Daudz laimes, jubilār!

Daudz laimes, jubilār! Dailes teātra aktieris Artis Robežnieks

Daudz laimes, jubilār!

Daudz laimes, jubilār! Sergejs Jēgers

Daudz laimes, jubilār! Žurnālists Jānis Domburs

Kas notiek, Jāni Dombur? Žurnālists otrpus mikrofonam

"Gadiem cauri skatīts dažādos ekrānos un, būdams viens no Latvijas viedokļu līderiem, pats kļuvis par zīmolu. Viņu raksturo ne tikai analītika un pētniecība, – tikpat arī aktiera un šovmeņa dotības, "tāpēc jautājums paliek": kas viņš īsti ir?" – ar tādu intrigu sākas raidījums "Daudz laimes, jubilār!", ko atminēt ir pavisam viegli. Proti, viesis ir neviens cits kā Jānis Domburs, kas savā 50. dzimšanas dienā piekritis būt sev neierastā lomā – nevis uzdot jautājumus, bet atbildēt uz tiem pats. Sava raidījuma "Kas notiek Latvijā?" studijā Jānis šoreiz sēžas ciemiņa krēslā.

Dzīve kā cīņa un māksla

"Dzīve ir cīņa, spēle, māksla un viss kopā," Jāņa izteikumu 2004. gadā fiksējis LTV arhīva raidījums "Rīta" jubilāri"". Jānis saka, ka savas domas nav mainījis: "Jā, dzīve ir cīņa – bet labā nozīmē. Ne karš. Garīgā cīņa. Radošā cīņa." Toreiz, pirms 18 gadiem LTV arhīvā fiksētajā materiālā, Domburs kā vienu no būtiskām dzīves lietām minējis arī spēju savu dzīvi režisēt, – to gan viņš šodien komentē citādi: "Dzīves režija – šis gan nāk vairāk no jaunības. Jāsaka, ka laikam tam gan esmu mazliet par slinku, drīzāk esmu spēlmanis. Jaunībā biju kategoriskāks."

Vecāki

Jānis nav no tiem, kas mēdz daudz runāt par savu ģimeni, taču stāstā par vecākiem jūtams liels siltums: "Mamma bija keramiķe, daudz uzturējos viņas darbnīcā, kaut ko jau salipināju, bet man šķiet, tur nebija nekāda talanta pazīmju," smaida Jānis. Mamma bija saistīta ar mākslas pasauli, strādāja arī tautas daiļamatu studijā "Daiļrade", un, cik var noprast, iemācījusi Jānim mīlēt grāmatas. "Pasakas man ļoti patika lasīt, pat vēl salīdzinoši vēlu un ilgi, sākot no Džūkstes līdz visām citām. Joprojām tie man šķiet ļoti vērtīgi, noapaļojušies darbi."

Jāņa tētis 50. un 60. gados bijis augstos valsts amatos, vieglās un vietējās rūpniecības ministrs, vēlāk arī uzņēmuma "Daiļrade" direktors. Dzīvē iegrozījās tā, ka Jānis tēti zaudēja agri, 9 gadu vecumā, taču, neskatoties uz šo faktu, Jānis savu bērnību atceras kā saulainu un harmonisku: "Man bija laba bērnībā. Ziemā – Rīgā, vasarās – laukos. Es vienmēr ar kaut ko nodarbojos."

Čiekurkalns

Jānis ir Čiekurkalna zēns, mācījies Rīgas 45. vidusskolā: "Leģendāro Čiekurkalna tirgu un džinsus, ko tur daudzi devās pirkt, atceros maz, jo tas jau bija vidusskolas laiks, un es ļoti intensīvi sportoju. Tirgus sajūtu es atceros, braucot uz Poliju, kur kādas "Straumes" dzirnaviņas tika ņemtas līdzi, bet Rīgā nē," stāsta Jānis.

Skatoties radošās grupas sagatavotos arhīva materiālus, kuros redzama Jāņa skola un tās padomju laiku direktore Reiziņa, Jānis aizdomājas: "Redzot šo veco, 70. gadu "Padomju Latviju", man ir ļoti neviennozīmīgas sajūtas. Skolu beidzu 90. gados, tieši uz neatkarības robežas. Biju pionieros, oktobrēnos, komjaunatnē nestājos. Direktores un Socialistiskā darba varones Reiziņas laiku, protams, atceros. Arī to, kā boikotējām militāro mācību... Beidzu skolu, un nepagāja pat pāris gadu, kad visi, ar ko nācās būt pretējos viedokļos, bija apmetuši kažokus un sauca mani par Dombura kungu," Jānis nosmaida un noplāta rokas.

Mūzika, dumpinieciskums un pašapziņa

Paralēli vispārizglītojošai skolai, Jānis beidzis arī Jāzepa Mediņa bērnu mūzikas skolu. Pieaugušos gados – ne reizi vien kādos pasākumos labprāt sēdies pie klavierēm: "Ņemot vērā, ka man ir absolūtā dzirde, es diezgan viegli varu uzspēlēt diezgan daudz ko," komentē Jānis.

Vairākkārt piedalījies arī LTV koncertos, piemēram, vienā no tiem izpildot tautā iemīļoto "Es nenācu šai vietā": "Pāris reizes mani ir ievilkuši šajos Latvijas Televīzijas Līgo koncertos. Es neatteicu," Jānis nosmaida un parausta plecus. "Bija reize, kad mani savā koncertā aicināja piedalīties arī grupas "Pērkons" līderis Juris Kulakovs, tad, protams, es piekritu ar vēl jo lielāku prieku, jutos ļoti pagodināts." Un kā gan ne? – grupa "Pērkons" ir ne tikai viena no Dombura mīļākajām grupām, bet, šķiet, savā uzstādījumā līdzīga Jānim – "Pērkona" dumpinieciskais gars, kvalitatīva tekstu izvēle un vēstījuma saturs stipri pāraug tikai mūzikas lauciņu vien. Grupas mūziķi bija Atmodas kaldinātāji, tāpat kā Jānis, kas laikrakstā "Atmoda" sāka strādāt teju no skolas sola, būdams, kā pats saka, zaļknābis.

Basketbols un draugi

Domburam nav svešs arī sports, sava raženā auguma dēļ viņš bijis pieprasīts basketbola spēlētājs, trenējies VEF bērnu un jauniešu sporta skolā.

"Sporta skolas laikus un īpaši sporta nometnēs pavadītās vasaras atceros labi. Trenējāmies kopā ar Uvi Helmani, ar ko esam viena gada – esam cīnijušies daudzkārtīgi," Domburs labprāt runā par sportā pavadīto laiku un, domu paplašinot nosmejas: "Garam cilvēkam ir viegli – nekas nav jāpierāda. Tā es sajutos agrāk, un tā man šķiet joprojām. Ko no tiem mazajiem paņemsi?"

Latvijas Televīzijas arhīvs glabā basketbola maču starp LTV komandu, kurā piedalās tā laika raidījumu vadītāji: Domburs pats, Elvis Jansons, Dāvids Ernštreits, Andris Kivičs, Gundars Rēders, – un pretinieku komandā "Klubs 33" ir daudzi vēlākie Domburšova viesi – valsts darbinieki, ministri un deputāti, arī mākslnieki. Jānis apgalvo, ka šī spēle tomēr savā notikuma lieluma ziņā nestāvot blakus Mākslas dienu turnīriem, kas ne reizi vien izvērsušies par diezgan lieliem skandāliem, jo, protams, tie bija ne tikai sporta svētki, tie bija arī brīvdomīgu cilvēku satikšanās reizes.

Guntars Ošenieks, mākslinieks un Jāņa draugs no Mākslas akadēmijas sporta turnīru laikiem, sveic Jāni jubilejā ar stāstu par to, kā viņi apceļojuši ārzemes automašīnā, sacenšoties, kurš atradīs pareizo ceļu: Jānis ar karti vai Guntars ar "Google" elektroniskā ceļveža palīdzību. Guntars savu parasti prasīgo draugu Jāni labestīgi apceļ, stāstot, ka Jānim neesot viss lāga veicies, un novēl uzticēties citiem un dzīvei!

Jānis, ieraudzījis draugu Guntaru videoekrānā, iepriecināts sagrozās krēslā, sirsnīgi nosakot: "Gošiņš" – kas ir Guntara Ošenieka iesauka, vārda un uzvārda apvienojums. Bet komentējot Goša novēlējumu: "Redz, ar to uzticēšanos! Guntars Ošenieks ir "Kas notiek Latvijā?" logo autors un abu posmu (raidījuma pirmais posms LTV bija no 2001.-2011. gadam, otrais sācies 2021. gadā – red.) studiju dizaina autors, un arī, starp citu, LTV žurnālista Reiņa Ošenieka tēvs. Mūsu pazīšanās sākās stipri pirms LTV nonāca viņa dēls. Un par uzticēšanos ir stāsts arī kontekstā par raidījuma dekorāciju: esmu ļoti prasīgs, neskatoties uz to, ka Guntars ir mākslinieks. Jo viņa būvētajā dekorācijā būs jādzīvo un komfortabli jādarbojas man."

Guntars Ošenieks, gluži vai sadzirdējis Jāņa teikto, papildina: "Tas ir brīnišķīgs izaicinājums strādāt kopā ar tādu personību, kas neļauj atslābt. Kaut arī reizēm tas nav viegli."

Jānis tēmu paplašina, sakot, ka cilvēki Latvijā bieži cenšas lietas nogludināt, necīnoties par to labāku iznākumu: "Kāda tad vispār jēga? Es esmu piekritējs viedoklim, ka strīdi nav slikti tajā nozīmē, ka tie lietu dzen uz priekšu. Viena kolēģe, pēc vairāku gadu sadarbības ar mani, teica: es saprotu, tev vajag sparingot!"

Augstskola vienā kursā

Augstskola vienā kursā – tā var raksturot Dombura žurnālistikas izglītību Latvijas Universitātē, jo, kaut arī iestājies, Jānis tikpat ātri izstājās, profesiju apgūdams pašmācības ceļā. Tas, protams, saistīts ar ārkārtīgi intensīvo Atmodas laiku, kas pieprasīt pieprasīju ātru žurnālistiku, un dzīve Jānim, gluži kā uz paplātes, pienesa darba vietas ar augsta līmeņa žurnālistiem-kolēģiem gan "Atmodā", gan "Radio Brīvā Eiropā", gan citos medijos, kas bija daudzkārt labāki, ātrāki un intensīvāki skolotāji, nekā to akadēmiskā veidā varēja piedāvāt vēl toreiz izglītības korekcijas nepiedzīvojusī LU.

Un, protams, Jānis savā dzīvē apstiprināja arī seno apgalvojumu, ka talants pats lauž sev ceļu. Kā arī to, ka raksturs žurnalistikā ir ļoti svarīgs. Īpaši, ja gribi būt, Edgara Liepiņa salīdzinājumos runājot, – no dziļajiem racējiem.

Reizēm Jānim pārmests egocentrisms vai lieka pašpārliecinātība, uz ko viņš atbild pavisam mierīgi: "Viens ir pašpārliecinātība, kad pirksti gaisā. Otra pašpārliecinātība ir ar pamatojumu, ka vari spēlēt šajā līgā. Es profesionāli ļoti pieaugu tieši tāpēc, ka bija Atmodas laiks, un tas nāca ar straujiem izaicinājumiem, ko es pieņēmu un laikam tiku galā. Tāpēc – man pašpārliecinātība, komplektā ar atbildību un profesionālismu, man liekas, ir ok. Starp citu, latviešiem tās bieži pietrūkst."

Darbs

Žurnālistikā Domburs ienāca 1990. gadā, strādājot rakstošajā presē, un pēc dažiem gadiem, 23 gadu vecumā, izveidoja "Neatkarīgo informācijas un pētniecības biroju" (NIP), ko pats arī vadīja līdz 2001. gadam, ne tikai producējot dažādus mediju projektus, bet kļūdams arī par vadītāju un izbaudīdams nepatiecīgo pieredzi pieņemt un arī atlaist darbiniekus. Pie 30 gadu sliekšņa, ar bagātu uzkrāto pieredzi, sākās raidījuma "Kas notiek Latvijā?" ēra. Ar agresīvo, neatlaidīgo un atraktīvo jautājumu "kas notiek?" Domburs raidījumu ciklu pārvērta zīmolā un sevi – pētnieciskās un analītiskās žurnālistikas ikonā. Nevar, protams, nepamanīt žurnālistikas stilā arī kādas Dombura izglītības mākslās un sportā gūtās īpašības, kas, nenoliedzami, palīdz ne tikai analizēt, bet arī šarmēt visplašāko auditoriju.

Pēc vairāk nekā 10 gadu pauzes un darbošanās gan komerctelevīziju studijās, gan interneta portālā "Delfi", Domburs pašlaik atkal ir atgriezies lielo panākumu sākumpunktā – Latvijas Televīzijā, lai ar iegūtu briedumu saturā un arī tēlā – nelielais sirmums deniņos sveicina jubilāru apaļajos 50! – runātu par sabiedrībai svarīgām aktualitātēm.

Ātrie jautājumi un dzīves baudas

"Dzīves baudīšana labā nozīmē Jāni nudien raksturo," saka režisore Antra Cilinska, ar ko kopā Jānis veidojis dokumentālo filmu "4. maija republika": "Ir labi, ka Jānim, kā spēcīgam intelektuālim, ir arī otra puse: spēja izgaršot dzīvi... Viņš ir gan lielisks vīnu pasaules, ko ir skurpulozi izstudējis, gan arī dažādu virtuvju pazinējs..."

Jautāts par citām izklaidēm un, piemēram, dejām, Jānis, mazliet apdomājies, saka: "No skatīšanās un emocijām: tango. Pats diemžēl neesmu dejotājs."

Paturpinot dažādu ātro jautājumu sēriju un runājot par sievišķību un vīrišķību, Jānis vīrišķību raksturo ar mēra sajūtu un atbildību, savukārt sievišķību: "Tas, ko mēdz saukt par sirds gudrību, varbūt pirmkārt. Bet, tāpat kā jautājumā par vīrišķību, tas ir komplekss skaidrojums."

Jautāts, kādas sievietes patīk? – Jānis tikai nosmaida: "Tās, kuras man patīk." Savukārt, uz filozofisko: kas ir dārgākais no īpašuma? – Jānis vaļsirdīgi nosaka: "Es ceru, ka intelektuālais īpašums."

Saruna ar Domburu rit viegli, kā pa diedziņu, jo viņš, pieradis pie tiešā ētera, ir veikls runātājs, un, būdams, pietuvināts mākslām, – arī asprātīgs jokotājs. Pie tam – ļoti atvērts jebkuram jautājumam, netieši apstiprinot paša teikto atbildē uz jautājumu:

"Kas tevi var atbruņot?" – "Es nemaz neesmu tik ļoti apbruņots, lai mani atbruņotu. Es nejūtos atbruņojams."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt