Ko komponistam Kārlim Lācim maksā būt veiksmīgam un visu mīlētam «džekiņam»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Kārlis Lācis plašākai sabiedrībai zināms kā popmūzikas un teātru mūziklu autors, taču Lāča muzikālās daiļrades spektrs ir ārkārtīgi plašs, un, šķiet, aptver visus mūzikas žanrus. Bez jau minētās vieglās mūzikas, mūziklu un teātra žanra, Kārlis ir veikls arī funk, džeza, kora un akadēmiskās mūzikas jomā.

Komponēšana un raksturs

Viens no iemesliem Lāča vispusīgumam, iespējams, meklējams Kārļa vīrišķīgajā raksturā: viņam, kā tautā saka, ir krampis, iepretim daļai citu kolēģu, tai skaitā jauno, kam, Mūzikas akadēmijas kompozīcijas katedras profesora Jura Karlsona vārdiem runājot, pietrūkst ņipruma un cīņas spara.

"Tā ir, apliecinošas, enerģiskas mūzikas radīšana prasa raksturu," apstiprina Lācis pats. "Rakstīt kaut ko melanholisku ir vieglāk, taču to arī vajag, es nenoliedzu, bet rakstīt kaut ko motivējošu, muskuļotu, tas ir daudz grūtāk.

Man pašam nepatīk mākslas darbi, kas iedzen tādā depresīvā bezcerīgumā. Es domāju, ka pārdzīvojumam un faktiski visam kam mākslā ir jābūt, bet pēcgaršai jābūt motivējošai, iedvesmojošai."

Veiksmīgs un visu mīlēts "džekiņš"

Lāci mīl un ciena visu žanru izpildītājmūziķi, jo uz viņu varot paļauties – Kārlis esot uzticams puisis, dotā vārda cilvēks. Un kaut arī dziedātāji un instrumentālisti allaž sūdzas, ka Kārlis raksta ļoti sarežģītus opusus, viņam ir attaisnojums: augsti kvalitātes kritēriji. Amata brāļi to novērtē. Un galu galā – viņa mūzika ir melodiska un skaista, tā iekvēlina sirdis.

Lācis rakstījis mūziku daudziem Latvijas vokālistiem un aktieriem: Aijai Andrejevai, Aijai Vītoliņai, Jolantai Strikaitei, Lindai Leen, Arturam Skrastiņam, Jānim Aišpuram, Kasparam Znotiņam, Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai, Ievai Segliņai, Andrim Keišam, bet laikam visvairāk Intaram Busulim, ar ko kopā muzicē virtuozajā kolektīvā – "Abonementa orķestrī".

"Varbūt no malas es liekos tāds veiksmīgs "džekiņš", un tā reizēm arī ir," pēc kārtējiem muzikāliem panākumiem apgalvojis Lācis pats. Taču viņa veiksmei ir arī bieza garoza, par ko kādā dialogā ar komponistu dalās Māra Zālīte, kas, protams, labi pārzina radošās daiļrades laboratorijas sarežģītās nianses: "Talants nekad netiek dots tāpat vien. Tu par to maksā. Ar nerviem, negulētām naktīm, ar savu veselību. Kaut skatītājiem mēs par to daudz nestāstām."

Radošā ideja ir greizsirdīga un prasīga, tā paņem savā varā. "Tad es nevaru pārtraukt, es strādāju dienām un naktīm, smēķēju cigareti pēc cigaretes... Es sevi esmu iedzinis paša radītā slazdā," viegli ironizēdams, piemēram, par savas "Latvju simfonijas" tapšanas gaitu (ko sarakstījis divās nedēļās!) dalās komponists pats. Kad žurnālisti, pārsteigti par apjomīgā darba veikšanu tik īsā laikā, izsaka māksliniekam komplimentus, Kārlis pazemīgi atrunājas: "Ar ātrumu nu gan nebūtu ko lepoties..." Viņa vērtību sistēmā nozīme ir tikai kvalitātei. "Taču, ja tomēr runājam par tempu, tad jā. Es parasti savu amata brāļus ievērojami apsteidzu," atturīgi nosmaida kolēģu par ģēniju dēvētais, smalkjūtīgais un, šķiet, mazliet noslēpumainais mākslinieks.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Paraugbērns un laiks pirms Rīgas

Kārlis ir dzimis Tukumā. Starp citu, tāpat kā Imants Ziedonis. Bērnībā, jau zinot Ziedoni, mazais Lācis vēl nenojauta, ka daudz komponēs sava slavenā dzimtās vietas kolēģa tekstus. Skola un mūzikas skola bija Kandavā, un tētis bija klavierskolotājs.

"Jau pirmajā klasē es zināju: būšu mūziķis, tāpat kā tētis – klavierskolotājs. Mūzika uzreiz aizgāja, man bija laba dzirde, solfedžo gāju jau no četriem gadiem.

Tēvs jau arī nemaz nedeva citu izvēli," nosmaida Kārlis. "Protams, visādi gāja, negribējās jau stundām sēdēt pie klavierēm. Bet lielās līnijās bija skaidrs, ka mūzika ir un būs mana nākotnes profesija."

Tagad Kārlis ir ļoti ražīgs komponists, arī pandēmijas laiks nesis daudz opusu dažādos žanros, taču bērnībā viņš sportā un dažādos pulciņos esot bijis vēl aizņemtāks nekā tagad. Kandavas skolā strādāja un vēl joprojām strādā arī Kārļa mamma, viņa ir krievu valodas skolotāja, un skolniekiem esot mazliet bail no viņas. Savukārt mammai arī dažreiz ir bailīgi brīži par to, kā publika novērtēs Kārļa kārtējos, izaicinošos radošos opusus un meklējumus.

"Time after time"

Fankmūzika (funk) ir mūzikas stils, kas 20. gadsimta 60. gados radās Amerikas Savienotajās Valstīs, soulmūzikas, ritmblūza, džeza un psihodēliskā roka sinerģijā. Viens no pasaules dižākajiem tā pārstāvjiem ir arī Rīgā savukārt koncertējušais Džeims Brauns. Latvijā šī stila jaunatklājēji bija grupa "Time after time" – Kārļa Lāča un viņa Mediņu skolas kolēģu izveidota grupa, kas laiku pa laikam (tulkojot grupas nosaukumu) uzspēlēja funk stilā.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

"Sākotnēji mēs par to neko daudz nezinājām, bet Ginta (Gints Pabērzs – spēlē saksofonu un citus pūšamos instrumentus, tagad kopā ar Kārli muzicē "Abonementa orķestrī" un citos vadošos Latvijas muzikālos sastāvos – red.) tētim bija plates. Mediņos mēs savācāmies, un tas vienkārši tā sanāca, ka Gints ar Denisu (Deniss Paškēvičs – saksofonists, flautists, viens no Latvijas nozīmīgākajiem džeza mūziķiem – red.) bija tie, kas mūs citus pievērsa šim stilam. Sākumā mums nebija savas mūzikas un savu dziesmu, izpildījām daudz Džeimsa Brauna. Latvijā šī niša bija tukša, un tas mums izvērsās veiksmes stāstā," atceras Lācis. "Mēs bijām jauni, skolojāmies akadēmiski, bet ar grupas koncertēšanu sajutām populārās mūzikas skatuves garšu, klubu garšu, to enerģiju, kāda ir dejās ar dīdžejiem, kas arī pie mums, Latvijā, bija jauns sākums. Mēģinājām stundām, dienām, no šodienas viedokļa diezgan bezproduktīvi, bet katrs koncerts bija kā pēdējais, tik daudz enerģijas bija tur iekšā."

Kaspars Znotiņš, jūtīgums un "mīlestības ķīselis"

Viens no Kārļa "mediņskolas" laika draugiem un dvēseles biedriem ir Jaunā Rīgas teātra aktieris Kaspars Znotiņš, "vecs čoms", ar ko sen vairs nav jāizliekas. "Abi bijām nesaprastās, jūtīgās dvēseles. Jaunībā staigājām pa Kandavu un stāstījām viens otram savas izjūtas," nosmaida Lācis. "Arī kojās kopā dzīvojām. Vienu brīdi spēlējām arī skvošu, bet es spēlēju mazliet labāk, tāpēc pārtraucām... Ar Kasparu varam nesazvanīties gadu, tad atkal satikties, un viss kārtībā. Bet nu Kaspars – viņš ir savas lietas meistars," Kārlis neiztiek bez komplimentiem Znotiņam.

"Interesanti, ka radošos projektos nebijām tikušies līdz koncertuzvedumam "Ziedonis. Lācis. Vīrieši". Tas bija gandarījums," priecājas Kārlis. "Ne tikai ar Kasparu, bet arī ar pārējiem šī projekta dalībniekiem: Skrastiņu, Aišpuru, Keišu... Ar šiem puišiem nekad nav garlaicīgi. Mans mērķis bija tos cilvēkus, ar ko man ir interesanti, savākt kopā, lai mēs kopā radītu un baudītu sajūtas, kas mums patīk. Mēs kaifojām par procesu, un tas ir tas, ko es tagad izbaudu.

Mani pat neinteresē tik daudz mūzika, man patīk radošais prieks, ko Renārs Kaupers sauc par "mīlestības ķīseli". Tas ir tas, pēc kā es dzīvē tagad tiecos."

Jau precēts

Pēc Mediņiem sekoja Mūzikas akadēmija, sākumā gan pianista jeb taustiņinstrumentālista specialitātē. Taču šo jaunumu Lāča biogrāfijā toreiz pārspēja kāds cits, Lāča vārdiem – "lielā mīla": "Iestājos pirmajā kursā, un lielā mīla nāca ļoti ātri, tikko biju sācis mācīties akadēmijā. To, ka es Vinetu (Vineta Vilistere, Kārļa sieva, žurnāliste, tagad darbojas sabiedriskajās attiecībās valsts struktūrās – red.) mīlu, es jau zināju pirmajā dienā. Bet tas, ka es biju students ar stipendiju 7 lati – tas nebija vienkārši. Bērns pieteicās, citiem bija ballītes, bet man jau bija ģimene, par ko jārūpējas," Kārlis atceras lielo jūtu laika pirmsākumus, kad viņam, atšķirībā no vairuma draugu un kursa biedru, bija jauna pienākumu un uzvedības paradigma ar nosaukumu "jau precēts". Šķiet, gan Kārlis, gan Vineta šo jaunības izaicinājumu ir izturējuši, un tagad tas turpinās dziļākā kvalitātē.

Ne mirkli nešauboties, Vineta, raidījuma "Daudz laimes, jubilār!" radošās grupas aicināta, izbrīvē laiku videoapsveikuma filmēšanai vīra dzimšanas dienas raidījumā, piesaistot arī jaunāko dēlu Hugo, kā arī palīdz ar dažādiem vizuāliem materiāliem intervijas sagatavošanā.

"Kārlis ir mērķtiecības paraugs, kā jāplāno lietas un kā jāpieņem lēmumi," vīru raksturo Vineta. "Nebija tā, ka panākumi viņam pašam bija straujš uzrāviens, nē! Apakšā ir ļoti liels dienu un nakšu darbs. Un neteiksim arī, ka mums, ģimenei, ar mākslinieku kopā dzīvot ir viegli. Bet neliegšos – tas ir arī patīkami, tas ir ļoti forši," nosmejas joprojām ļoti šarmantā Vineta Vilistere.

Šķiet, viņu ģimene ir spēcīga komanda, un, noskatoties Vinetas teikto videosveicienā, Lācim acī iemirdz aizkustinājuma asara: "Vineta ir mana stute un balsts, bez viņas es neko."

Lāču abi dēli ir šarmanti jauni cilvēki un apliecinājums Vinetas teiktajam par Kārli kā mērķtiecības paraugu. Vecākais dēls Francis Lācis guvis starptautiski atzīstamus panākumus tā sauktajā studentu sportā: viņš četrus gadus spēlējis basketbolu, studējot komunikāciju zinātni Amerikas Savienotajās Valstīs. "Naktīs, pēc mūsu laika zonas pulksten 3 vai 4, vai 5, notika spēles, tad cēlāmies augšā, jutām līdzi. Tagad Francis, pēc studiju beigšanas, uzsācis savu profesionālā sportista ceļu Holandē. Mums ir vieglāk, Eiropas laika josla ir mums tuvāka. Ar Vinetu un Hugo turam īkšķus," ar gandarījumu dēla panākumos dalās Kārlis. "Nekā speciāli neesam audzinājuši, bet šausmīgi kārtīgs izaudzis. Arī intervijās runā daudz labāk par mani."

Mūzikli

Muzikologi saskaitījuši, ka Kārlim Lācim esot septiņi mūzikli, kas lielākoties iestudēti Dailē režisora Dž. Dž. Džilindžera vadībā, kā arī Liepājā un Daugavpilī. Pirmais – "Pūt, vējiņi!" bija Liepājas teātra uzvedums, kas ieguva Gada izrādes titulu "Spēlmaņu nakts" vērtējumā.

Atzinīgi novērtēts tika arī "Purva bridējs. Ugunī"  – ar Gintu Grāveli Edgara lomā, taču darbs ar režisoru Regnāru Vaivaru neesot vedies viegli: "Pārrakstīju vai 100 reizes. Regnārs visu grib kontrolēt, īstenībā viņš labāk gribētu rakstīt pats.

Mana pieeja vienmēr bijusi: man ir jāizdara tā, lai iestudējumam der. Proti, man ir jābūt komandai lietderīgam, jāizdara tas, kā režisora uzstādījumam vajag.

Bet ar Regnāru mans pacietības mērs reizēm bija pilns. Rezultāts bija labs, bet tas, kas sanāca, nav tas labākais no manis," racionāli skaidro komponists. "Daudz veiksmīgāk ir bijis strādāt ar Džilindžeru, kā arī ar teksta autoriem Jāni Elsbergu, ko es pamatā izvēlos, un Evitu Mamaju. Piemēram, "Žanna d Arka". Un "Oņegins" – man ir tuva slāviskā mūzika un Puškina dzeja, valoda. Tagad tas viss ir ļoti sabojāts līdz ar karu uz daudziem gadiem."

Mīļās meitenes Ķuzule un Segliņa

Veikli un nedomājot, sveikt Lāci atsaucas arī Dailes teātra vadošās aktrises, galveno lomu izpildītājas Kārļa mūziklos Ilze Ķuzule un Ieva Segliņa: "Sākumā vienmēr saķeru galvu un domāju, ka to (nodziedāt) nevarēšu," smaidot stāsta Ieva Segliņa. "Bet pie Kārļa nevar neiet, pie viņa arī nemaz negribas neiet. Viņš ir savējais."

Ilze Ķuzule komplimentē vēl lielākos terminos:

"Es uzskatu, ka viņš ir ģēnijs. Arī cilvēciskās blaknes par to liecina: mūžīgais, trakais uztraukums un perfekcionisms."

Kārlis, gandarīts par šarmanto sveicienu, tikai izsaucas: "Hei, mīļās meitenes! Šīs mīļās meitenes, tas ir galvenais, pēc kā es izvēlos. Lai mēs labi satiktu, baudītu radošo procesu, nevis viens otru berztu. Es tagad skatos pēc tā, necenšos vairs nevienam neko dzīvē pierādīt, lauzties durvīs."

"Kārlis nekad nemelo, ir tiešs, reizēm pat pasaka kādu rupju vārdu, bet uz viņu nevar apvainoties, jo tas ir patiesi. Viņš arī tic, ka tu vari izdarīt, ka vari nodziedāt visas sarežģītās notis, un tas palīdz," stāsta Segliņa. "Un galvenais ir ieraudzīt to Kārli, kas atklājas caur mūziku: to var uzrakstīt tikai ļoti emocionāli gudrs, jūtīgs, ar milzīgu sirdi cilvēks. Mūzika ļoti runā."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti