Aktrise uz interviju Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Ivara Drulles izstādē " Viens svinīgs vakars", ierodas skaistā zelta krāsas kleitā un elegantās melnās kurpēs, kas slaidi iezīmē viņas trauslo stāvu. Līgai, kā ikvienai jaunajai māmiņai, ir gandarījums izrauties no mājas darbu ikdienības, kaut arī viņa vairākkārt savu ģimeni un mājas nosaukusi par miera un savākšanās vietu. Kamēr Līgas vīrs, Nacionālā teātra gaismu un videomeistars Toms Zeļģis palicis ar bērniem – pusaudzi Tiju Mētru un deviņus mēnešus veco Kārli Imantu, Līga ļaujas vaļsirdīgai, pavasara noskaņu sarunai ar Andreju Volmāru.
"Man šķiet, ka mākslā ir ļoti svarīgi just tagadnes pulsu, to, kā cilvēki domā pašlaik," savu būšanu dekrēta atvaļinājumā kā profesionālai darbībai noderīgu aspektu raksturo aktrise. "Es nesaprotu, kā var radīt mākslu, norobežojoties no dzīves un esot tikai teātrī. Manuprāt, vajag tieši otrādi: piedzīvot reālo dzīvi, tas ir veids, kā iegūt materiālu lomām."
Radošā grupa sagatavojusi Līgai pārsteigumu: dzimšanas dienas videosveicienā viņu uzrunā vīrs, ko ieraugot, Līga priecīgi izsaucas: "Viņš noklusēja, man neko nepateica!"
Toms Zeļģis apsveikumu ierunājis Nacionālajā teātrī, stāvot pie sievas mākslinieciskā fotoportreta teātra foajē: "Ar Līgu iepazināmies teātra ballītē, pēc sezonas noslēguma "Skroderdienām...", kur Līgai toreiz bija Ieviņas loma. Pēcizrādes ballītes laikā pamanīju skaistu meiteni, citu puišu ielenktu, – ieinteresējos un arī piegāju paskatīties," atceras Toms, atzīstot, ka viņu vienmēr fascinējusi arī Līgas atklātība un tiešums: "Viņa nenoklusēs, kas patīk, un arī to, kas nepatīk.
Domāju, ka tieši to Līgā novērtē arī citi. Ir atbrīvojoši, ja zini, ka tev pretī ir cilvēks, kas nemelo."
Līga vīra piezīmi nekomentē, taču aktrises tiešums un atklātība izpaužas gandarītos smieklos un komplimentā: "Man joprojām viņš šķiet skaistākais vīrietis teātrī!" Esot divu bērnu vecākiem, sadzīvi nākas ļoti plānot: "Vīrs mani atbalsta, arī par mūsu šodienas interviju teica, lai baudu šo notikumu un ka viņš paliks ar meitu un mazo. Un es arī droši nācu, uzticos viņam. Mazais puika, šķiet, arī ir pieradis, ka mamma ir mamma, bet labākās izklaides ir ar tēti un māsu," dalās aktrise. "Tas izklausīsās varbūt egoistiski, ka es tā teikšu, zinot tagadējo traģisko situāciju Ukrainā, bet kā lai citādi pārdzīvo dziļo, prātam neaptveramo karu un krīzi pasaulē, ja ne savā mazajā, laimīgajā mikropasaulītē?"
