Daudz laimes, jubilār!

«Daudz laimes, jubilār!» Latvijas skeletona tēvs Dainis Dukurs

Daudz laimes, jubilār! Aktrise Agnese Budovska

No sapņa par džezu līdz Nacionālā teātra skatuvei – aktrise Agnese Budovska

Viņa ir neatminama. Introverta un temperamentīga. Mūsdienīga un tomēr, šķiet, no cita laikmeta. Maiga un jūtīga, bet arī – noturīga un stabila. Apņēmīga un ļoti sievišķīga. Bāla rudmate, kas stereotipiski saistās ar Angliju vai Īriju, taču viņas tētis nāk no Ukrainas. Viņas pirmais uzvārds bija Kostigova.

Par vienu no mūsdienu pieprasītākajām jaunajām aktrisēm viņa kļuva, būdama Agnese Cīrule. Tagad, pēc apprecēšanās, mums jāpierod viņu saukt par Agnesi Budovsku.

"Mans vīrs ir mans varonis,"

ar cieņu saka šarmantā aktrise, kas pieņēmusi sava dzīvesbiedra un dēliņa tēva Matīsa Budovska uzvārdu. Interesanti, ka abi ar vīru dzimuši vienā dienā – 6. janvārī.

Uz dzimšanas dienas interviju raidījumā "Daudz laimes, jubilār!" aktrise ierodas Rīgas Mākslas telpā, kur viņa, starp citu, pavisam nesen ir uzstājusies: "Pirms dažām nedēļām mums te bija koncerts ar komponistu Zigmaru Liepiņu. Viņa mūzika, Aleksandra Čaka dzeja. Ļoti skaists, atmosfērisks, dzīvelīgs koncerts, ko ceram atkārtot."

Aktrise kā vienmēr ir šarmanta, elegantā brūni tonētā bikškostīmā, garie, rudie mati zīdaini krīt pār labo plecu un muguru. Interesanti, ka Agneses pirmais sapnis nebija par teātri, bet par mūziku – viņa gribēja būt džeza vokāliste. "Šis žanrs man ir ļoti tuvs  –  

Ellu Ficdžeraldu varu klausīties no rīta līdz vakaram, nekad man viņas nav par daudz.

Brīvība, vieglums, arī teksts, kurā var klausīties. Un pat tad, kad viņa improvizē bez vārdiem, man ir ļoti viegli saprotams, ko viņa grib teikt," raksturo māksliniece.

Madonā paralēli ģimnāzijai mācījusies arī mūzikas skolā un pēc 9. klases devusies uz Rīgu stāties ''mediņos'' (Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā), taču nav uzņemta. "Diemžēl, jā – neizturēju konkursu. Laikam tā pareizā domāšana kaut kad vēlāk tikai atnāca," ritinādama atpakaļ pagātnes notikumus, it kā šaubīdamās ar mazas nožēlas noskaņu stāsta aktrise. "Mūzikas skolā varbūt nebija pareizo skolotāju, lai mani atvērtu, – citiem varbūt tas nebija tik sarežģīti. Taču arī pēc neuzņemšanas ''mediņos'' jutu iekšēju vajadzību pēc dziedāšanas, kas patiesībā ir attīrošs, meditatīvs process. Un es turpināju."

Agneses tētis bijis ļoti muzikāls cilvēks un rosinājis Agnesi neatteikties no sapņa. Pats tolaik jau bija šķīries no ģimenes, dzīvoja Rīgā un aicināja Agnesi pie sevis. Sameklēja meitai labu vokālo pedagoģi – pieredzējušo pasniedzēju Nadeždu Buharovu. "Manam tētim bija ļoti daudz talantu, apmēram 10 biznesus viņš uzsāka, prata visu ko, sabiedrisks, viņam bija ļoti daudz dažādu kontaktu. Savulaik rīkoja pirmās diskotēkas Lizumā, Gulbenes rajonā, tur viņam bija diskotēka "Delfīns". Pēc izglītības viņš bija energoinženieris, arī diskotēkas nosaukums bija elektriskām lampiņām izgaismots. Viņš arī basu spēlēja..." atklāj aktrise.

Tā sākusies Agneses dzīve Rīgā.

"Mācījos Rīgas Kultūru vidusskolā. Tā ir atbrīvojoša, brīnišķīga skola.

Pedagogi tur ir ļoti iedrošinoši, mums bija brīnišķīgas literatūras stundas, brīvā garā, mēs zīmējām, staigājām pa skolu vilnas zeķēs, nebija nekādu pārmetumu skolniekiem par izskatu, piemēram, par drediem. Tāda liela uzticēšanās tur valda. Es varēju skolā pēc stundām dziedāt, izmantojot aparatūru, cik ilgi vien gribēju. Neviens nesatraucās, ka es tur kaut ko saplēsīšu. Patiešām, iesaku visiem laist tur savus bērnus," aizrautīgi stāsta aktrise.

Turpinot stāstu par dziedātājas karjeru, Agnese smejas, ka psiholoģiskas traumas par atteikumu ''Mediņos'' vairs neesot, jo uz skatuves nācies sevi realizēt, dziedot daudz un dažādos žanros: "Protams, labāki mūzikas teorētiskie pamati būtu noderējuši arī manā aktrises darbā, bet es ar mīlestību un cieņu izturos pret šo skolu, pret visiem, kas tur strādā un studē. Jo darbs ar balsi – gluži kā sportistiem – prasa lielu gribasspēku, jo balss saites, līdzīgi kā muskuļi, regulāri jātrenē."

Agnese Budovska mūziklā "Kabarē"

Viens no lielākajiem izaicinājumiem jaunās aktrises dziedāšanas prasmēm bija pasaulslavenā Džona Kendera mūzikla "Kabarē" iestudējums Nacionālajā teātrī. "Tā ir viena no izrādēm, kuras man joprojām pietrūkst, kaut gan mūzikls nav mans mīļākais žanrs. Es toreiz mācījos vēl tikai 3. kursā, bet režisore Indra Roga ļoti drosmīgi uzņēmās taisīt šo slaveno gabalu un piedāvāja man Sallijas Boulzas lomu, ko leģendārajā režisora Boba Fosas filmā (1972) tēloja Laiza Minelli," stāsta aktrise.

"Dejot, dziedāt reizē, pie tam latviski izdziedāt oriģināli angliski rakstītos gabalus nav vienkārši.

Liels paldies mūsu vokālajai pedagoģei Ievai Kerēvicai, ka izdevās panākt ēterisko, pusbada dzīves vieglumu, kāds nepieciešams šajā izrādē. Apmēram tā – "pārtiekam no svaiga gaisa, mīlestības, vīna un baltmaizes."  Un jā – Sallijai, manai varonei, papildus šai diētai vēl bija kokteilis no jēlas olas, ko man, par laimi, nelika dzert. To dzēra Ainārs Ančevskis, mans kolēģis. Un skatītāji viņam tik ļoti juta līdzi: kā viņš kaut ko tādu var dabūt iekšā? Gluži kā pēc cirka numura – visi aplaudēja. Ančevskis ir malacis!" Raksturojot risku tikt salīdzinātai ar slaveno Laizu Minelli, Agnese racionāli komentē, ka nolēmusi turēties pie apzināšanās, ka "mēs teātrī esam tajos apstākļos un iespējās, kurās esam. Un uzstādīt latiņu: konkurēt ar Laizu Minelli, – tas nebūtu ne iespējams, ne vajadzīgs. Cits režisors, cits laiks kā toreiz. Es visu darīju godīgi pret šodienu un šo iestudējumu. Mēs arī ļoti nopietni gatavojāmies, bet jāņem vērā, ka mēs esam vienkārši aktieri, nevis profesionāli mūziklu mākslinieki."

Izrādē "Kabarē" Sallija Boulza dzied: "Tikai manai mammai nesaki neko!" Agnese stāsta, ka viņas dzīvē ir pilnīgi pretēji:

"Man mammas viedoklis ir ļoti svarīgs, kaut arī mani kādreiz kaitina viņas tiešais un taisnīgais vērtējums, jo es zinu, ka viņai taisnība.

Mana mamma nedzīvo Rīgā, bet cenšas atbraukt uz katru izrādi." Agnese bilst, ka viņa mammu izjūt kā draugu: "Atceroties manu bērnību un tīņa gadus, – es neko neslēpu no viņas. Tieši otrādi, pat pirms ballītes vienmēr aprunājos: kā man rīkoties, ja tur būs tādi cilvēki, kas lietotu to un šito. Un tad mamma ar vēsu prātu – vai šķietami vēsu prātu – man centās apstāstīt: ko jā un ko nē. Tāpēc, jā – mana mamma ir mans sargeņģelis."

Agnesei ir arī vecāks brālis, kas viņai daudz ko esot iemācījis, jo tētis no ģimenes aizgājis, kad Agnesei bija tikai divi gadiņi. Aktrises bērnība pagāja Praulienā: "Te gāju bērnudārzā, turpat netālu bija arī skola. Prauliena ir skaista un ideāla vieta, kur uzaudzināt bērnus, – viss ir sasniedzams, bērns pats var atnākt mājās." Skolas laikā Agnese iemīlējusi arī sportu: "Esmu pateicīga trenerei Pomerei par sporta audzināšanu, viņa mani sauca par Agu – "Nu, Aga, nāc uz treniņu!" – tā viņa vienmēr teica. Pēc treniņa tik traki gribējās ēst, ka skriešus skrēju uz ēdnīcu pēc rupjmaizes gabaliņa. Man joprojām nepatīk slēpošana, jo man ir bail no augstuma, bet sprints, tāllēkšana, bumbiņmešana, tas gan. Skolas laikā es braukāju uz sacensībām. Un tas ir,  patiecoties šai trenerei.

Viens cilvēks var izdarīt daudz cita cilvēka dzīvē..."

Pēc Praulienas skolas Agneses ceļi veda uz Madonas ģimnāziju, kurā viņa izsapņoja mērķi kļūt par džeza dziedātāju, vēl nezinot, ka kļūmīgie ''Mediņi'' nebūt nav neveiksme, bet tikai ceļa posms aktrises karjerā.

Agnese Budovska

"Kā bērns pirmo reizi iemīlējos teātrī, pateicoties "Pepijai Garzeķei", Nacionālā teātra izrādei. Un man vēlāk bija liels pārsteigums, ka tie ir pieauguši aktieri, nevis bērni, kas spēlē izrādē.

Mājās man bija arī kasete ar izrādi, drillēju un drillēju to daudzas reizes cauri, raudāju un dziedāju izrādes dziesmu "Māmiņ, kur esi, kad nāksi tu?", jo nevarēju sagaidīt, kad mamma nāks piecos no darba mājās. Es arī pinu bizes kā Pepija, Praulienas skolā mani pat sāka saukt par Pepiju, tik ļoti es aizrāvos. Tā bija mana lielā pirmā pieredze ar teātri, kad es sapratu, ka teātris ir kaut kas ļoti skaists."

Doma, ka aktrise varētu būt viņa pati, Agnesei radās 12. klasē. "Vokālā pedagoģe Buharova man iedeva ļoti dārgas biļetes uz Aleksandra Revzina ("Jaunā viļņa" režisors jau no pirmsākumiem, radījis ap 150 TV šovu un milzums daudz skatuves zvaigžņu – red.) meistarklasi "RISEBĀ", krievu valodā, ko es īsti nezināju. Pieklājības pēc aizgāju. Slavenais režisors bija kopā ar scenogrāfu, kura vārdu es joprojām nezinu, bet kas bija mani vērojis visas 12 meistarklases norises stundas. Un, kad es laimīgi, sapratusi apmēram tikai trešdaļu no runātā, gribēju iet mājās, viņš mani paaicināja un jautāja, ar ko es nodarbojos. Atbildēju, ka mācos vēl tikai 12. klasē. Viņš teica – žēl, ka nav krievu valodas, apsverot iespēju iekārtot mani kādā Krievijas aktieru skolā. Katrā ziņā man vajagot iet uz aktieriem. Viņa viedoklis bija man tāds impulss, ko uztvēru kā zīmi no augšas un mēģināju tepat, Rīgā. Un – paldies Dievam! – šodien esmu tur, kur esmu," saka Nacionālā teātra aktrise.

Agnese Budovska izrādē "Salome"

Kādreiz Nacionālais bija individualitāšu, personību teātris, šobrīd – noteikti tā nebūtu pareizi teikt. "Ne tādā nozīmē, ka teātrī nav spilgtu talantu," smejas Agnese, tūlīt pavisam nopietni turpinot, "bet tik atbalstošus kolēģus varētu vēlēties katrs! Ja ir problēmas, to nerisina viens cilvēks, bet kolektīvs.

Protams, katram ir savs mākslinieka ego un savi iekšējie uzdevumi. Taču ne brīdi neesmu izjutusi skaudību vai kaut ko naidīgu, tiešām nē! Nacionālais teātris ir manas mājas, pilnīgi noteikti."

Viena no vēsturiski skaistākajām Nacionālā teātra izrādēm, ko vēl atceras daudzi teātra mīļotāji, savulaik bija Alfrēda Jaunušana iestudētais "Lilioms", kur Lilioma lomā dublējās Uldis Dumpis un Ģirts Jakovļevs, piedalījās arī citas Nacionālā teātra zvaigznes: Elza Radziņa, Astrīda Kairiša, Jānis Kubilis. LTV arhīvā visa izrāde diemžēl nav saglabāta, tikai mazs fragmentiņš. Taču nu jau par kultūrvēsturi kļuvusi izrādes otrā versija Edmunda Freiberga režijā, kurā piedalījās arī Agnese Budovska – otrajā sastāvā spēlējot Jūliku, Lilioma mīļoto meiteni. Agnese dublējās ar kolēģi Ingu Misāni, pirmā sastāva Jūliku, kas vilšus vai nevilšus uzņēmās rūpi par jaunāko kolēģi. Agnese ar prieku atzīst, ka rūpes pārvērtās vēl ciešākā sadraudzībā, un Inga Misāne kļuvusi par viņas teātra krustmāti, kā tas Nacionālajā tradicionāli ir pieņemts – katrs jaunais kolēģis izvēlas sev kādu garīgo un profesionālo skolotāju no vecāko kolēģu vidus. 

Interesanti, ka, beidzot aktiermeistarības studijas, Agnese jau bija nospēlējusi četras lomas.

Jau uzņemšanā Agnesi ievēroja režisore Anna Eižvertiņa. Pārsteidzošs ir iemesls – Agneses bālās sejas dēļ.

Taču gan jau ka pieredzējušajai pedagoģei Eižvertiņai uzrunāt Agnesi licis arī kāds pavisam cits viņas ilgās pieredzes intuīcijā balstīts iemesls. Agnesei gan bijušas bailes no Eižvertiņas kāda neliela starpgadījuma dēļ, kas noticis vēl pirms eksāmeniem – ievadkursu laikā. "Mēs ar Leldi Dreimani (tagad – Dailes teātra aktrise – red.) nokavējāmies un iezagāmies klusiņām, bet saņēmām īstu pārmetumu vētru par to, ka aktieri nekad nedrīkst kavēt neko," atceras Agnese. "Un, tā kā mums ar Eižvertiņu nekāds kontakts neveidojās, nekādas lielās cerības uz iestāšanos neliku. Pie tam gribētāju bija ļoti daudz – 172 kandidāti. Taču mani tomēr pieņēma, turklāt kā vienu no pirmajām kursā. Un es varēju neuztraukties par budžetu un priecīgi nodoties mācībām." 

Agnese Budovska

Pirmais kurss esot bijis vissmagākais. "Mums stingri noteica: kavēt kategoriski nedrīkst, jābūt formā, etīdēm jābūt gatavām! Tagad, man šķiet, stils ir pamainījies, bet toreiz viss bija ļoti lielā psihiskā un arī fiziskā slodzē komplektā ar laika trūkumu un nepareizu ēšanu, un tad tas ķermenis arī planē bišķiņ kaut kur," Agnese žestikulē ar kājām un rokām, it kā atrastos nelielā bezsvara stāvoklī, tā raksturodama ķermeņa apmulsumu stresa stāvoklī. "Un vēl tā tumšā un aukstā skatuve. Bet tad mēs pārvācāmies uz Zirgu pastu. Un viss uzlabojās.

Otrajā kursā ar mums strādāja arī Edmunds Freibergs, lika dzīvnieku etīdes spēlēt un arī etīdes, ko sauc "atdzīvojies priekšmets". Man nebija nevienas etīdes pie viņa, es nesapratu, ko viņš no mums grib.

Maniem kolēģiem ļoti organiski sanāca ākstīties, tikai ne man. Un gluži loģiski es domāju, ka Edmundam Freibergam nav nekādu cerību par manu personu. Un te pēkšņi es no viņa saņēmu piedāvājumu Jūlikas lomai "Liliomā". Apmulsu, jo nesapratu, kā tas var būt!? Lugu izlasīju uzreiz, zināju arī, ka tas ir teātrim ļoti nozīmīgs un leģendārs darbs, ka Jūlika ir skaista loma, ko iepriekš spēlējusi Astrīda Kairiša. Bet es nedēļu neatbildēju. Zvanīju visiem citiem pedagogiem un prasīju: "Vai man vajadzētu to darīt, jo ir tikai otrais kurss, un es vēl neko nezinu un nemāku, vai mani neizlidinās pēc šī mēģinājuma no teātra vispār?" Un pilnīgi visi, izņemot Annu Eižvertiņu, teica – ej! Anna teica – nekādā gadījumā! Es tomēr piekritu, jo vairākums ir vairākums, kaut arī Annai bija galvenais vārds," savu garo stāstu noslēdz Agnese, bet nekavējoši piebilst: "Es Annu tik ļoti mīlu, jo viņa vēl joprojām tur roku uz pulsa, skatās, vai viss ir labi, komentē par izturēšanos. Piemēram, vienreiz viņa man teica ļoti tieši un skaidri: "Agnese, visi ir jāsveicina – iekšā teātrī un ap teātri, un pieturā – visi ir jāsveicina!" Es teicu: "Labi."

Intervija ar aktrisi aizrit ātri, viņai patīk smieties, pēc dēla piedzimšanas esot zaudējusi jaunības cinismu un smejoties kā bērnībā, daudz vairāk un sirsnīgāk. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt