Žurnālista karjeras sākumā bailes, protams, bijušas daudz lielākas, savuārt profesionālā pārliecība – daudz mazāka. Tagad Jānis ir žurnālists ar 20 gadu pieredzi un Latvijas Televīziju sauc par otrajām mājām, – patiesi, te pavadīts ilgs laiks, ir grūti noticēt, ka tik jauneklīgajam Gestem – 40!
Kurzemnieks
Jāņa bērnība pagājusi Kurzemes pusē, Užavā: "Esmu īsts laucinieks," viņš saka. "Lai gan vēl bija padomju laiks – kolhozi, robežsardze un dzeloņstieples gar jūras malu – savu bērnību ciešā saistībā ar dabu visos gadalaikos atceros kā brīnišķīgu laiku. Mašīnu bija daudz mazāk, bet autobusa biļeti uz Užavu nemaz nevarēja iegādāties. Izkāpt Užavā gan varēja, bet biļete bija jāpērk vienu pieturu pirms vai pēc. Tā bija aizliegtā zona. Atminos arī padomju laika rindas pēc maizes – bija zināms tikai, ka maizes mašīna kaut kad atbrauks, un, ja paveiksies un veikalā būsi viens no pirmajiem rindā, tad varēs dabūt arī pīto baltmaizi ar magonēm, tā bija ļoti garda. Atceros arī neatkarības atgūšanas laiku, kas deva ilgi gaidīto iespēju neierobežoti staigāt gar jūru."
"Jāņi dzied"
Gestes mamma ir mūzikas skolotāja, taču, kad Jāni aicināja dziedāt leģendārajā Latvijas Televīzijas Līgo dienas koncerta "Jāņi dzied" tiešraidē, viņš bija uztraucies ne pa jokam: "Ar pozitīvu skaudību skatos uz kolēģiem, kas dzied uz skatuves brīvi un visiem apkārtējiem baudāmi, es noteikti neesmu no tiem. Man mājās arī ir liela kritiķe – mana mamma, kas ir profesionāli izglītojusies mūzikā, tāpēc šo uzstāšanos atceros ar šausmām. Īsti pat neatceros, kas tur toreiz notika, tik ļoti uztraucies biju," savas sajūtas neslēpj Jānis.
Mamma
Taču mamma ir mamma. Cilvēks, pie kuras var doties reizēs, kad nepieciešams atbalsts. Jānim, iedomājoties mammu un mājas sajūtu, prātā nāk deserts "Peldošās salas": "Tad zināju, ka mammai ir labs garastāvoklis, un viņa mēdza uztaisīt saldo ēdienu. Un vaniļas mērce! Man likās, ka tajā ir visa mammas esence!" smaida Jānis.
No jurista par žurnālistu
Ne tikai Jānim, arī viņa mammai bija sapņi par dēla profesiju: "Pirms 20 gadiem, kad es sāku savas gaitas šeit, ziņās, viņa nebija sajūsmā, mammai patika mans sākotnējais ceļš jurista profesijā. Redzot ievērojamākos šīs profesijas pārstāvjus, mammai noteikti likās, ka viņi nedzīvo slikti, vai ne? Un te pēkšņi – kas tad tas? Jānis izdomā iet uz televīziju, kur tās labās drēbes ir, tā sakot, aizlienētas jeb iedotas tikai uz raidījuma vadīšanas laiku," smejas Jānis.
"Tagad viņa to ir pieņēmusi un pat apmierināta, jo teju katru vakaru redz mani televīzijā. Vai es izskatos noguris, paēdis vai tamlīdzīgi.
Un, ja es kādu vakaru nevadu ziņas, tad mamma sūta jautājumu: "Kas ar tevi ir noticis? Vai viss ir kārtībā?"
Bet es domāju, ka maniem vecākiem nav kauns par to, kur es strādāju. Diskutējams ir cits jautājums: cik labi es savu darbu izdaru," par sevi ironizē pieredzējušais žurnālists.
Žurnālistika un ideālisms
Savu profesijas izvēli Jānis saista ar ideālismu, kas gan varbūt nepieciešams arī ikvienam juristam, ja tas – tāpat kā žurnālists – negrib samierināties ar netaisnību un mainīt pasauli: "Man joprojām šķiet, ka abas šīs profesijas ir līdzīgas, vismaz tiktāl, cik mēs runājam par iespēju sasniegt taisnīgumu. Tāpēc, šķiet, ļoti tālu no tā, ko izvēlējos studēt sākumā, nemaz neesmu aizgājis."
"Lielā cerība"
"Lielā cerība"– tieši tā sauc godpilno Ventspils 1. ģimnāzijas nomināciju, ko savulaik izpelnījies arī Jānis Geste: "Toreiz, manā laikā, šo atzinību parasti saņēma eksakto klašu audzēkņi. Es mācījos humanitārajā klasē, ko visi vairāk uzskatīja par radošiem māksliniekiem, kas mazliet lidinās pa gaisu. Tāpēc man bija prieks, ka tomēr šo balvu ieguvu un varēju iekabināt eksaktajiem," ar smaidu atceras Jānis.
"Iekabināt eksaktajiem" gan nav bijis primārais Jāņa mērķis, viņam vienkārši paticis mācīties: "Tāds es biju jau no mazām dienām – jau no pirmajām klasēm man patika visu tā ļoti kārtīgi izdarīt, apgūt. Un līdz pat ģimnāzijas beigām es, kā tāds sūklītis, izzināju vairāk un vairāk. Protams, liela nozīme ir arī skolotājiem, ko satiec savā ceļā. Latviešu valodas skolotāja Rozālija Rūde – šī ir mana skolotāja ar lielo burtu, kas mācēja panākt respektu. Kādu brīdi viņa bija arī direktore, no kuras tu it kā baidies, bet arī ne, jo, ja esi kaut ko izdarījis labi, viņa prata pamanīt un uzslavēt. Atceros, ka reiz viņa man ielika trijnieku, par ko es ļoti apvainojos: es biju mācījies, rūpīgi gatavojies, bet te – trijnieks! "Kas tā par atzīmi?" man toreiz likās. Kaut gan – nav taču arī nekas traks! Bet es sevī sajutos, ka tādas atzīmes es negribu redzēt, un tad laikam arī neredzēju vairs," domīgi stāsta Jānis un piebilst: "Varbūt vienīgi krievu valodā, jo ar to man gan negāja pārāk labi."
Bērnība un "Panorāma"
Jānim, esot mazam, Latvijas Televīzija bija vienīgā televīzija un "Panorāma" – vienīgais ziņu raidījums, ko vecāki, tāpat kā vairums Latvijas iedzīvotāju, vienmēr skatījās: "Visi mājās pieplaka pie televizora, kur nu vēl laukos pie omes, kur visi darbi vienmēr tika pakārtoti līdz "Panorāmai", un vasarās, kad vēl ilgi bija gaišs, – arī pēc tam.
"Panorāma" bija katra vakara rituāls, kam ir jābūt. Vecāki sēdēja dīvānā, savukārt mēs ar brāli – uz paklāja, televizora priekšā nogūlušies, skatījāmies – sākumā melnbalto, tad jau krāsaino raidījumu.
Starp citu, mums diezgan ilgi mājās bija melnbaltais televizors. Grūti noticēt, šķiet tas bija nesen, bet cik ļoti viss ir mainījies, kādos ekrānos mēs skatāmies tagad," konstatē Jānis.
Brīvprātīgais
Nokļūšana Latvijas Televīzijā Jānim saistās ar "Eirovīziju": "Tas bija 2003. gads, notika gatavošanās lielajam un sarežģītajam "Eirovīzijas" projektam un tika meklēti brīvprātīgie. Es pieteicos. Te strādāja ne tikai ar mūziku saistīti televīzijas profesionāļi, bet arī, piemēram, Arta Ģiga, kas toreiz bija Ziņu dienesta galvenā režisore un Eirovīzijas projektā atbildēja par visu, kas saistīts ar interneta lietām. Es kā brīvprātīgais kaut kā nonācu pie viņas," seno stāstu lēnām ritina Geste. "Man piedāvāja veidot saturu mājaslapai, kādus konkursiņus izdomāt un kaut ko vēl. Darbs ritēja Artas kabinetā, viņas vadībā. Gan Artas darbs, gan "Eirovīzijas" vēriens un procesa sarežģītība kopumā – tā man kā mazam zobratiņam bija milzīga pieredze. Un kādu dienu Arta man jautā, vai es negribu nākt pamēģināt ziņās? Nu, man, divdesmitgadīgam jurisprudences studentiņam, kas tolaik strādāja par apdrošināšanas aģentu un izrakstīja apdrošināšanas polises, tas bija pārsteigums un izaicinājums. Tagad, atskatoties atpakaļ, es to redzu kā likteni, jo jursiprudences studijas un – vēl jo vairāk – apdrošināšanas aģenta darbs man negāja pie sirds.
Taču es pats negribēju atzīt, ka esmu aizgājis ceļu, ko īsti nevēlos. Liktenis palīdzēja, sacīdams: "Ej to ceļu, ko vēlies!". Un tā – joprojām esmu šeit."
Sānsolis
"Starp citu, man jau agrāk bija sānsolis kādā citā medijā," skatoties atpakaļ, savu izvēli vērtē Jānis. "Toreiz iznāca tāds žurnāls "Pele", par tehnoloģijām. Un es, jurisprudences students būdams (nezinu, kāpēc) biju pieteicies pastrādāt kā žurnālists. Veidoju sleju par karjeru un profesijām. Plus vēl: toreiz Dace Balode un Māris Zanders izdeva žurnālu "Nedēļa", un arī tur es pieteicos par žurnālistu, kur es izklāstīju savu "Eirovīzijas" brīvprātīgā pieredzi. Lūk, ja es tikai būtu gribējis pamanīt, jau pirms nokļūšanas Latvijas Televīzijā mediju vide mani saistīja, es vēlējos darboties tur."
Pirmais standaps
Standaps – tas nozīmē pieteikumu ar tēmas izklāstu, ko reportieris runā, skatoties kameras acī. Katrs žurnālists parasti atceras savu pirmo uzstāšanos kameras priekšā, ko savā ziņā var dēvēt arī par ugunskristībām televīzijā.
"Tagad teju katrs žurnālists savu sižetu sāk un beidz ar teksta runāšanu uz kameru jeb standapu, bet toreiz, kad es sāku, to drīkstēja izmantot tikai tad, ja tev ir kāds īpašs stāsts. Savam pirmajam standapam briedu ļoti ilgi, un to filmējām kopā ar leģendāro ziņu operatoru Jāni Buku jeb Buciņu. Mēs braucām filmēt sižetu par smakām Cēsīs, kas jau pašas par sevi ir problemātiski parādāmas, vai ne? Nu, bet uzdevums ir saņemts, un mēs braucam: es, apzinīgais, jaunais žurnālists, sapucējies un nopietns. Cēsīs Buciņš mani nostāda pie lielas cūku fermas un pie lielas mēslu kaudzes.
Es laimīgs visu noziņoju, bet, atbraucis atpakaļ, saņemu no producentes retorisku jautājumu: vai man tiešām šķitis atbilstoši uzvalka biksēs un baltā kreklā stāvēt pie mēslu kaudzes?
Vai man šķietot, ka tas izskatoties ticami? – tā nu mans pirmais standaps ēterā nemaz nenonāca," Jānis dalās melodramatiskajā pieredzē.
"Laimīgāks bija sižets par demogrāfiju. Es dzimstības jautājumu risināšanā rosināju iesaistīties pašiem politiķiem. Pie tam – gluži praktiski: ja viņi ķertos pie lietas, tad pēc deviņiem mēnešiem jau būtu redzami rezultāti, es ironizēju. Producente pasmējās un akceptēja, tikai mana stāsta ilustrācijai vajadzēja piefilmēt kādu bērnu. Ko darīt? – braucām uz Vērmanes dārzu un sākam bērnu medības," reportiera ikdienu smejoties raksturo Jānis. "Mums paveicās – pretī ar mazuli ratiņos nāca dziedātāja Marta Kukarāne – viņa piekrita, ka nofimējam viņas gulošo bērniņu, kas tik mierīgi čučēja, ka pat nepamodās," savus reportiera izaicinājumus ar prieku raksturo Jānis.
"Šodien man ziņu reportiera neprognozējamās ikdienas reizēm pietrūkst, jo tā neļauj ieslīgt rutīnā. Ja atklāti – strādājot studijā, vienu brīdi tāda rutinēta pieraduma sajūta radās. Kaut gan pēdējo gadu notikumi rutīnu ir likuši aizmirst pilnībā, arī mans tagadējais studijas darbs nav prognozējams."
Rikošetā lidojoši ķieģeļi un bišu dzēlieni
Jāņa žurnālista pieredze ir bagāta daudziem traģikomiskiem stāstiem. Filmējot sižetu 2009. gada finanšu krīzes izraisīto grautiņu laikā dzīvajā ēterā Vecrīgā, viņam trāpījis rikošetā lidojošs ķieģelis.
Citā sižetā Jānis cietis no bišu uzbrukuma, no kurām ticis vaļā, kā pats saka – "ātri skrienot. Bet vislabāk man patika saimnieku ieteikums, kad man bija pilna galva ar bitēm: še, cepuri, liec galvā!" smejas Jānis. "Tas nu gan ir ieteikums, brīdī, kad tev ir pilna galva ar bitēm!"
Dziesmu svētku laimes sajūta
Lai arī reizēm šie brīži ir izaicinoši un pat apdraudējums veselībai, Jānis ir pateicīgs iespējām, ko darbs piedāvā: "Viens no skaistākajiem mirkļiem ir iespēja būt Dziesmu svētkos, īpaši – pēckoncerta tautas sadziedāšanās daļā, dejošanā un dziedāšanā kopā ar visiem, ko sirsnīgi darījām kopā ar kolēģi Aiju Kincu. Lai man piedod darba devējs, bet laimes sajūta pat lika aizmirst, ka esmu darbā. Dziesmu svētki, šķiet, ir viens no labākajiem mana darba bonusiem, kas man, nedziedošam un nedejojošam, ļauj justies kā svētku dalībniekam," saka Jānis, kura mīļākā dziesma esot "Tumša nakte, zaļa zāle": "Tā man saistās ar Užavu, jūras piekrasti, miglu, visu ainavu un sajūtām. Tā ir dziesma, ko es svētkos īpaši gaidu."