Televīzija
Lai arī Tija, Līgas nu 13 gadus vecā meita, savu dzīvi nākotnē nesaistot ar skatuvi, raidījuma radošā grupa sagatavojusi arhīva materiālus, kuros Tija, vēl maza būdama, piedalās raidījuma "Kas te? Es te!" sižetos: "Man ir brīnišķīga meita, viņa savulaik piedalījusies arī Nacionālā teātra izrādē "Svina garša", taču, redzot aktiera profesijas aizkulises, lielo gaidīšanu, pacietību, ko šis darbs prasa, meita neraujas turpināt manu ceļu. Tas, kas viņu kā personību pašlaik raksturo, ir liela lojalitāte pret visiem. Piemēram, ja prasu, vai varu vilkt kādu tērpu, vai neesmu par resnu vai varbūt pa vecu tērpa izvēlei, Tija man pārmetoši saka: mammu, tu esi eidžiste (no angļu valodas: cilvēks, kas diskriminē citus pēc viņu vecuma, – red.), katrs cilvēks var vilkt tādu apģērbu, kurā labi jūtas," smejas Līga. "Meita ir ļoti iejūtīga pret citiem."
Līgas Zeļģes pieredze LTV bērnu seriālā "Kas te? Es te!" pašai ir daudz lielāka nekā meitai. Proti, lupatu lelles Lupes loma ne tikai Līgu padarīja par visā Latvijā bērnu dievinātu un iemīļotu tēlu, šī loma aktrises CV raksturojas ar 13 gadus ilgu darba periodu: "Tas bija brīnišķīgs laiks, gadiem ilgi katru pirmdienu mums bija filmēšanas, kas sākās ar diezgan ilgu laiku grimētavā, jo Lupei, kā jau lellei, bija lielas zilas acis ar garām skropstām. Man bija brīnišķīga mākslinieces Kristīnes Jurjānes šūta kleita, kas lupatu lelli Lupi padarīja atpazīstamu visā Latvijā, zīmētu tik daudzos bērnu zīmējumos," dalās aktrise. "Mēs tik ļoti saradām ar Dzintaru Krūmiņu (Konstantīna lomas tēlotājs), un mums ir bijuši daudzi ārkārtīgi jautri brīži.
Smējāmies tik daudz, ka brīžam, lai savaldītos, neskatījāmies viens otram virsū.
Jo, tiklīdz saskatījāmies, atkal aizgāja lielā smiešanās par kārtējo joku. Arī Jānim Apeinim (Pukša loma izpildītājs) ir fantastiska humora izjūta. Un kas tik nav bijis? Šī projekta laikā es iepazinos ar savu vīru, apprecējos, un Jānis Apeinis dziedāja pirmo valsi manās kāzās: "Mīlestība nedalāma". Tad man piedzima meita, sāka iet bērnudārzā, un Jānis Apeinis vienmēr jokoja, ka viņa bērns arī esot bērnudārzā, kaut gan viņam vēl nebija ne bērnu, ne sievas. Tad viņš satika savu skaisto Perīnu, viņiem piedzima meitiņa. Un tā mūsu dzīves veidojās, raidījumam "Kas te? Es te!" visu laiku esot fonā. Esmu ļoti pateicīga projekta izveidotājam režisoram Robertam Rubīnam, ka viņš mūs visus izvēlējās un mēs satikāmies..."
"Daudz laimes, jubilār!" radošā grupa sagatavojusi Līgai videopārsteigumu: Konstantīns (Dzintars Krūmiņš) un Pukšs (Jānis Apeinis) Lupi sveic dzimšanas dienā ar Raimonda Paula "Kamolā tinēju" lustīgā interpretācijā. Aktrise sajūsmināta, smejoties iesaucas: "Nu, vai tādus var nemīlēt?" un turpina: "Dažreiz es domāju, cik es esmu laimīga, jo dzīve mani lutinājusi ar tik lieliskiem cilvēkiem.
Izklausās banāli, bet: kurš gan šādus cilvēkus – ar tādu humoru, tik siltus – negribētu!"
Lai izveidotu ilgtermiņā veiksmīgu projektu, neiztikt bez saskanīgas radošās grupas: "Mēs bijām kā ģimene ar visiem. Piemēram, par grimētāju Ilzi, kas ir takšu saimniece, zināju visu: kā viņas suņiem iet, vai ir piedzimuši bērni un cik? Vai kas cits ir noticis? ... Es tagad šad un tad mēdzu sazvanīties ar "kastes" (kā raidījumu sauc sarunu valodā) radošās grupas locekļiem... Un ļoti labprāt atgrieztos televīzijā atkal, kādā citā projektā."
Saruna par raidījumu "Kas te? Es te!" grib turpināties vēl un vēl, jo ne mazāk iedvesmojoši par raidījuma aizkadru atmiņām ir Līgas stāsti par skatītāju mīlestību: "Reiz kādā pasākumā man, Lupei, pienāk klāt meitene, jau paliela, gadi 12, un jautā, vai drīkstot mani apskaut? Mēs apskāvāmies, un viņa aizkustināta saka, ka Lupe esot bijusi viņas bērnības iedvesma... Un cik daudz vēstules mēs saņēmām! Piemēram, vienā bija rakstīts: žēl, ka tu neesi īsta, bet tikai lupatu lelle. Ja tu būtu īsta, tu varētu būt mans draugs!" aizrautīgi stāsta māksliniece.
"Pēc pasākumiem es citreiz trīs stundas dalīju autogrāfus. Tik ilgi tāpēc, ka ar katru bērnu taču vajag vismaz mazliet aprunāties, kaut vienu jautājumu uzdod, jo, padomājiet, – viņš taču braucis no Ludzas vai no Liepājas! Reiz mēs, raidījuma "Kas te? Es te!" varoņi, piedalījāmies koncertā "Brīnumskapja skola", kur dziedāja arī Renārs Kaupers, ko visi taču tik ļoti mīl, tai skaitā bērni. Un pēc koncerta, kad ap mums atkal pulcējās mazie skatītāji, es pēkšņi pamanu, ka Kaupers stāvs gluži vientuļš.
Un es padomāju: cik liels ir bērnu raidījuma tēla spēks! Lupe, Pukšs un Konstantīns pārspēja pat Kauperu," smejas Līga.
Līgai gan sāpējusi sirds par vecākiem, kas bērniem lauzuši ilūziju par lupatu lelles esamību: "Man nepatika, ka vecāki, redzot mani privātajā dzīvē, jautāja bērniem: re, vai tu pazīsti, ka tā ir Lupe? Es uz to vienmēr atbildēju, ka es varbūt esmu līdzīga Lupei, bet lupatu lelle ir lupatu lelle!... Man nepatīk, ka bērniem laupa brīnumu esamību, ka atklāj, piemēram, ka Ziemassvētku vecītis ir tikai pārģērbies onkulis vai arī, ka tāda Zobu feja nemaz neeksistē. Man patīk doma, ka visi šie brīnumainie tēli patiešām ir dzīvi."
Teātris
Viens no nozīmīgākajiem Līgas cilvēkiem teātrī ir aktrise Astrīda Kairiša, Līgas teātra mamma vai, kā to teātrī sauc – teātra krustmāte: "Grūti ir runāt, jo Astrīdas vairs nav. Bet, starp citu, mēs ar viņu bijām kopā Parīzē. Tas notika tā: viņai bija 70 gadu jubileja, un Astrīda spēlēja izrādē "Augu dienu koku paēnā" (režisors Felikss Deičs). Es arī spēlēju tajā izrādē, un tur bija par Parīzi. Toreizējais teātra direktors Ojārs Rubenis izdomāja, ka ceļojums uz Parīzi Astrīdai būtu liels iepriecinājums. Un tad es kā Kairišas teātra krustmeita braucu līdzi – lai viņai jaukāk un arī – lai vieglāk..." atceras Līga. "Grūti atcerēties, par ko mēs runājām, bet varu teikt, ka viņai bija lieliska un asa humora izjūta. Un man arī tāda ir. Bet galvenais, Astrīda bija ļoti dziļš cilvēks, liela personība, ko es sākumā gan neapjautu. Es jau biju vienkārša meitene no Saldus, redzējusi trīs izrādes dzīvē, tai skaitā "Meža gulbjus", kuru laikā piedzīvoju vēlmi būt uz skatuves."
Patiešām, Līga ir kurzemniece un Rīgā ieradusies no Jaņa Rozentāla pilsētas. Pēc Saldus ģimnāzijas absolvēšanas iestājusies Latvijas Kultūras akadēmijas t.s. Liepājas teātra kursā, ko, absolvējot 2003. gadā, vienīgā no kursa saņēmusi piedāvājumu strādāt Nacionālajā teātrī.
"Atceros, man bija pirmā loma režisora Feliksa Deiča izrādē "Aicinājums uz pērienu", arī Kairiša tur spēlēja, mums bija lielisks kontakts.
Es lūdzu Astrīdai, lai viņa ir mana teātra krustmāte.
Viņa šaubījās, sakot, ka viņa jau esot veca, varot drīz nomirt. Es teicu, ka vecums tak neko nenozīmē, varbūt es nomiršu pirmā. Tad Astrīda tā nopietni paskatījās uz mani un teica: labi!" smejas Līga.
Pavisam drīz režisore Indra Roga piedāvā Līgai galveno, Larisas lomu krievu klasiķa Aleksandra Ostrovska "Līgavā bez pūra". Taču, kā raidījumā uzsver cita Līgas režisore Ināra Slucka, ar ko viņas, starp citu, dala arī vienu teātra garderobi, Līgas ampluā esot raksturlomas: "Es iestudēju Vilsona "Zudušo laiku meklējot", izrāde mums visiem sagādāja lielu baudu, un Līga, var teikt, peldēja 50. gadu kinodīvas, blondas, liktenīgās sievietes tēlā, – tik organiski viņa iejutās. Jāsaka, ka Līga vienmēr ir darba zirgs, tādā ļoti labā nozīmē, bet nekad nepazaudē humora izjūtu," stāsta Ināra Slucka.
"Mīlētājas brīžam ir garlaicīgas, raksturlomās ir lielāka brīvība. Bet pie Ināras man bija vēl viena ļoti mīļa loma izrādē "Dzimusi vakardien", kur, sākot strādāt pie lomas, atklāju, ka esmu stāvoklī. Domāju, ko nu? Ko Ināra man teiks? Bet viņa ļoti priecājās par mani. Protams, nebija viegli mēģināt, esot stāvoklī. Bet, kad man dzima puika, man vecmāte teica: zināt, es savulaik pieņēmu arī Mariju, Ināras Sluckas meitu," dzīves likteņlīniju krustošanos atklāj aktrise.
Interesanta ir arī Līgas citu raksturlomu kolekcija: Fīke Mārtiņa Zīverta "Minhauzena precībās", Regana "Karalī Līrā", Helenka Jaroslava Ivaškeviča izrādē "Ideāls zaglis", Hermīne Māra Bērziņa "Svina garšā" un Rita Grēta Andri Lūpa "Dūjā". Arī vēlākajos gados ir daudz interesantu lomu, tai skaitā Mammucis Valda Lūriņa režisētajā Vizmas Belševicas "Billē", par ko Zeļģe saņēmusi nomināciju "Gada aktrise otrā plāna lomā". Un galvenā loma – Jasmīne Ingas Ābeles lugā "Jasmīns. Pārdaugava". Līga pati kā ļoti interesantu pieredzi min sadarbību ar teātra trupas "Kvadrifrons" radošo grupu un režisoru Klāvu Melli Nacionālā teātra izrādē "Lepnums un aizspriedumi": "Man ļoti patīk viņu rotaļīgais, brīvais stils, kas rezonē par manu izjūtu. Proti, man ļoti patīk spēles moments teātrī, kas nekādā gadījumā nav sinonīms vārdam "mākslīgs".
Tas ir kā bērnam, kas spēlējoties tik ļoti tic tam, ko dara, taču nezaudē vieglumu, spēles prieku."
