«Dzimšanas diena - tas ir šausmīgi. Es vispār nemīlu svinēt dzimšanas dienas. Ko es tādu esmu izdarījusi? Palikusi par gadu vecāka. Kas par labumu!» dziedātāja saka raidījumā «Daudz laimes, jubilār!», atzīstot, ka vārda diena gan viņai patīkot.
Laima dzimusi Cēsīs, taču, kad Laimai bijuši tikai trīs gadiņi, vecāki pārcēlušies dzīvot uz Rīgu. Ar dziedāšanu un dejošanu viņa aizrāvusies jau bērnībā, pat piedalījusies un tikusi pamanīta kādos konkursos, taču, domājot par nākotnes profesiju, izvēlējusies ko šķietami nopietnāku: 1970. gadu pirmajā pusē Laima beidza Viļņas Medicīnas skolu, iegūstot medmāsas diplomu.
«Es biju paklausīga meitene,» sevi bērnībā raksturo Laima. «Es zināju, ko drīkst un ko nedrīkst darīt.»
Taču prāta apsvērumiem jūtas parasti tomēr kāpj pāri. Tā arī notika Laimas gadījumā. Skatuve, nevis slimnīcu telpas, ir viņas organiskā vide, vieta, kas ir viņas darba lauks. Un strādāt Laima prot un var.
Viņa ir mērķtiecīga un neatlaidīga, savā raksturā varbūt vairāk līdzinās sportistei nekā stereotipiskam priekštatiem par mākslinieci: viņa ir ļoti prasīga, disciplinēta, racionāla un tieša.
Ilgu gadu pieredze restorānu varietē žanra programmās uzasinājusi izjūtu par to, ko publika grib redzēt: spožumu, skaistas, nevainojami ģērbtas kordabaleta meitenes un puišus ar stilā un priekšnesumā nevainojamu dziedātāju un dejotāju centrā. Un Laima ir izdarījusi visu, lai par tādu kļūtu. Par noslēpumainu dīvu, oriģinālu, neatkārtojamu un šķietami nesasniedzamu, kas ar savu dūmakaino balsi un vīrišķīgi sievišķīgo un seksapīlo personības spēku burtiski magnetizē publiku. Viņa ir gan horeogrāfe, gan režisore, gan arī savas vīzijas realizētāja. 1980. gados studējusi Maskavas slavenajā GITISā, kļūstot arī par diplomētu aktrisi un režisori.
Latvijas Televīzijas arhīvs glabā videomateriālus, kuros Laima neslēpj, ka augstākā izglītība gan esot mammas nopelns, mamma pierunājusi Laimu mācīties, neskatoties uz jau sasniegtajiem panākumiem.
«Tagad, protams, mammai esmu pateicīga. Institūts man deva ne tikai starptautiski atzītu izglītību, bet sapazīstināja ar daudziem brīnišķīgiem cilvēkiem. Arī tik daudz grāmatu es nebūtu izlasījusi, jo - man jau nebūtu jākārto krievu un ārzemju literatūras eksāmeni ar lielo literatūras apjomu,» komentē māksliniece. Starp citu, viena no amizantākajām institūta laika atmiņām saistās tieši ar literatūras priekšmetu.
«Krievu sarunvalodu es pārvaldu tikpat labi, cik dzimto – latviešu, taču viens ir – runāt, bet pavisam kas cits – gramatiski pareizi rakstīt. Tāpēc, kad man bija jāraksta sacerējums, mans labs draugs Konstantīns Raikins, aktieris un slavenā komiķa Arkādija Raikina dēls, to darīja manā vietā. Es sēdēju eksaminācijas telpā un tikai izlikos, ka rakstu sacerējumu. Patiesībā, mans uzdevums bija izdomāt iemeslu, kā eksāmena laikā izprasīties ārā un paņemt no Konstantīna lapas, ko viņš ārpus auditorijas «drukāja» ātrā tempā. Un tās veikli «nospiest», tā, lai pasniedzēji nepamana,» smejoties atceras Laima.
Laima Krievijā vēlāk atgriezās un uzkavējās, kļūstot par vienu no lielākajām Krievijas skatuves zvaigznēm. Slavenās Raimonda Paula un Ilja Rezņika «Vernisāža» un «Čārlijs» apbūra milzīgo Krievijas auditoriju. Un ne tikai tās. 1993. gadā tieši Laimas plates bija pārdotākās. Tas bija arī laiks, kad Vaikule kopā ar Raimondu Paulu piedalījās izpildītāju konkursa «Jūrmala» veidošanā, un teju viss Krievijas «dziedošais» šovbizness gadiem ik vasaru ieradās Jūrmalā. Katrā ziņā - Baltijas kā Rietumu zemes oreols iemiesojās Vaikules tēlā un Raimonda Paula dziesmās, pie tam pašam maestro bieži piedaloties Laimas uzstāšanās reizēs. Tas padarīja Laimu par vienu no Latvijas simboliem un apliecinājumu tam, ka Latvija ir sapnim un ideālam līdzīga vieta. Raimonds Pauls kādā koncertā pat atklāja, ka Laima Vaikule ir pirmā dziedātāja, kurai viņš atļāvis gulēt uz viņa klavierēm.
Pašas Laimas dzīve tajā laikā norisinājās nemitīgos pārlidojumos: no Maskavas uz Arhangeļsku, tad uz Ameriku, atpakaļ uz kādu no Eiropas valstīm un atkal uz Ameriku. Un tā gadu no gada.
"Jo tu esi plašāk pazīstams, jo tu esi lielāks," saka Laima. "Pēc Japānas uzstāšanās mani pazina veikalos. Es tam neticēju, domāju - tāpēc, ka esmu blondīne."
