"Tu zini, šitā bilde ir man vistuvākā, to man mamma iedeva, tur ir gan Dzintrim vecāmamma, gan mana vecāmamma. Kamēr veči jūrā, Kaucmindes skola brauca šeit zvejnieku sievas apmācīt labturībā, un rekur, šitā, ar tiem skaistiem, sārtiem vaigiem, tā ir mana vecāmamma," rāda grāmatas sastādītājs Gints Šīmanis, ar kuru kopā pārlapojam „Reņģēdāju pavārgrāmatu”.
"Redzi, es tev pateikšu ļoti godīgi, izmantosim tos vārdus, ko savulaik ir proponējis Imants Ziedonis – tas ir daudzinājums reņģei. Grāmatas vēsture ir ļoti vienkārša, sakarā ar to, ka divus gadus nebija Reņģēdāju festivāls, nevarēja notikt, bija doma kaut ko darīt, nu nevar vienkārši sēdēt, un Dzintris kā festivāla idejas autors un idejiskais tēvs nāca ar domu, ka vajag reņģēdāju pavārgrāmatu. Tā tapa plāns, ka būs zvejnieku stāsti, kas būs pirmā daļā, otrā daļā būs receptes, bija plāns par 180, bet kopā sanāca 219. Saproti, ar to reņģi var izdarīt dieva zīmes, būtībā viņu var cept, vārīt, marinēt, grillēt, protams, kūpināt, žāvēt, ko vien ar to reņģi nevar izdarīt," skaidro grāmatas sastādītājs.
Šī grāmata tātad nav gluži vienkāršs recepšu apkopojums, bet tajā ir arī nelieli stāsti par reņģu zvejniekiem, pavāriem.
Viens no zvejniekiem, kurš dalās ar saviem reņģu kūpināšanas knifiem, ir Andris Skuja. Arī ar viņu tiekos tepat Kuivižos un mūsu sarunā nedaudz samulsina Andra teiktais par reņģi.
"Nu reņģ' tak nav zivs, no bērna dienām reņģ' i reņģe, un ziv' i ziv'. Tur vimbas, asari, taimiņi, tās ir zivs, bet kas reņģ' par ziv', es palieku pie sava," saka Skuja.
Bet no zvejnieku puses tas nav teikts ar vīpsnāšanu par reņģi, jo vispirms jau reņģu zveja ir smags darbs.
"Kas ta mums te ir palicis no tiem zvejniekiem? Krūmiņjānis, Skuja Andžs, Šenk Visvaldis, ļoti maz jau ir, kas reņģi zvejo, jo tā reņģes smelšana ir ļoti nežēlīga lieta, smaga, es biju kādreiz vecpapam līdzi, kad biju mazs puika un es atceros, tā ir viena traka lieta tā reņģu smelšana, smags fizisks darbs," skaidro Šīmanis.
Smelšana?
"Jā, nu smeļ, kā tad! Tās laivas divas saiet kopā un tad ir tas stāvvads, un tad ar tādām ķeselēm smeļ ārā, smeļ laivā. Un tas, ka reņģi var nopirkt pa eiro kilogramā, nu tā ir Dieva dāvana, jo es domāju, tā reņģe fiziski maksā daudz dārgāk. Tas, ka zvejniekam netiek par to reņģi samaksāts, tā ir liela cūcība," uzsver grāmatas sastādītājs.
Bet runājot ar zvejnieku Andri Skuju, tad jautāju arī, vai, ilgus gadus zvejojot reņģi, nav apnicis to celt savā galdā.
"Nu katru dienu nav, bet apnikt nevar reņģe taču un vispār zivs. Viņa tak ir feina visādos veidos. Forši ir tā, ka nu atnāk no tās jūras un tad nu spainītī tās reņģītes un tad paņem šitā ar ķepu, bez mazgāšanas, bez ko, uzber uz pann’, nu bišku sāli un tad ir visgaršīgāk," atklāj zvejnieks.
Andris Skuja arī atzīst, ka bijis pārsteigts, „Reņģēdāju pavārgrāmatā” ieraugot, cik daudz un dažādos veidos var reņģi pagatavot.
"Es nemaz nezināju, ka tik daudzos. Tagad jāskatās grāmatā. Tā ikdienā jau tā vienkāršāk, bet tur - vai, tur ir visvisādas tās receptes, baigi forši, ka Dzintrim Kolātam ienāca prātā šitā te darīšana, tik feina grāmata iznāca," saka Skuja.
To, cik dažādos un pat smalku restorānu cienīgos ēdienos reņģi var pagatavot, apliecināja Reņģēdāju festivālu laikā notiekošie pavāru konkursi. Tur varēja skatīt un garšot no ceptām, marinētām, pildītām reņģēm līdz pat reņģu maizei un tortei. Bet par nosaukumu „reņģēdāji” Salacgrīvas pusē tikai priecājas un saka paldies politiķim, kuram šis apzīmējums savulaik izspruka.
"Tas mums baigi noderēja, paldies viņam! Es nezinu, kurš tas bija," saka Skuja
"Nu Birkavs taču! Tas ir Birkavs, tie ir Birkava vārdi! Tu domāji Lielais Vilis? Vilis nē, Vilis nosauca Latviju par muļķu zemi, bet par tiem reņģēdājiem, tas bija Valdis Birkavs. Ļoti labu pakalpojumu izdarīja! Un saproti, mums tagad nav "Positivus" vairs, bet mums ir un būs Reņģēdāju festivāls! Vieta nekad tukša nestāv, un redzi, kā ir, tā reņģe to ārzemju estrādes mākslinieku pārdzīvos, viņa jau ir pārdzīvojusi to "Positivus"," papildina Šīmanis.
Lai arī tādos daudzumos, kā kādreiz te stāsta ir bijis, reņģe zvejnieku tīklos vairs nenonāk, tomēr satraukumam par to, ka reņģe līdzīgi Baltijas lasim, zutim, lucīšiem kļūs par retu un dārgu delikatesi, vēl neesot pamata.
"Ej tu sazini, kas to var uz priekšu zināt. Zinātnieki ko saka, tas ir viens un, kas uz viet’ notiek, zinātnieki ar nevar visu izpētīt, vai tad viņi tur apakšā ir bijuši, bet vēl jau ir. Tagad atkal tas grundulis ienāca. Kā tur viss mainīsies, grūti jau pateikt, tagad ir viss tā globalizējies, ka ievedīs atkal te ar balasta ūdeņiem atkal kādus briesmoņus. Mums, starp citu, šeit tādas maziņas gan, caurspīdīgas garneles parādījušās pie krasta," atklāj Skuja.
"Reņģu krājumi, cik es tā sekoju līdzi, ir pietiekami. Rīgas līča reņģei ir, manuprāt, pat nozvejas limiti, kvotas ir drusku palielinātas. Es domāju, ka reņģe mums pietiks. Un es gribētu teikt tā, ka reņģe ir radīta no paša Dieva un reņģe ir Dieva zivs, un lai nu viņa mūsu izpratnē būtu tāda pati cēlzivs, kā daudzi domā zuši, laši, nēģi, un kur tad vēl garšīgāku reņģi baudīt, ja ne šeit, mūsu Limbažu novadā, kur Limbaži izsenis ir bijuši reņģēdāju galvaspilsēta, bet vieta, kur visgaršīgāk garšo reņģe ir Kuiviži," uzskata Šīmanis.
Pavārgrāmatas ievadā tās idejas autors Dzintris Kolāts raksta – ceram, ka „Reņģēdāju pavārgrāmata” cels augšup pieprasījumu, bagātinās azaida galdu stiprinās ekonomisko rosību un arī reņģēdāju pašapziņu.
