Daudz laimes, jubilār!

"Daudz laimes, jubilār!" Mūziķis Ainars Virga

Daudz laimes, jubilār!

Daudz laimes, jubilār! Mūziķis Ainars Virga

Daudz laimes, jubilār! Dziedātāja Marlēna Keine

Operdziedātāja Marlēna Keine: Ķeblis bija mana pirmā skatuve

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Operdziedātāja Marlēna Keine savu skatuves karjeru sāka mazo vokālistu konkursā "Cālis", kur vienu gadu kļuvusi par laureāti, bet nākamajā jau šo titulu zaudējusi. Dziedātāja ir pārliecināta, ka "Cālis" pieradinājis pie skatuves un uzstāšanās, un tagad Keine māca to citiem. Viņa smej, ka viņas pirmie koncerti notika uz ķebļa, jo bijusi maza auguma. Tagad Keini varam redzēt uz Latvijas Nacionālās operas skatuves.

Sapnis par aktrises profesiju

"Kad biju maza, es vēlējos būt aktrise," saka Keine, saņemot dzimšanas dienā grāmatu par Dailes teātri. Māksliniece, pamanījusi, ka raidījumā parasti jubilāriem tiek pasniegtas skaistas grāmatas, arī pati, ticīgs cilvēks būdama, dāvina raidījuma vadītājam Andrejam Volmāram grāmatiņu "Lūgšana un dzīve": "Es ceru, ka šī grāmatiņa pacels tavu garu un tu noteikti kaut ko iegūsi!"

"Bet par aktrises prasmēm... Varu papildināt, ka šādas dotības ir vajadzīgas arī dziedātājam, it īpaši operetes žanrā – te liela nozīme ir mīmikai, temperamentam, ķermeņa valodai, dejai.

Šajā sakarā cilvēki man jautājuši, vai man neesot dienvidnieku asinis. Taču – nē, nav gan. Man rados ir poļi. Un vēl – esmu Auna zvaigznājā dzimusi. Varbūt tāpēc tas straujums. Vīrs saka, ka kādreiz tie radziņi parādoties," smejas Marlēna.

Operete

Latvijā kvalitatīvas operetes izrādes veido Operetes fonds, un Keine ir piedalījusies gandrīz visās. Interesanti, ka, atveidojot raksturlomas, tēls bijis tik spilgts, ka viņu grūti bijis atpazīt pat ģimenes locekļiem. "Piemēram, izrādē "Klīvija" man bija ruda, krāšņa parūka. Omīte mani neatpazina un pēc pirmā cēliena vaicāja mammai: kur tad Marlēna? Kā? Marlēna taču visu laiku ir uz skatuves!" atceras dziedātāja, operetes fragmentā vērojot, kā kopā ar Emīlu Kivlenieku ļaujas izrādes dejai ar nosaukumu "Kenguru". "Varbūt citiem nepatīk horeogrāfa Alberta Kivlenieka prasīgums, iestudējot jaunas izrādes," stāsta Marlēna, "bet man – ļoti. Es paliku pēc mēģinājumiem, lai deju soļus iedzīvinātu vēlreiz, vēlreiz un vēlreiz. Arī pret dēlu Emīlu Kivlenieku viņa tētis Alberts bija prasīgs, tur gāja karsti, kaut gan Emīlam, šķiet, plastika ir ielikta šūpulī. Brīnišķīgi, visu cieņu tādiem profesionāļiem!"

Opera

Mūsdienu operas skatuve pieprasa ne tikai lielisku balsi un vokālās dotības, – šodien operas mākliniekam jābūt arī glītam, labam aktierim, ar labu plastiku un, kā saka mūsu operas direktors un pasaules līmeņa solists Egils Siliņš, ar milzīgu izturību un darba spējām, kādu pieprasa modernie iestudējumi bieži ļoti izaicinošās dekorācijās un mizanscēnās.

"Man ir liels gods un prieks, ka dziedāju ar Egilu Siliņu duetā," stāsta Marlēna. "Kaut ceļi sākumā trīcēja, bet sadarbība bija lieliska, viņš mani ļoti atbalstīja." Jautāta, vai direktors labprāt parakstīja jaunās un pieprasītās operas solistes iesniegumu dekrēta atvaļinājumam, Keine smaida: "Es domāju, ka jā. Viņš ir gudrs cilvēks un saprot, ka ilgtermiņā tikai iegūs. Proti,

sieviete, kļūstot māte, paliek daudzšķautņaināka un galvenais – mierīgāka."

Jaunās vokālistes repertuārs ir patiešām plašs: Barbarīna – Mocarta "Figaro kāzās", Papageno  – Mocarta "Burvju flautā", Fraskita – Bizē "Karmenā", Mizete – Pučīni "Bohēmā", Priļepa – Čaikovska "Pīķa dāmā", Lelde – Kalniņa "Spēlēju, dancoju",  Maija – Liepiņa "Turaidas Rozē", Adele – Štrausa "Sikspārnī", Valensjenna – Lehāra "Jautrajā atraitnē" un daudz citu lomu.

Uz operas skatuves nākas sastapties arī ar pedagogu no Mediņskolas laikiem – ar Krišjāni Norveli: "Viņš ir ļoti nozīmīgs cilvēks manā dzīvē – pirmais skolotājs.

Kaut tagad dziedam kopā kā līdzvērtīgi skatuves partneri, es viņu joprojām saucu par skolotāju. Norvelis man aizrāda, sakot, ka mēs taču tagad esam kolēģi. Bet es nevaru citādi. Viņš ir un paliek mans skolotājs.

Visas izrādes ar viņu man ir īpašas."

Jautāta par īpašām lomām, Keine ilgi nedomā. "Šķiet, visdramatiskā izrāde ir Franciska Pulenka "Karmelīšu dialogos". Re, arī jūsu sagatavotajā izrādes fragmentā var redzēt, ka es stāvu rindā pati pēdējā, lai dotos nāvē," skatoties Latvijas Televīzijas arhīva materiālu, komentē māksliniece. "Tas ir Franču revolūcijas laiks, un tagad, domājot par Ukrainu, tas ļoti sasaucas. Es katru rītu mostos ar pateicību par mūsu zemi, par mieru, ko varam baudīt. Ar lūgšanu par mums un par Ukrainu."

Bērnība un vokālistu konkursi

"Mazo pērļu gliemezīt, vai tu vari pasacīt?" – tā konkursā "Cālis" savulaik dziedāja mazā Marlēna. Tas bija 1993. gads, Marlēnai bija trīs gadiņi, un konkursa ieraksts ir saglabāts Latvijas Televīzijas arhīvā. "Šī dziesmiņa man laikam ies līdzi visu mūžu, jo to man iemācīja mana mamma. Gadu iepriekš biju jau plūkusi laurus "Cālī", bet šajā reizē – likteņa ironija! – laureāte nekļuvu. Kaut gan mēs tik ļoti gatavojāmies – teju pusgadu mamma mani veda pie privātskolotāja, bet – nekā!" Abas esot ļoti pārdzīvojušas, asaras birušas kā pupas. "Mamma raudāja, bet man teica: meitiņ, tu neraudi, neraudi! Tad noslaucīja asaras un teica: Stop, viss! Vairāk mēs par konkursiem šitā neraudāsim! Tas nav tā vērts," atceras māksliniece.

Paralēli aktīvajai koncertdzīvei Marlēna Keine arī pati māca dziedāt gan pieaugušajiem, gan bērniem. "Bērni visu uztver savādāk, veselīgāk. Arī "Cālī", kad neieguvu godalgu, dabūju mazu dāvaniņu un puķītes par uzstāšanos... Mamma, šķiet, pārdzīvoja vairāk. Vienu gan varu teikt – "Cālis" mani pieradināja pie konkursiem, pie uzstāšanās, pie skatuves, un es no bērnības sapratu, ka man tas patīk. Un tagad pati mācu to citiem."

Koncerti, protams, notikuši arī mājas atmosfērā. 

"Es biju ļoti maza auguma, tāpēc visi koncerti mājās vienmēr notika uz ķebļa, lai visi mani var redzēt. Ķeblis bija mana pirmā skatuve.

Koncerts bija stundu garš, tā ka visiem bija, ko turēt," smejas Marlēna. "Mamma uz klavierēm spēlēja visas mazās dziesmiņas, un es dziedāju."

Vokālo konkursu dzīvē bijis daudz. Viens no tiem – Ukrainā, kur jaunā dziedātāja ieguvusi 2. vietu. "Mācījos vēl ''Mediņos'', bija azarts un jaunības degsme sevi pierādīt. Ukraiņu balsis ir tādas lielākas, spēcīgākas, un es sākumā ļoti nobijos – ārprāts, kā nu būs? Par laimi biju izvēlējusies Mocartu, kur ir vajadzīgs smalkums, delikātums, un viss bija labi. Atceros arī viesošanos Hersonā, pavadījām tur diezgan ilgu laiku, jo konkursam bija daudzas kārtas, ko izcīnīt. Ļoti gaišs laiks tas bija."

Savukārt citā vokālistu konkursā tikusi pārbaudīta ne tikai jauno mākslinieku dziedātprasme, bet arī psihiskā noturība, jo ir skaidrs, ka stāvēt uz operas skatuves prasa noturīgu nervu sistēmu. "

Viens no uzdevumiem mums bija uzstāties neparastā vidē, tā sakot, ārpus komforta zonas. Es uzstājos dzelzceļa stacijā, un tas grūtākais ir nostāties un vienkārši sākt, jo cilvēkiem dzelzceļa stacijā, protams, ir pašiem savi plāni.

Viņi taču nav atnākuši klausīties mākslinieku, vai ne? Bet kā man iepatikās! Es izveidoju sev prāvu atbalstītāju pulku, jutos lieliski." Atsaucīgie klausītāji dzelzceļa stacijā Marlēnai saziedojuši 33 eiro: "Jā, tas, ka es vēl nopelnīju naudiņu, – tas bija jauki. Nopirku ko skaistu: auskariņus un tādas lietiņas sev."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti