Par «Eoliku», šlāgerailīti un konkurences velniņu. Saruna ar dziedātāju Viktoru Zemgalu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Vairumam publikas dziedātājs Viktors Zemgals asociējas ar grupu "Eolika" – tā ir klasika un nemainīga vērtība 80. gadu latviešu estrādes mūzikā, savukārt 90. gados viņš ienāca katrā mājā caur TV ekrānu kā pirmais "laika ziņu vīrs" LTV vēsturē. Daudzas dāmas un jaunkundzes sāka interesēties par laikapstākļiem, un ikviens piedeva pat solīto lietu un krusu, jo Viktors prata šarmēt. Raidījuma "Latvijas sirdsdziesma" jaunās sezonas septembra posmā Viktors Zemgals ieguva nedalītu skatītāju mīlestību un 1. vietu.

Velga Vītola: Viktor, kāds vēja ātrums un temperatūra šobrīd ir tavā muzikālajā dzīvē?

Viktors Zemgals: Tēlaini izsakoties, parasti rudenī ir vēji un vētras, bet manā radošajā dzīvē miers. Vasarā cītīgi koncertēju ar "Eoliku" un Olgu, bija arī solo koncerti, bet tagad iestājusies klusā sezona.

Bija taču arī lielā jubileja!

Jubileju [6. septembrī Viktoram apritēja 70 – red.] nosvinēju ģimenes lokā.

Uz gadiem neskatos, cipars nesakrīt ar manu pašsajūtu un skatījumu uz dzīvi. Es dzīvoju savu dzīvi, gadi iet savu ceļu, necenšamies viens otru iespaidot.

Galīgi nemierīgi laiki bija ar "Eoliku", arī tagad turpinām koncertēt, bet mūsu īstais uzrāviens bija no 1980. līdz 1986. gadam.

Kā mainījusies publikas mīlestība?

Paaudžu ziņā mana publika iet līdzi man, taču "Eolikas" koncertos dziesmas līdzi dzied arī mazi bērni.

Tajos laikos uz koncertiem biļetes bija dabūt grūti, tagad biežāk nāk tie, kuri var atļauties. Ansambļa pirmajos gados baudījām ļoti priviliģētu statusu.

Kuri bija jūsu muzikālie konkurenti?

Filharmonijā Raimonds Paula "Modo" un Ulda Stabulnieka "Tip Top". Bija arī "Līvi" un "Credo", bet viņus pieskaitīja pie pašdarbnieku ansambļiem, kaut tur spēlēja augstas klases mūziķi. Mēs bijām profesionāļu kategorijā. Mums bija jārūpējas tikai par savu formu, izskatu un labsajūtu, saimnieciskās un tehniskās lietas paveica citi. Pašdarbniekiem pašiem bija gan jāstiepj aparatūra, gan jāgādā instrumenti un jādomā par izdzīvošanu.  

Kā publika 80. gados izrādīja savu mīlestību?

Toreiz bija "Mikrofona dziesmu aptauja", redakcija bija pilna ar vēstulēm, tās nodeva arī mums.

Atsaucība bija liela, strāvoja labestība, un neviens necentās pamācīt vai pārmest, kā tas notiek šodien sociālo tīklu komentāros.

Vai vēstules vēl saglabājušās?

Godīgi sakot, pirms gada pārcilāju savus papīrus un atradu arī dažas vēstules, bet tik daudz laika pagājis – vai tam tagad kāda nozīme? Nezinu, tomēr patīkami. Tajos laikos bija izteikts mākslinieku kults, mūsdienās tā vairs nav. Tagad jau atvērta visa pasaule. Ir ļoti daudz izpildītāju, kurus nepazīstu un dziesmas arī neaizķeras. Mūsu laikā visi centās dziedāt melodiskas dziesmas un ne kuru katru dziesmu laida ēterā.

Cik liela loma muzikālajā karjerā ir taviem vecākiem?

Domāju, ka tie ir gēni. Mamma dziedāja korī, arī tētim bija laba balss. Mamma stāstīja ka vienmēr pie sevis esmu dziedājis, tāpēc aizvedusi uz Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolu.

Vai atceries pirmo dziesmu, kuru dziedāji plašākai publikai?

Pirmā uzstāšanās bija kopā ar čaļiem 16 gadu vecumā, līdz tam zēnu koris.

Bet tu esi bijis arī grupas "Dzintara lelles" sastāvā 1969. gadā.

Grupā spēlēja mani skolas biedri – Mārtiņš Brauns, Alvis Birkavs, Māris Beļickis un kādu brīdi pie bungām bija Ivars Godmanis. Tas bija hipiju laiks, uzstājāmies Daugavas sporta namā, izpildījām "The Rolling Stones" dziesmas un citus hitus, bet kopā nemuzicējām ilgi.

70. un 80. gadu mūsdienu izpratnē labs aģents un skolotājs bija Leonīds Zahodņiks. Laima Vaikule vienmēr viņu piemin, tev arī sanācis nokļūt viņa rokās.

Tā bija veiksmīga sagadīšanās, satikāmies VEF Kultūras pilī vēl pirms armijas, savukārt 1979. gadā bija noklausīšanās, uz kuru atnāca arī Raimonds Pauls. Par Laimu saruna bija īsa, bet par mani vēl sprieda. Leonīds bilda, ka esot interesants materiāls, tomēr Maestro godīgi pateica, ka nepatīk Laimas aizsmakušais balss tembrs. Līdz skatuvei kā solists netiku, bet tas bija likteņa pirksts, jo droši vien kā solists nebūtu varējis sacensties ar Noru Bumbieri, Viktoru Lapčenoku un citiem Filharmonijas grandiem.

Ar ko tu aizrāvi Borisu Rezņiku?

Nedomāju, ka aizrāvu, mēs mācījāmies Dārziņskolā, piezvanīju viņam, un viņš mani uzaicināja uz noklausīšanos sezonas noslēguma koncertā Dzintaros.

Šo to padziedāju un Boriss teica – jā! Man nebija nojausmas, ka būs jādzied kvartetā.

Vienmēr respektēju Borisa viedokli, abi pēc izglītības bijām kordiriģenti, tāpēc arī muzikālā domāšana bija līdzīga, jo dziesmas dzirdējām caur akordu prizmu.

Kā "Eolikā" visi četri solisti sadzīvojāt, jo katrs taču esat spilgtas personības?

Kādam varbūt nepatiks, ko teikšu, bet tādi īsti draugi nekad neesam bijuši. Vienmēr jau kaut kur konkurences un rīvēšanās velniņš dīdīja. Bet mums patika dziedāt kopā, un mums labi skanēja. Mēs dziedājām daudzbalsīgi, tas arī bija "Eolikas" panākumu iemesls.

Mūziķi Olga Rajecka un Viktors Zemgals
Mūziķi Olga Rajecka un Viktors Zemgals

Kādas ir galvenās kvalitātes, kas dziedātāju padara par tautā mīlētu mākslinieku?

Nevar kāpt uz skatuves ar mērķi iegūt popularitāti, jānāk ar saturu.

Salīdzinoši nemaz neesmu tik ļoti muzikāli apdāvināts, bet esmu daudz strādājis. Man veicies, ka visu mūžu daru to, kas man patīk, un vēl saņemu algu.

Klausoties tavas solo dziesmas, jāsecina, ka Latvijā neesi atradis savu komponistu.

Kā solo dziedātājs iekritu šlāgerailītē, kaut manas dziesmas reti kura bijusi šajā žanrā.

Kad 90. gados LTV sāku strādāt par "laika veci", popularitāte bija tik liela, ka mani uzaicināja atgriezties uz skatuves. Iedziedāju dziesmu "Magnolijas zieds", un vajadzēja turpināt, bet sava komponista man nav, jo "Eolikas" laikā Boriss solo dziesmas rakstīja Dainim Dobelniekam, man koncertos atļāva izpildīt savas komponētās melodijas. Pats rakstu vairāk popmūziku, mazliet kantri roku, bet cilvēki no manis gaida šlāgerīti. Man toties ir veicies ar tekstdariem – Gati Zotovu un Rasmu Petmani.

Dzīve jau nav tikai mūzika. Cik seko līdzi sabiedriskajiem procesiem? Ko tu domā par mūsdienu Latviju un latviešiem?

Tas nav temats, par kuru vēlētos plaši runāt, esmu skeptisks par to, kas notiek. Cilvēki ir norobežojušies viens no otra, zudusi kopības sajūta.

Nevienam nav noslēpums, ka esi trīs dēlu tētis un arī vectētiņš. Kas ir būtiskākais, ko saviem bērniem esi gribējis iemācīt?

Ir visādas baumas par mani klīdušas, bet es varu lepoties, ka ģimene man ir viena, sievu neesmu mainījis un skandālos neiesaistos. Visi bērni dzīvo Latvijā, domāju, ka esmu bijis viņiem labs paraugs. Es lepojos ar mūsu ģimeni!

Kā savienot mākslinieka dzīvi ar realitāti – ģimene, rēķini…

Vienmēr pret visu esmu attiecies ar prātu. Mana cienītā Dita arī augusi mākslinieka ģimenē [Ditas tēvs bijis Nacionālā teātra scenogrāfs Gunārs Zemgals – red.].

Mājās bija ballītes un saviesīgas sanākšanas, bet es sevi neuzskatu par bohēmistu.

Sieva dejoja TDA "Daile" un arī daudz braukāja apkārt, es savukārt braucu pa saviem koncertiem. Dzirkstelītes jau šad un tad ir palekušas, bet, ja nerīvēsies, nebūs siltuma!

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti