Ko saka cilvēki
- Lieldienu zaķis ir „must have” - Lieldienu zaķim būt! Bez viņa nevar.
- Nu, viņi jau te lēkā, noteikti Bastejkalnā būs.
- Nu, tāds pūkains, labsirdīgs, nevienam virsū nebrūk.
- Nu, kā viņu audzina. Viņam var iestāstīt, ka jāsargā, var iestāstīt, ka jādauza. Tas ir kā pret to zaķi izturas, tā viņš arī uzvedīsies.
- Nu, tāds zaķis, kas staigā uz divām kājām, viņam ir groziņš, kurā stāv olas. Viņš parasti Lieldienu rītā paslēpj kaut kur, lai mēs tās varētu pēc tam atrast, bet viņu nekad neizdodas ieraudzīt no rītiem.
- Mūsu ģimenē nav populārs šis Lieldienu zaķis, mēs vairāk krāsojam olas.
- Pašreiz tie šokolādes zaķi jau ar ir, bet manā bērnībā arī bija šokolādes zaķi. Man izkusa uz palodzes, atceros.
Ko saka eksperts
Taču to, kā un kad zaķis ienāca mūsu Lieldienu paražās, skaidro Latvijas Folkloras biedrības valdes priekšsēdētājs Andris Kapusts: "Lieldienu zaķis mums ļoti strauji parādās 1920., 1930. gados literatūrā, tad, kad vispār sabiedrībā viena daļa uzskatīja, ka latviešiem ir jāmācās kultūra no vāciešiem un daudz kas ir jāpārņem. Un tolaik arī diezgan daudz ko pārņēma, un šlāgermūzika diezgan aktīvi ienāca. Un tai skaitā dažādas tradīcijas un arī tas Lieldienu zaķis. Pirms tam viņš Latvijā nav bijis pazīstams, šī tradīcija ienāk no Rietumeiropas, bet jāsaka, ka viņai arī ir senāka cilme, viņa nav ar kristietību saistīta, tā ir saistīta ar senākām ģermāņu dievībām."
"Senākajā cilmē šis zaķis ir saistīts ar gaismas atnākšanu un arī ar auglību. Šeit parādās ļoti spēcīgi auglības aspekts, jo, kā zināms, zaķis un truši ir vienīgais dzīvnieks, kura mātīte var palikt stāvoklī, kamēr viņa nav piedzemdējusi savus mazuļus. Tas nozīmē, ka viņai šis auglības process ir ļoti attīstīts un tāpēc tas ir kā simbols, lai šī auglība būtu arī cilvēku sabiedrībā," stāsta Kapusts.
