir ļoti spēcīga balss, sešdesmitajos tādas dēvēja par power (spēka) balsīm, no kā radās lielās skatuves zvaigznes."
Krieviem tradicionāli ir ne tikai laba aktiermeistarības skola, bet vienmēr patikusi arī maskarāde. "Jā, krievi vai nu ienīst, vai mīl," Krievijas publiku raksturo Zīvere. "Man vēl nesen zvanīja no Maskavas televīzijas, piedāvāja apmaksātu ceļu, viesnīcu un lielu naudu, neprasīja pat dziedāt, tikai parunāt. Tik uzstājīgs tas producents bija: lai tik braucot! Es domāju: kā tik jauns puisis mani var atcerēties, bet viņš man saka, ka viņa vecmāmiņai mēs esot ļoti labā atmiņā." Mirdza gan neesot atsaukusies aicinājumam: "Es, protams, nebraucu, kopš Teātra institūta beigšanas tur, var teikt, neesmu bijusi. Izņemot vienu reizi uz koncertu, kad mans dēls Jānis diriģēja Čaikovska koncertzālē."
Ja nebūtu krīzes, visticamāk, nebūtu Krievijas šovbiznesa pieredzes un, iespējams, arī režisores amata. Tagad režija un producēšana ir jomas, kurās Mirdza joprojām strādā. Stāvot aizkulisēs, vērojot savu darbu rezultātu citu mākslinieku veikumā.
Jautāta par gandarījumu aizkadra darbā, Mirdza nešaubās ne mirkli, sakot: "Jā, pilnīgi pietiek ar to. Pati varu arī nebūt uz skatuves. Esmu bijusi producente arī Zigmara darbiem: operām "No rozes un asinīm", "Parīzes Dievmātes katedrāle", muzikālajām drāmām "Adata" un "Vadonis"."
Taču retumis – daudziem cienītājiem par prieku, kopā ar Zigmaru Liepiņu un citiem mūziķiem – Mirdza Zīvere atkal iznāk skatuves gaismā, lai, kā pati saka, "no sirds izdziedātos".
