Nacionālā teātra direktors Jānis Vimba slepeni stāda ozolus

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"Man laukos ir pašam sava ozoliņu dobe, kurā tie vairākus gadus iesakņojas. Tad es izroku kādu izcilnieku un kā tāds dabas bandīts izvēlos kaut kur Latvijā vietu un iestādu. Ar cerību, ka kāds meža zvērs neapēdīs," atklāj Nacionālā teātra direktors Jānis Vimba, raidījumā "Daudz laimes, jubilār!" stāstot par to, kā īsteno sevī mītošo dabas bērnu, kurš vēlas kompensēt dabai pāri nodarīto, Jāņos pinot ozolu vainagus.

Ar vērienu un tvērienu

Pietiek nedaudz ieskatīties Jāņa Vimbas biogrāfijā, lai saprastu, ka viņš ir vīrs ar vērienu un tvērienu. Lielu uzņēmību Jānis Vimba izrādījis jau no agras bērnības, absolvējis ne tikai Krimuldas vidusskolu, bet arī Krimuldas Bērnu mākslas un mūzikas skolu. "Patiesībā jau es nāku no Raganas, un interešu man jau no bērnības patiešām bija ļoti daudz. Mākslas skolā nedaudz audu, ar māliem ņēmos un arī zīmēju, mūzikas skolā apguvu akordeona spēli. Pie tam – 15 gadus nodejoju Agra Daņiļeviča deju grupā "Dzirnas"," stāsta Vimba.

"Krimuldā nevar nedejot. Agris bija jauns, ambiciozs skolotājs, viņš bija viens no tiem mūsu skolas ļoti labajiem skolotājiem, kas ar savu degsmi aizdedzināja apkārtējos. Un ne tikai ar deju. Mēs paši daudzko darījām, piemēram, deju zālē grīdas dēļus uzsitām. Un, kaut arī es jau toreiz beidzu dejotāja karjeru, vienalga piedalījos, jo man ne mirkli nelikās: es jau finišēju, un man tas nav jādara! Nē, tieši otrādi, bija sajūta: lai citiem paliek, lai lietas uzlabojas," atceras Vimba.

"Jancis rijā guļ" – tā ir deja, kas radīta Jānim. "Esmu lepns, ka Agris šo deju radīja speciāli man. Es toreiz mācījos kādā piektā-sestā klasē, vēl nebiju nekāds lielais "Dzirnu" dejotājs, nebiju izstiepies, bet, protams, man arī gribējās solo deju, kā dažam labam lielajam dejotājam. Agris laikam bija manu uzmesto lūpu pamanījis, un tad viņš izdomāja "Jancis rijā guļ" – deju, kur man bija vairāk jāsēž nekā jādejo. Meitenes man dejoja apkārt," smejas Jānis.

Savukārt Agris Daņiļevičs uzslavē Vimbu, sakot, ka īstam dejotājam nosēdēt dejas laikā ir grūtāk, nekā būt kustībā, ka organiski darboties bez tieša uzdevuma esot liela māka.

Lauksaimnieks ar sapni par teātri

Pirmo bakalaura grādu Jānis ieguvis Latvijas Lauksaimniecības universitātē (2001), studējot ekonomiku. Un kādu brīdi specialitātē arī pastrādājis – gan kā vecākais referents Finanšu ministrijā, gan kā tirdzniecības menedžeris vairākos citos uzņēmumos. Taču tie nav nozīmīgi fakti Jāņa biogrāfijā. Daudz vairāk par Jāni pašu un viņa izvēli studēt lauksaimniecības ekonomiku pastāsta pieredze vecāku lauku saimniecībā. "Abi mani vecāki ir daiļdārznieki pēc profesijas, bet nodarbojas ar dārzeņu audzēšanu – āboli, burkāni, tomāti, puravi, kartupeļi, gurķi. Lopu gan nav, ja neskaita kaķus, suņus un vistas," nosmej Jānis, kas pieradis pie fiziska darba jau no četru gadu vecuma. "No sešu gadu vecuma man jau bija iespēja braukt ar traktoru, un, kopš sevi atceros, esmu bijis, kā saka, ar rokām zemē."

Katru gadu novākto dārzeņu daudzums mērāms tonnās un paredzēts tirgošanai, bet pēc lielo zemnieku mēroga Jāņa vecāku lauku īpašumu raksturojot vien piemājas saimniecības statuss ar pavisam nelieliem ražas apjomiem. Taču skaidrs ir viens – jau no bērnības Jānis bija pieradis pie darba un, visticamāk, arī pie apziņas, ka paša spēkam un apņēmībai ir izšķiroša nozīme mērķu sasniegšanā.

Romantiķis

Jānis saka, ka vietā, kur atrodas vecāku lauku mājas, ir visskaistākās zvaigznes: "Lauki mums atrodas tādā ieplakā, tāpēc – zvaigžņu jums te ir brīnišķīgs.

Es sevi uzskatu par tīru vidzemnieku. Vidzeme man liekas visskaistākais no novadiem. Zemgales līdzenums man tā nepatīk, man gribas, lai manam skatam ir iespēja apstāties pie kāda uzkalna," atklāj Vimba.

Arī viens no skaistākajiem randiņiem, ko atceras Jāņa sieva Liene, saistās ar laukiem, dabas izjūtu un Jāņa romantisko spēju, kā Liene saka, "vienkāršas lietas padarīt par īpašām".

"Mēs ar Jāni iepazināmies jau sen, viņš vēl nebija iestājies aktieros. Es toreiz sāku dejot "Dzirnās", Jānis – beidza," teic Liene.

"Atceros, ka starp citām jaunajām dejotājām pamanīju kādu īpašu un domāju: tik smuka meitene, vai viņa cels telefonu, kad zvanīšu? Ar ko es varu izcelties, ar ko iepatikties viņai? Es vēl nebiju aktieris," Lienes stāstījumu turpina Jānis.

"Ar Jāni bija viegli jau pašā sākumā, man iepatikās viņa dzīvesprieks un aizrautība. Vienreiz viņš man piezvanīja, teikdams: braucam! Neteica, ne kur, ne arī, ko darīsim, bet aizveda uz saviem laukiem, uz ābeļdārzu, kas bija pilnos, balti rozā ziedos, bet apakšā – dzeltens pieneņu paklājs. It kā vienkārši, bet aizkustinoši skaisti," atklāj Liene. "Vai arī citreiz – viņš atbrauc ar maijpuķītēm, sakot – es iegāju mežā un tev salasīju," Liene joprojām ir aizkustināta, to atceroties. "Un tur nebija daži ziediņi, bija krietns pušķītis."

"Es sapratu, ka tas ir vienīgais, ar ko es varēšu izcelties starp citiem pielūdzējiem," stāsta Jānis. "Ābeles baltu ziedu sniegā, un, ja vēl ir gaišs mēness, man šķiet, tas ir skaisti. Man tiešām patīk izdomāt, kā vienkāršas lietas padarīt īpašas. Un patiesībā esmu ļoti priecīgs, joprojām laimīgs, ka Liene man ir."

Bērni 

Jānim un Lienei nu jau ir paliela laulības pieredze un trīs bērni. Abi vecākie dēli jau ir skolnieki, bet meitiņa uz skolu dosies septembrī. Visinteresantāk un vislabāk arī bērniem patīk laukos, kur vasarās dzīvojas arī brālēni un māsīcas. "Laukos viņi ir vesela komanda, kopā ar manu māsu bērniem – astoņi. Sadalās pa vecumu grupām, katrai no tām ir savas intereses un arī strīdi, protams. Bet viņi kopā dzīvojas un vienmēr atrod, ko darīt," Jānis ir ļoti apmierināts. "Starp citu, laukos, kad nav ko darīt, nekas cits neatliek, kā radoši kaut ko izdomāt, un tas ir labi, jo veicina fantāziju. Arī es laukos bērnībā pats uztaisīju sev mantas. Piemēram, automātu, saliekot divus koka gabalus kopā. Neviens jau man to [mantiņu] nepirka, vispār tik bieži uz Rīgu nemaz nebraucām."

Liene atzīst, ka ļoti svarīgi, ka bērniem ir arī darba pienākumi saimniecībā, kaut arī ne vienmēr viņi tos grib darīt no laba prāta. Taču visgrūtākais laiks bērnu audzināšanā esot bijis, kad bērni bijuši mazi un Jānis iestājies aktieros: "Mācības bija ļoti intensīvas, un Jānis bija prom no rīta līdz vēlam vakaram."

Dullā Daukas sindroms

"Iekšā man vienmēr bijis Dullā Daukas sindroms. Jau mācoties ekonomistos, sapratu, ka es tomēr gribu kaut ko vēl. Pēc studijām pusgadu pavadīju Amerikā, būvējām mājas, un man bija laiks domāt. Es sapratu, ka esmu vēl jauns, ir vēl laiks sevi lauzt. Izdomāju, ka gribētu mācīties kino. Atgriezos Latvijā, bet mums jau te īsti nav, kur kino apgūt, nav skolas. Kaspars Zvīgulis, mans draugs no Krimuldas skolas un "Dzirnu" laikiem, pierunāja iet uz aktieriem. Viņš toreiz jau bija aktieris Nacionālajā teātrī.

Starp Jāņa kursa biedriem bija vēlākie dažādu Latvijas teātru aktieri Ģirts Luiziniks, Rihards Lepers, Jānis Āmanis, Madara Saldovere, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Kārlis Neimanis un citi, ar kuriem kopā viņš absolvēja Kultūras akadēmiju, iegūstot aktiermeistarības izglītību.

"Pēteris Krilovs un Anna Eižvertiņa bija mani skolotāji – visi zina, cik fantastiski pedagogi viņi ir.

Aktiera māksla balstās spējā pamanīt, izpētīt cilvēkus. Arī tagad, direktora krēslā, es to izmantoju – cenšos pamanīt, novērtēt īpašo katrā cilvēkā.

Un joprojām esmu pateicīgs saviem pedagogiem, īpaši Pēterim, ar ko mēs esam gan strīdējušies, gan priecājušies kopā," atklāj Vimba. "Tagad viņš mani sauc par direktoriņu, apceļ mani," smejas Jānis.

Gada jaunais skatuves mākslinieks

Piedalījies dažādos iestudējumos, Jānis ar Kasparu Zvīguli izveido savu mono izrādi "Cilvēks Karamazovs", balstītu Dostojevska darbā "Brāļi Karamazovi". Un tiek nominēts "Spēlmaņu nakts" balvai kategorijā ''Gada jaunais skatuves mākslinieks'' (2007/2008), ko arī saņem.

Jānis gan atzīst, ka šim laimīgajam atzinības notikumam ir arī tumšā puse: "Ja tu pašā sākumā, vēl jauns un maz pieredzējis, jau saņem balvu, pēc tam dzīvot ir ļoti sarežģīti. Īpaši, ja pēc tam balvas neseko. Tad tu mokies jautājumos: ko es toreiz izdarīju labi, bet tagad vairs ne? Balvas vispār ir liels spiediens un atbildība. Tas ir, ko lielie aktieri sauc par septiņiem elles lokiem."

Režija

Taču Dullais Dauka čukstēja jaunus izaicinājumus, un nepagāja ilgs laiks, līdz Jānim kabatā bija vēl viens diploms: Vimba 2017. gadā absolvēja Kultūras akadēmiju vēlreiz, iegūstot maģistra grādu teātra režijā. "Kopā ar kolēģi Kasparu Zvīguli savulaik iestudējām Mihaila Bulgakova "Jaunā ārsta piezīmes", kā arī vairākus  projektus ciklā "Īstie" teātra Jaunajā zālē, kur koncertnumuru un improvizācijas veidā apspēlējām tēmas, kas aktuālas dažādu paaudžu skatītājiem: bērnība, Ziemassvētki, Jāņi, teātris. Taču mans diplomdarbs bija Jasmīnas Rezā komēdija "Art" – lielisks, arī Latvijā vairākkārt iestudēts darbs par patiesu draudzību. Galvenajās lomās aicināju Aināru Ančevski, Egilu Melbārdi un Mārtiņu Eglienu."

"Jāņa Vimbas režijas rokrakstu raksturo ass intelekts sintēzē ar precīzu šī laika cilvēka pasaules izjūtu – slēptu ideālismu un vieglu ironiju," tā Vimbas radošais stils raksturots teātra mājaslapā. Zinot Jāņa vīrišķīgo mērķtiecību un analītisko prātu, ir skaidrs, ka viņš visu mūžu nepavadīs aktiera profesijā, kuru raksturo atkarība no teātra, režisora un laimīga gadījuma. Taču arī režija nebija vienīgais veids, kā Vimba var palīdzēt savam teātrim, kura patriots viņš neapšaubāmi ir.

Direktors

Stājoties amatā, Jānis Vimba teica: nebūs revolūcija, būs evolūcija. "Daudzos jautājumos es turpināju iepriekšējā direktora Ojāra Rubeņa līniju, kaut gan mums pašiem nācās šķirties. Viņš gribēja vadīt kā viņš, bet es – kā es. Mēs abi to sapratām, Ojārs pats iesniedza atlūgumu, es viņu neatlaidu," komentē Jānis.

"Direktora amatā vajag daudz izlēmības, reizēm esmu ass, saņemu arī kritiku un, gadās, pat draudus. Šobrīd man nav vairs tik daudz drosmes kā jaunībā, jo pieredze un lietu izpratne ir nākusi klāt, un līdz ar to arī apdomīgums.

Taču teātrī mani joprojām interesē viss – sākot no aktierprofesijas niansēm, rūpēm par kolēģiem līdz katram rekvizītam. Teātris ir un paliek mana kaislība," savās sajūtās dalās Vimba, kam ir raksturīga atbildības uzņemšanās ne tikai par sevi un savu ģimeni. Jānim vienmēr bijis plašāks redzējums un, šķiet, arī ideju nekad nav trūcis.

Jānis Vimba ar ģimeni
Jānis Vimba ar ģimeni

Dabas bandīts

Vienu no savām sociālajām akcijām Jānis nosaucis ļoti šarmanti: dabas bandīts. Tā balstās Imanta Ziedoņa ozolu stādīšanas idejā. 

"Man laukos ir pašam sava ozoliņu dobe, kurā tie vairākus gadus iesakņojas. Tad es izroku kādu izcilnieku un, kā tāds dabas bandīts, izvēlos kaut kur Latvijā vietu un iestādu. Ar cerību, ka kāds meža zvērs neapēdīs.

Un tad, braucot, piemēram, sēnēs, man ir interese apskatīties, vai vēl aug," smaida Jānis. "Šo Ziedoņa aicinājumu es gribēju realizēt arī tāpēc, ka Līgo svētkos, kā Jānim saņemot ozolu vainagus, man vienmēr ir žēl: šķiet, cik daudz ozolu ir pabojāts ar šo it kā skaisto tradīciju. Muļķīgi, bet es esmu dabas bērns un tādā ziņā – sentimentāls. Tad nu es kaut ko gribu darīt šajā lietā."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti