“Tajā stāstā kaut kas ir,” apgalvo Roberts pats. “Kad mamma gaidīja māsu, viņai izstādēm nebija laika. Un arī māsa ir pavisam citādāka nekā es.”
Vecāki izšķīrās, un Roberts sāka dzīvot mammas brāļa mākslinieka Gaidara Jēkabsona ģimenē, kam savu bērnu nebija. Mammas brālis strādāja Labiekārtošanas institūtā. Pieaugot Roberts tika pie vienas otras audžutēva izkārtotas haltūras, nācās pat padomju tautas dižo vadoni Ļeņinu zīmēt, kas, saprotams, autoritārā režīma apstākļos visiem māksliniekiem nemaz netika atļauts.
Būsi mākslinieks!
Izglītība mākslā sākās Pionieru pils tēlniecības pulciņā pie mākslinieces un dzejnieces Vijas Mikānes. “Man nepatika, jo darbs bija netīrs, slapjš, strādājām ar mālu,” savus padsmitnieka gadus atceras Koļcovs. “Bastoju un vairāk blandījos pa Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, kas atradās tajā pašā ēkā, kur pulciņš. Tur gan bija interesanti puikam – kuģi, arboleti… Taču pēc kāda laika, kaut ko veidojot no plastilīna, iekšēji sajutu: Robert, būsi mākslinieks!”
Šodien Roberts Koļcovs ir pazīstams grafiķis un tēlnieks, mākslinieks ar savu rokrakstu, kura darbi atrodas daudzās kolekcijās. Ik gadu Koļcovs sarīko pa personālizstādei, kā arī kopā ar draugu un “asinsbrāli” (ar ko sapazinies, mācoties ''lietišķajos'',) Aivaru Vilipsonu jau kuro gadu kopj zīmēšanas tradīciju Latvijā, iesaistot teju visu Latvijas mākslas ziedu.
Uz savas 55. jubilejas interviju mākslinieks ierodas precīzi laikā, motivēts, sportiski labā formā un, kā allaž, ar savu filozofisko redzējumu. “Intervijā es gribētu “uzspiest” divas lietas, ja manī kāds klausās,” kā vienmēr ironiski un ar humoru Koļcovs dalās tajā, ko pārdomājis pēdējā laikā. “Virsraksti ir divi. Ķermenis. Un glītrakstīšana.
Redz, ķermenis mums ir iedots kā instruments, viņš var nospēlēt jebko. Jautājums tikai: vai mēs viņu dzirdam vai nedzirdam?
Savukārt saite starp ķermeni un roku, tā ir saite no Dieva. Un es gribētu, lai mēs to saiti sajustu, attīstītu. Tāpēc es uzstāju, ka skolā jāatjauno glītrakstīšana.”
Koļcovs daudzkārt teicis, ka arī mākslinieks pats ir saite. Starp reālo un mistisko pasauli. Savulaik viņa darbos to personificēja nāru tēli. “Man viņas ļoti patīk, jo noslēpumainas... un arī sievietes. Vienkārši skaistas…”
Nāru periods ir beidzies. Tagad esot vienradzis: “Es vēl nezinu, ko viņš nes. Bet vienradzis pie manis ir atnācis,” stāsta Roberts. “Sākumā taisu, tad sāku klausīties, ko tēls man grib pastāstīt. Tāpēc es runāju par ķermeni kā instrumentu. Tam jābūt uzskaņotam, lai es sadzirdētu un spētu atnest, un nodot citiem ko jaunu. Bailīgākais un arī interesantākais ir tas, ka es nekad nezinu, kas sanāks. Tu vienkārši nonāc pie rezultāta, ko esi ... pelnījis. Ja tu krietni esi darījis.”
Mākslinieks atzīstas, ka atšķirībā no citiem māksliniekiem, kas jau iecerē visu izplāno, viņa rezultāts vienmēr ir citāds nekā sākotnējā ideja. Un piejoko klāt: “Un tā ir vienmēr. Piemēram, vakar es biju izdomājis, ka vilkšu zilas zeķes. Bet skat, – esmu uzvilcis melnas.”
Protams, ka Koļcovs mūs smīdina. Patiesībā viņš visu ir izdomājis jau iepriekš. Runājot par zeķēm, viņš zina, ka TV kadrā zilās zeķes pārāk piesaistīs lieku uzmanību un novērsīs skatītāju no sarunas.
“Viņš ir no tiem, uz ko var paļauties!” apgalvo viņa draugs, tēlnieks un mākslinieks Aivars Vilipsons. “Viņš nekad nav “piečakarējis”. Nekad. Varu to apgalvot droši, pēc visa, kas mūsu starpā ir bijis,” nojoko Vilipsons, kas kopā ar Koļcovu, kā tautā saka, ne vienu vien pudu sāls kopā apēduši.
Viens no smieklīgākajiem radošās bohēmas stāstiem ir kopīgās mūzikas grupas “Kaut kas nav” izveidošana: “Mums pat bija viena uzstāšanās Anglikāņos (Anglikāņu baznīcā),” atceras Vilipsons. “Ja nemaldos, Robis spēlēja basģitāru, kam aizmugure bija taisīta no skolas krēsla atzveltnes. Es – taustiņus. Pirmo reizi mūžā. Tāpēc uz taustiņiem ar marķieri sarakstīju ciparus, lai zinātu, kurš pēc kura jāspiež. Robis gan kaut ko bija pirms uzstāšanās mūzikā darījis. Bet Mūžīgais Kontrolieris – tur augšā,” Vilipsons rāda uz debesīm, “viņš jau vienmēr visu redz, bet šoreiz teica: šitas nebūs!”
Gan Koļcovs, gan Vilipsons ir filozofi, asprātīgi puiši, kas no jaunības gadiem allaž gatavi provocēt, uzdot sabiedrībai jautājumus, taču – tai pašā laikā saglabāt kvalitātes tradīciju. Jaunībā ietekmējušies no pirmskara Latvijas laika māksliniekiem Sigismunda Vidberga, Romana Sutas un Kārļa Padega, kurš, starp citu, ir teicis: ‘”Es gribu, lai mani darbi ir spļāviens sabiedrības sejā!”
Botāniķis un mušiņmakšķerēšana
Padega iesauka savulaik bija Čarlis, arī Koļcovu visi pazīst ne tikai uzvārdā, bet arī pēc pseidonīma – “Botāniķis”. “Daba, mācība par augiem kā sistēmu man palīdz,” skaidro mākslinieks pats.
“Botāniķis savā ziņā ir pretstats man, jo es nedarbojos sistemātiski.
Principā. Es nesos, es – tas lielais Robis, tas nesavāktais tips, vai ne? Neprognozējamais, impulsīvais,” Koļcovs atkal ironizē par sevi. “Iepretim – augs – klusējošā vienība, kas tiecas uz simetriju.”
Botāniķiem, šķiet, piestāv makšķerēšana, kas ir Roberta hobijs gadiem ilgi. Precīzāk – mušiņmakšķerēšana. “Ar zivīm tam nav nekāda sakara,” Roberts atzīstas un provocē vienlaikus. “Makšķerēšana kā veids, lai atrastos ārā. Jo man, redz, ir liels ķermenis, man vajag daudz skābekļa, gaismas. Darbnīcā, apkurinātās telpā asinis kļūst melnas. Un domas kļūst melnas.”
Koļcovs dabu asociē ar attīrīšanās procesu: “Tā es noturu sevi pie garīgas un fiziskas veselības. Tu kusties, ķermenim neraksturīgā veidā, nodarbojoties ar mušiņmakšķerēšanu. Tur arī ir daudz meditatīvas prakses un arī pacietības prakses. Es vispār gribētu piedzīvot visu gada sezonu ciklu, esot ārā.”
Roberts stāsta, kā makšķerēšana un daba iekustina garīgos procesus: “Ja man ir kāda problēma, ko es nevaru atrisināt savā pilsētas dzīvē, tad pēc makšķerēšanas es atbraucu mājās un, tici vai ne, – nākamajā dienā es pieceļos un zinu problēmas atrisinājumu! Kaut arī makšķerējot nevienu brīdi neesmu par to domājis. Tieši otrādi. Esmu to atlaidis un aizmirsis.”
Sports, audzināšana un dēli
Dabu Roberts iemīlējis arī sportojot. Regbijs un skriešana – Koļcova sporta veidi, abi praktizējami ārā, jebkuros laika apstākļos. Jaunībā Roberts “aizspēlējās” līdz pat Latvijas regbija izlasei un izbraukāja visu Padomju Savienību. Arī abiem dēliem viņš iemācījis sportot. Gan Kristaps, gan Gustavs līdz 18 gadu vecumam trenējās regbijā klubā “Eži”, kopā ar tēvu nācās skriet arī krosiņus.
“Puikām pusaudžu vecumā vajag dot uzdevumu. Esmu grēkojis, ka saviem puikām mazliet par maz devu uzdevumu, mazliet par daudz – iespēju pašiem izvēlēties,” audzināšanas pieredzē dalās Koļcovs. “Regbijs ir ļoti labs audzinātājs, jo, pirmkārt, tā ir komandas spēle. Puikām arī veselīgi: viņi dabū pastumties pa dubļiem, sajust zemes un asiņu garšu. Tad vēlāk negribas sevi pierādīt kādos neveselīgos izaicinājumos. Piemēram, karā.”
“Tēvam sports bijis svarīgs, un to viņš centies man nodot,” savās bērnības atmiņās speciāli raidījumam “Daudz laimes, jubilār!” dalās Roberta vecākais dēls Kristaps, kam tagad jau 30 un kas nesen noskrējis 70 km maratonu. “Toreiz tas nenācās viegli, jo es biju smags cilvēks. Visādā ziņā. Man nesanāca, un es negribēju. Tēvs piespieda. Emocionālā vardarbība ģimenē,” smejoties turpina Koļcova vecākais dēls, “un es biju gatavs jau griezties instancēs. Regbijā vēl bija ok, jo tur bija draugi, braukājām pa Eiropu, un viss bija lieliski. Es kopā ar komandu braucu pa Eiropu, sēdēju uz rezervistu soliņa, un tas mani apmierināja. Bet nu tā otra daļa – skriešana, tā man riebās visvairāk. Bija jābrauc uz jūru, skriet pa smiltīm… Bet tagad – skrienu katru dienu. Ar orientēšanos nodarbojos, organizēju sacensības. Tikko bijām Eiropas čempionātā.”
Roberts, noskatījies dēla interviju, tūlīt papildina: “Āhā! Kristaps nepieminēja, ka es viņiem maksāju naudu. Tas nebija daudz, bet budžets man bija. Un mēs jau neskrējām daudz – 5 vai 6 kilometrus. Un tikai vasaras mēnešos… Bet vispār es lepojos ar abiem saviem dēliem.”
Kristaps beidzis Mākslas akadēmiju, ir profesionāls mākslinieks. Savukārt Gustavs, Roberta jaunākais dēls, ir profesionāls pavārs, kādu laiku strādājis Berlīnē, labākajā suši restorānā. Pašlaik – Latvijā, ir pašam savs bizness, pats gatavo un arī izvadā ēdienus. Strādā arī pie pavāra Laura Aleksejeva.
“Jo vecāks palieku, jo vairāk saskatu sevī tēvu,” komentē divdesmitpiecgadīgais Gustavs. “Esam vienādas uzbūves cilvēki: mīlestība, karstasinība mūs raksturo.”
Gustavs saka, ka viņa profesijā esot ļoti daudz tēva ietekmes: “Ēst gatavošanu uzskatu savā ziņā par mākslu – katrs šķīvis ir mākslas darbs. Gan kompozīcija, gan krāsa… Es jūtu radošumu, kas man ir asinīs no tēva.”
Grūti noticēt, bet kādreiz Koļcovs domāja, ka viņam nebūs bērnu, nebūs ģimenes. Un ka savu dzīvi viņš nodrošinās 100% no mākslas. “Bērni šajā situācijā likās galīgi nepiemēroti un neiederīgi. Jo tas taču ir murgs, mākslinieka “spārnu apgriešana”. Sievietes gan mani ļoti interesēja,” par jaunības maksimālismu un ačgārnumu smejas mākslinieks pats.
Abi Koļcova deli par tēvu saka: “Latvijas labākais mākslinieks un labākais tēvs.”
Tūlīt piebilstot, ka viņu nevar atraut no mammas – Daces Koļcovas: “Mamma tēvu līdzsvaro. Tēvs ir kā uguns, mamma – ūdens. Kaut gan – citreiz atkal ir otrādi. Viņi mainās ar tām lomām,” skaidro Kristaps.
“Pārvarēt egoismu ir svētīgi. Tu dari, kas tev nepatīk, pēti, kas ar tevi notiks, un – kā mākslā, tā privātajā dzīvē – tu dabū to, ko esi pelnījis,” spriež Roberts. Un piebilst: “Tagad manas dzīves lielais prieks ir tas, ko kādreiz gribēju noliegt, no kā atteikties: puikas, ģimene. Un tagad man ir arī Aurora – Kristapa meitiņa, mana pirmā mazmeitiņa. Esmu laimīgs. Šķiet, ka svētki ir katru dienu.”
