Daudz laimes, jubilār!

"Daudz laimes, jubilār!" Arhitekts Jānis Dripe

Daudz laimes, jubilār!

Daudz laimes, jubilār! Arhitekts Jānis Dripe

Daudz laimes, jubilār! LNO soliste Evija Martinsone

Katra diriģenta sapnis – operas soliste Evija Martinsone

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"Viņa ir katra diriģenta sapnis, disciplinēta un bez primadonnas kaprīzēm," tā raidījumā "Daudz laimes, jubilār!" iesākas stāsts par operas solisti Eviju Martinsoni.

"Balss ir uz laiku, mīlestība – pāri visam," tā savukārt teikusi Evija Martinsone, kas nāk no dziedošas ģimenes. "Dziedāja gan mana mamma, gan vecmāmiņa, mums bija tādas tautas dziesmu šarādes," Martinsone stāsta un skanīgi iedziedas: "Pār upīti man’ aizveda... – kaut kas tāds. Dziedājām tautas dziesmas uz balsīm vai kanonā, es klimperēju mammai līdzi, pie tam – biju svinīgi ieģērbusies aizkaros, tā sakot, iegājusi tēlā. Un citkārt, starp citu, tā devos arī uz gultu," smejoties savu bērnību atceras māksliniece.

Smārde

"Smārde ir mana bērnu dienu vieta, un te ir arī mana pirmā skola, kur sāku mācīties 1986. gadā. Tā atrodas tieši pie manas mājas, tāpēc, protams, kā tas parasti notiek tad, kad dzīvo ļoti tuvu, es vienmēr mazliet nokavēju, kādas divas minūtes," smejas Evija. "Mana mamma te arī strādāja par mūzikas skolotāju kādu laiku."

Evija sāka mācīties vēl padomju laikā. "Mēs visi ļoti gribējām kļūt par pionieriem, lai dabūtu tos skaistos sarkanos kaklautiņus, un bija tāda neliela sāpe, kad pie tiem netikām – atjaunojās Latvijas brīvvalsts," par savām bērna izjūtām mazliet ironizē Martinsone. "Padomju gados atceros to allaž mulsinošo jautājumu, uz ko neviens īsti nevarēja atbildēt: kā gan es varu būt Ļeņina mazbērns? Nu kā gan? Es ļoti mīlēju savu vecmāmiņu, bet kā Ļeņins varēja būt mans vectēvs? Vēl vairāk – kā viņš varēju būt mūsu visu vectēvs? Jo tā padomju skolā mums, bērniem, stāstīja. Tas palika neatbildēts," smejas dziedātāja. "Un tad vienā dienā tās smukās oktobrēnu zvaigznītes nomainījās pret auseklīšiem, un krievu valodas stundu laikā gājām skaistās pastaigās un runājām par zaķīšiem un kaķīšiem, jo krievu valodas skolotājam bija zaķene Matilde. Un par to viņš mums arī krievu valodas stundās latviski stāstīja."

Radošās profesijas blaknes

"Sākumā es mācījos Tukuma mūzikas skolā, vēlāk, kad man bija astoņi vai deviņi gadiņi, devos uz Jūrmalu. Šis laiks man asociējas ar mūžīgu braukāšanu un salšanu, gaidot vilcienus. Arī vēlāk, mācoties Mūzikas akadēmijā, sanāca braukāt. Un, ziniet, pierod, jo tam ir arī labā puse: tik daudz kas ir izlasīts, esot ceļā, tik daudz mūzikas noklausīts, un arī – uzadīts, uztamborēts," smejas Evija.

Evija Martinsone ar mammu Evijas darinātā tērpā
Evija Martinsone ar mammu Evijas darinātā tērpā

Jautāta, kas ir pēdējais rokdarbs, māksliniece atbild, ka tas neesot saistīts ar adīšanu un tamborēšanu: "Tie ir pūces spārni mammai! Viņai vienā bērnu ludziņā bija vajadzīgs. Mamma tika pie tērpa, bet es – pie muguras masāžas, jo darbs patiešām bija pamatīgs, slodze visam ķermenim. Bet man ļoti patīk.

Rokdarbi prasa koncentrēšanos un atbrīvo no blakus domām, līdzīgi kā meditācija, atpūtina pieblīvēto prātu.

Mums, operas cilvēkiem, ir ļoti daudz jāmācās – gatavojot lomu, jāiegaumē gan mūzikas partitūra, gan teksti, kas bieži ir dažādās valodās. Pie tam, jāzina arī ne tikai savi, bet arī kolēģu teksti, un tas viss nepārtraukti jaucas pa galvu. Tāpēc rokdarbi ļoti palīdz."

Vokālās pedagoģes

Skatoties raidījuma veidotāju sagatavotos arhīva materiālus par Jūrmalas mūzikas skolu, Evija atceras: "Šī ir tā klase, kurā es pirmo reizi aizdomājos: hmm, tā dziedāšana ir ļoti feina lieta! [..] Mana pirmā vokālā pedagoģe Zinaīda Zeltkalne, kas strādāja Latvijas Radio un dziedāja korī "Ave, Sol!", mani noklausoties, teica: "Vai, cik smuka balstiņa!" – un kopš tā mirkļa man viss dziedāšanā ļoti patika."

"Izcilā vokālā pedagoģe Anita mani paņēma savā klasē, un to es vērtēju kā lielu veiksmi. Viņa ir mana pirmā lielā skolotāja no Mūzikas akadēmijas laikiem. Nomācījos pie Garančas astoņus gadus. Tā kā man nebija mūzikas vidusskolas diploma, tad divus gadus sagatavošanā, četrus gadus, studējot bakalauru un divus – maģistrantu klasē. Arī vēlāk – kādas atsevišķas lomas gatavojot, strādāju ar viņu kopā, bet pats galvenais – viņa bija ne tikai vokālā, bet – dzīves skolotāja. Starp citu, Mūzikas akadēmijā pie Garančas vokālu mācījāmies kopā ar Mārci Manjakovu, tagad, vienu no labākajiem dziedošajiem aktieriem. Tagad tās atmiņas reizēm, šķiet, tik tālas – gribas jautāt: vai tas ir noticis ar mani! Neticētu, ja Latvijas Televīzijas arhīvs nebūtu to visu fiksējis."

Tērpi un modernās režijas izaicinājumi

Mūsdienu modernā režija reizēm no operas solistiem prasa ne tikai vokālās, bet bieži ne mazāk – aktiermeistarības prasmes, fiziskās veselības resursus un reizēm arī daudz pašapziņas un drosmes. Piemēram, Mocarta "Dons Žuans" Andreja Žagara režijā tika uzvests uz kruīza kuģa klāja, un visi izrādes dalībnieki pa skatuvi dzīvojās puskaili, minimālos pludmales tērpos.

"Atceros, mums visiem nācās ieziesties ar paštonējošu gēlu, lai skatītāja acij būtu patīkamāk. Man ir ļoti gaiša āda, tāpēc it īpaši vajadzēja uzmanīties, lai iesmērējoties, un pēc tam mazgājoties, uz ķermeņa nepaliktu kādas gaišas svītras un lai, tā sauktais, "iedegums" izskatītos dabisks," atceras Evija. "Minimālais kostīms arī nebija ērtākais, ko varētu vēlēties, bet nu – kas jādara, jādara," Evijai kaprīzes patiešām ir sveša lieta. "Mēs, mūziķi, esam ļoti disciplinēti, un galu galā – ir vēl lielāki izaicinājumi piedzīvoti. Piemēram, Nāras lomā vai kādā citā. Man, protams, labāk patīk skaistie, sievišķīgie tērpi un krinolīni, un, pateicoties tērpu māksliniecēm, man ir bijusi liela laime uzstāties arī elegantās un romantiskās kleitās."

Evija Martinsone Tatjanas lomā “Jevgēņijā Oņēginā” ar Rihardu Mačanovski Oņegina lomā
Evija Martinsone Tatjanas lomā “Jevgēņijā Oņēginā” ar Rihardu Mačanovski Oņegina lomā

Mocarts, Hendelis un Veismanis

"Mocarts un Hendelis ir mani mīļākie komponisti," savulaik izteikusies Evija, piebilstot, ka visērtāk jūtas baroka mūzikā, kurā, starp citu, Martinsoni ievedis Maestro Andris Veismanis. "Tas notika laikā, kad man bija tāds lūzuma brīdis: es šaubījos, vai palikt mūzikā. Jo šis ceļš ne vienmēr ir vienkāršs. Domāju: varbūt turpināt ceļu citur?" atceras Evija.

"Mums bija kāds starptautisks projekts, un mēģinājumā ienāca profesors Veismanis un pārsteidza mani, sakot: kāda skaista balss! Dzirdēt to no cilvēka, kas bija mana autoritāte jau no mazotnes, tas man nozīmēja ļoti daudz! Veismaņa balss skaistums, ko pirmo reizi dzirdēju kādā televīzijas raidījumā, un dažādie viņa novatoriskie projekti vēlāk, tas viss bija mani apžilbinājis. Tāpēc pēc Veismaņa kunga komplimenta jutos ne tikai pārsteigta, bet arī satraukusies. Drīz vien mēs jau strādājām kopā, viņš mani ievadīja baroka mūzikas žanrā, un nepagāja ilgs laiks līdz uzaicināja dziedāt Hendeļa "Mesijā". Tas bija kas īpašs, augstākais punkts, sapnis, ko varēju vēlēties," stāsta Evija un priekā iesaucas, uzzinot, ka raidījuma veidotāji tieši Andri Veismani kā Evijai nozīmīgu cilvēku izvēlējušies dzimšanas dienas video sveicienā.

Izteicis māksliniecei profesionāla rakstura komplimentus, maestro novērtē arī Evijas šarmu un meitenīgi jaunavīgo izskatu:

"Viņa joprojām piedalās arī daudzos projektos, kas saistīti ar izklaidi, ar bērniem, kas ļauj viņai noturēties tādā jaunības sajūtā. Kā cilvēks viņa ir ļoti elastīgs, daudz nerunā pretī diriģentam, ir ļoti disciplinēta, tāpēc strādāt ar Eviju ir viegli un patīkami."

Pēc apsveikuma, Evija Martinsone, būdama operas soliste ar lielu pieredzi, teju ar skolniecisku pazemību, godprātīgi pasakās diriģentam un profesoram par labajiem vārdiem: "Paldies, Veismaņa kungs!" Un piebilst: "Andris man ir ļoti, ļoti svarīgs, viens no tuvākajiem un mīļākajiem cilvēkiem, un kopā mums joprojām ir dažādi projekti."

Kaķi un suņi uz skatuves un dzīvē

Evija ļoti labprāt piedalās arī bērniem domātās izrādēs.

"Man bijušas daudzas un dažādas lomas – un blakus lielās klasikas lomām Tatjanai un Mimī, Varde no izrādes "Varde par solisti" patiešām ir viena no manām mīļākajām lomām.

Evija Martinsone
Evija Martinsone

Ir bijušas arī citas lomas dažādos bērnu iestudējumos – Lillija, labā un ļaunā feja, Pele un Pūce no stāsta par Vinniju Pūku. Visas šīs lomas nesušas daudz prieka: mazuļi tik ļoti notic un dzīvo līdzi, pat kādos izšķirošos brīžos saka mums priekšā, kā rīkoties, tāpēc spēles prieks un azarts ir burvīgs!"

Mazo skatītāju iemīļotas lomas ir arī Evijas attēlota kaķenīte Džilda "Leļļu operā" un kaķenīte Odīlija no izrādes "Burvju durtiņas operā". "Mums arī mājās ir divi kaķīši un viens milzīgs balts suns. Bija ēra, kad mums bija divi zelta retrīveri – divas meitenītes Rebeka un Sofija, bet nu – gadi dara savu. Tad nāca viens no labākajiem pandēmijas lēmumiem: pie mums ieradās Polijas Podhales ganu suns. Viņš izskatās kā milzīgs, milzīgs zelta retrīvers, kas nosaukts grāmatas "Nebeidzamais stāsts" varoņa Falkora vārdā, jo viņš tiešām ir mūsu laimes suns."

Evijas raitais stāsts par mājas mīluļiem rit tik amizanti asprātīgā stāstījuma virknē, ka to var klausīties vēl un vēl. Piemēram, par Falkora džentlmeniski galanto izturēšanos pret pārējiem ģimenes locekļiem, tai skaitā – kaķiem. "Mazais kaķis viņu laikam uzskata par savu tēvu. Vai katrā ziņā – par savu aizstāvi: guļ turpat, kur Falkors, un abi kopā arī pārvietojas. Sastopoties uz taciņas, viņi sabučojas, saglaužās viens ar otru," smaida Evija, atklājot, ka vienam no kaķīšiem dzīves pirmā daļa bijusi pavisam necila: "Viņa mājvieta bija operas atkritumu tvertnes un to apkārtne. Reiz, oktobra nemīlīgā dienā es viņu pamanīju, nosalušu un ietinušos starp kritušām lapām. Zvanīju uz mājām, aprunāties, jo sapratu: vai nu es viņu paņemšu, vai arī tuvākajā laikā viņš vienkārši nosals. Vecmāmiņa teica: nu, ņem, ņem, brauc ar viņu mājās. Un tā mūsu mājās ienāca tāds īsts, ducīgs latvju kaķis. Tāpēc arī vārds viņam atbilstošs – Brencis. Bet viņš ir arī Hamlets, jo ir sajūta, ka viņš savā bailīgumā un pārsteigumā par dzīvi, piemēram, izdzirdot veļas mašīnas troksni, skatās tajā līdzīgi kā Hamlets, ieraudzījis sava tēva garu. Viņam ir vēl arī trešais vārds – Ķelmēns, jo viņa ķermeni veido muskuļu muskuļi," smejas Evija.

Evija Martinsone ar retrīveru meitenēm Rebeku un Sofiju
Evija Martinsone ar retrīveru meitenēm Rebeku un Sofiju

"Savukārt, mazais kaķis ir dabūjis vārdu Eižens, jo viņam ir spējas hipnotizēt, gluži kā slavenajam pareģim Eiženam Finkam. Tagad mūsu Eiženam jau ir sācies marts, kas neizbēgami saistās ar runču pavasara aurēšanu, tāpēc mēs viņu saucam arī par Albionas tauri – tādu vārdu mēs sastapām vienā Latvija Televīzijas detektīvseriālā ar nosaukumu "Māsas Bonifācijas noslēpumi". Tā nu tie vārdi atnāk pie mūsu zvēriem – ļoti dabiskā veidā," komentē Evija un tikpat asprātīgi turpina: "Kā jūs saprotat, šī saruna ciklā "Daudz laimes, jubilār!" nav tik daudz par operu, kā tas man, operas solistei, piederētos, bet gan – par zvēriem. Bet nu – tur neko nevar darīt – kā ir, tā ir!"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti