ĪSUMĀ
- Ja gribas iziet no mājām: Kvalitatīvi klasikas, latino ritmi vai alternatīvās mūzikas koncerti
- Kino divatā vai vienatnē: Borats, pašironisks trīsdesmitgadnieku portrets vai klasiskais Čaplins
- Latviešu literatūra pēc noskaņojuma: Sievietes tiesības uz seksu, poētiska melanholija vai mizantropija
Ja gribas iziet no mājām: Kvalitatīvi klasikas, latino ritmi vai alternatīvās mūzikas koncerti
Georgijs Osokins ir jaunākais no pianistu Osokinu dinastijas. Viņa talantu mīl klausītāji un ar tādiem epitetiem, kā “neparedzams, pārāk revolucionārs, lai būtu uzvarētājs’’ cildina mūzikas kritiķi. Georgijs Osokins biežāk dzirdams koncertos ārzemēs, tāpēc 14. februārī Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē būs viena no retajām iespējām dzirdēt Osokina solokoncertu arī Latvijā. Koncertā pianists izpildīs Domeniko Skarlati, Sergeja Rahmaņinova, Arvo Perta un Frederika Šopēna darbus.
Visu mīlētāju dienā (un arī dienu pēc tam) ar temperamentīgu programmu “Latino Love Songs” klausītājus iepriecinās dziedātāji Elza Rozentāle, Mikus Abaroniņš un orķestra "Rīga" bigbends Raita Ašmaņa vadībā. Tā, piemēram, programmā iekļautas tādas dziesmas kā “Besame Mucho”, “Girl from Ipanema”, komponistu Čika Koreas un Arturo Sandovala instrumentālie skaņdarbi. Iespējams, gaidāms arī kāds mīlas dueta atskaņojums.
Valentīndienā bārā “Republika” koncertu sniegs Sniedze Prauliņa. Sniedze ir komponiste, mūziķe un dziedātāja, kuras mūziku raksturo sapņaina balss, neparasti dziesmu sižeti, kā arī klasiskās un populārās mūzikas savijumi. Koncerta programmā būs Sniedzes oriģinālmūzika no albuma “Inkrustācijas”, kas vēsta par piedzīvojumiem izplatījumā, kuros tiekas kuģis "Atlēts", izmirstošas rases, laika triki, vienradžu asaru narkotikas un kosmiska mīlestība.
Kino divatā vai vienatnē: Borats, pašironisks trīsdesmitgadnieku portrets vai klasiskais Čaplins
Sv. Valentīna diena
Par Svēto Valentīnu sauc vienu vai divus leģendārus kristiešu mocekļus, kuru dzīves ir iespējami vēsturiski pierādāmas. Lai arī Romas Katoļu baznīca aizvien atzīst Valentīnu par svēto, 1969.gadā viņš izņemts no Romas baznīcas kalendāra, jo par šo svēto trūkst uzticamas informācijas. Sv. Valentīns ir mīlnieku, epileptiķu un biškopju patrons.
Tiek uzskatīts, ka Sv. Valentīns bija romiešu priesteris un ārsts, kurš gājis bojā mocekļa nāvē kristiešu vajāšanās Klaudija II laikā ap 270. gadu. Uz viņa kapa baziliku vēlāk uzcēlis pārvests Jūlijs I (bijis pāvests no 337. līdz 352. gadam).
Citos nostāstos Valentīnu uzskata par Ternas bīskapu, kurš arī miris mocekļa nāvē, arī acīmredzot Romā, un vēlāk viņa relikvijas (mirstīgās atliekas) aizvestas uz Ternu. Ir iespējams, ka šīs ir viena stāsta divas versijas un ka runa ir par vienu un to pašu personu.
Lerija Čārlza 2006. gadā uzņemtā filma “Borats” noteikti ir viena no asprātīgākajām un vienlaikus provokatīvākajām komēdijām kino vēsturē, kas reflektē pat par tik episkām tēmām kā, piemēram, īsta mīlestība no pirmā acu skatiena.
Filmas galvenais varonis Borats ir slavens kazahu žurnālists, kas dodas uz ASV iepazīt amerikāņu kultūru un, iesaistoties dažādās reālās situācijās, fiksē visu, kas ar viņu notiek. Viena no visreālākajām lietām, ar ko Borats saskaras, ir mīlestība. Skatoties vietējo televīziju, viņš seriālā “Pludmales patruļa” ierauga Sīdžejas Pārkeres lomas atveidotāju Pamelu Andersoni un saprot, ka pirmo reizi mūžā ir patiešām iemīlējies, tāpēc nekavējoties dodas ceļā uz Kaliforniju, lai viņu apprecētu. Apsēstība ar Pamelu Andersoni motivē Boratu apgūt kultūras manieres, lai izprastu, kā atstāt pēc iespējas lielāku iespaidu uz amerikāņu sievietēm. Ekstrēmā humora piekritēji un alternatīvākie Valentīndienas svinētāji noteikti novērtēs Borata radikālos jokus un to, cik smalki un ar kādu satīru un veidots viņa tēls, ko filmā spēlē britu komiķis Saša Barons Koens. Gluži tāpat kā mīlestība, šī filma noteikti neatstās vienaldzīgu nevienu.
Romantiskākam Valentīndienas vakaram piestāvēs Čārlija Čaplina leģendārais šedevrs “Cirks” (1928), ko noteikti novērtēs klasiskā mākslas kino cienītāji. Filma ne tikai smīdina, bet vienlaikus rosina metaforiskas pārdomas par dzīvi kā netveramu un neparedzamu notikumu virpuli, kur visam pa vidu, protams, mīlestība. Galvenais varonis, ko atveido pats mēmā kino ģēnijs, nonākot cirkā, satiek savu sapņu meiteni. Lai arī filmas beigās viņa aiziet ar citu, tas nebūt neliedz uz visu paraudzīties ar vieglumu. Čaplins ir teicis “Katra diena, kurā tu neesi smējies, ir izniekota diena”, un tā vien šķiet, ka viņa mēmās filmas var skatīties teju jebkurā dzīves situācijā. Režisora talants sasmīdināt sasildīs par visaukstākās sirdis.
Latviešu literatūra pēc noskaņojuma: sievietes tiesības uz seksu, poētiska melanholija vai mizantropija
Visbeidzot patīkams laika kavēklis tiem, kas noguruši no ekrāniem jau pa dienu un grib kādu drusku miera. Viegli pavadīta laika tīkotājiem, kam nav nekas pret emocionālu un neslīpētu valodu, jaukus brīžus sagādās Ingrīdas Pulveres nule kā izdotais “Facebook” bloga stilā ieturētais romāns “Gribu apprecēties!” Lai nemaldina šķietami antifeministiskais nosaukums – autore ir skaidri likusi noprast, ka nav mierā ar vietu, kuru attiecībās nereti ierāda sievietei, un ir pārliecināta, ka latviešu literatūrā trūkst atklāta aicinājuma uz dialogu par sievietes sajūtām, īpaši, ja runājam par seksu. Brīžiem pat ļoti tiešā, blogam atbilstīgā valodā viņa aicina šo diskusiju sākt, asi kritizējot vispirmām kārtām jau “ideālā ķermeņa” kultu.
Pret Valentīndienas raisīto melanholiju palīdz vai to pastiprināt var, iekārtojoties pie dzejas plaukta. Iekšējiem pārdzīvotājiem, samiernieciskiem klusētājiem un dziļuma cienītājiem noderēs Toma Treiberga “Drudzis” (“Mansards”, 2015) vai Krišjāņa Zeļģa “Mīļākie” (“ļoti”, 2015). Tiesa gan, grāmatas formātā Zeļģa krājumu droši vien sadabūt būs pagrūti (tas pēdējo gadu grāmatniecībā bijis retais gadījums, kad dzejas krājums iznāk nelielā tirāžā un numurēts), taču dzejas kopa izlasāma arī tiešsaistē interneta žurnālā “Punctummagazine”. Ja nu šķiet pārāk skumji grimt Zeļģa un Treiberga poētiski izsmalcinātajā melanholijā, bet sociālo tīklu un tirgotāju aicinājumos iepriecināt “savu vīrieti” Valentīna dienā tomēr piemirsies, ka jūtas ir arī stiprajam dzimumam, dzejas plauktā var pameklēt Jāņa Tomaša krājumu “Melnie darba cimdi” ("Pētergailis", 2016).
Savukārt, ja Valentīndiena iesveļ tikai un vienīgi zvērīgu naidu pret cilvēci un tās radīto konsumerismu, no latviešu literatūras plašā klāsta lieliski piemērota būs Gunta Bereļa “Kur vārdiem nebija vietas” – bezcerīga un, neapšaubāmi, ārprātīga pasaule, kura ir pakļauta absolūtam ļaunumam, ko līdz ar visu cilvēcisko iemieso mēmais Tušs (ja tas patiešām paslīdējis garām; ja ne, atgādinu, ka pagājušā gada nogalē dienasgaismu ieraudzīja arī Bereļa stāstu krājums “Es nekad nerunāju muļķības”). Bereļa proza novirzīs domas uz īstām problēmām, līdz mielēm ļaus izbaudīt valodas un stila smalkumus un turklāt vēl apstiprinās aizdomas, ka par cilvēci patiešām nevajag lolot nekādas ilūzijas.
