Daudz laimes, jubilār!

«Daudz laimes, jubilār!» Aktrise Agnese Budovska

Daudz laimes, jubilār!

Daudz laimes, jubilār! Aktrise Agnese Budovska

Daudz laimes, jubilār! Ārsts Andrejs Ērglis

Kardiologs Andrejs Ērglis: Netiecos vienmēr uzvarēt, bet man riebjas zaudēt

Kaut arī kardiologs un Latvijas Universitātes profesors Andrejs Ērglis pazemīgi atrunājas, ka ķirurgi, kas ikdienā tiek konfrontēti ar dzīves visfiziskāko realitāti, ir vienkārši, reizēm pat ciniski ļaudis, viņa paša būtība liecina par ko citu. Ap viņu allaž ir gan smiekli un azarts, gan arī brieduma gudrība – rūpes ne tikai par cilvēku sirds, bet arī sabiedrības morālo veselību. Kādreiz viņa vectēvs Pauls Stradiņš ir teicis: "Medicīna ir amats, zinātne un māksla." Profesors Andrejs Ērglis tam, šķiet, svēti tic un kalpo.

Kad dakteris Ērglis ierodas savā darba kabinetā uz lielo interviju raidījumu ciklā "Daudz laimes, jubilār!", telpu piestaro dzīvesprieks un jautrība. Kamēr radošā grupa kārtojas filmēšanai, Ērglis labprāt kavējas kopā ar viņiem, un, šķiet, nav jautājumu, par ko viņam nebūtu dziļas zināšanas. Taču jaukākais ir, ka savas filozofiskās pārdomas viņš ilustrē ar asprātīgiem jokiem. Piemēram, labprāt atvēlēdams savu kabinetu radošām pārmaiņām, viņš filozofiski nosmejas: "Kungs allaž ir vislielākais kalps!"

Ērgļa vēriens

Andrejs Ērglis, līdzīgi savam draugam Raimondam Paulam, ir ne tikai spožs savas jomas profesionālis, bet ar šovmeņa talantu apveltīts menedžeris. Ērglim patīk dzīvi izbaudīt tās dažādībā un krāšņumā; smieklos viņš gan draudzējas ar citiem, gan atpūšas.

Ērgļa kabinets atrodas LU Dabaszinātņu centra 8. stāvā, kas savā vērienā raksturo profesoru pašu – ar Nacionālo bibliotēku priekšplānā un Daugavas plūdumu un Vecrīgu fonā. Un kā gan ne? Viņa amatu saraksts ir garš: Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, Latvijas Universitātes Stratēģijas padomes priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes profesors, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centra vadītājs, Latvijas Kardiologu biedrības prezidents. Viņš pats gan saka, ka viss uzskaitījums nav vajadzīgs, taču jautājums paliek: kā to visu iespējams paspēt? Pie tam – profesors regulāri sporto: spēlē tenisu (viņš ir nodibinājis arī tenisa skolu, rūpējoties par jauniešu fizisko un mentālo veselību), hokeju, basketbolu, labprāt slēpo, kāpj kalnos. Un vienmēr ir klātesošs visās kardiologu ballēs, kur esot pirmais dejotājs. Kā arī ir ģimenes cilvēks, ar prieku rūpējas par mazbērniem.

Būdams cilvēks ar tik apjomīgu amatu sarakstu, kā arī sportists, viņš apgalvo:

"Es necenšos vienmēr uzvarēt par katru cenu, man vienkārši riebjas zaudēt!

Stradiņu dzimtā, kurā es piedzimu un augu, kā arī mana tēva Ērgļa dzimtā vienmēr bija tik daudz izcilību, tik daudz mākslas, zinātnes un kultūras personību, ka es nemaz nevarēju skatīties uz sevi kā kaut ko īpašu."

Stradiņu slimnīca

Patiešām ir liels gods strādāt ''Stradiņos'', slimnīcā, kas ir Andreja vectētiņa Paula Stradiņa dibināta un izveidota. Ērgļa komanda esot izaugusi no studentiņiem: "Daudzus no viņiem es pazīstu "no bērnas kājas", un tagad man ir milzīgs prieks, ka ieguldījums nāk atpakaļ. Bez liekulības saku – es viņiem varu prasīt padomu.

Tā kā mana mamma kādreiz teica – es esmu profesora Paula Stradiņa meita, pēc tam viņa teica – esmu profesora Andreja Ērgļa mamma. (smejas) Un tā es tagad par saviem audzēkņiem saku."

Dēli

Arī abi Ērgļa dēli strādā medicīnā. Mārtiņš, jaunākais no abiem dēliem, ir ķirurgs. Vecākais – Kristaps – strādā pētniecībā. "Mūsdienās nevar apgūt amatu un nepilnveidoties. Tāpat kā Raimonds Pauls, viņš visu laiku spēlē. Ja jūs nepraktizējat visu laiku, jūs zaudējat," skaidro profesors. "Ar abiem dēliem esam kolēģi, daudz diskutējam. Martiņš, tāpat kā es, arī ir agrais tētis.  Esmu kļuvis par vectētiņu. Mans pirmais mazdēls – Ernests tagad jau ir liels puika – 7 gadi. Un nu arī māsiņa ir viņam – Elīza. Ir liels prieks pieskatīt tos mazos."

Andrejs uzsver, ka audzināšanas pamatlietas ir cieņa un atbildība: "Viņi jau mācās, tikai skatoties. Un tas mani disciplinē, tas atkal ir darbs ar sevi, nekur neliksies."

Ķirurgs un laulība

Jautāts, vai nav piekusis no nemitīgā skrējiena, Ērglis atsaka, ka vienu laiku esot pārtraucis operēt un vairāk konsultējis: "Biju nonācis līdz zināmam līmenim, kad jau varēju uz medicīnu skatīties un lietot to kā mākslu un filozofiju. Bet tagad, kaut man ir arī daudz citu pienākumu, esmu atkal atgriezies pie operāciju galda. Jo jauna izpratne tev liek atkal no jauna paskatīties uz savu profesiju, mācīties tālāk, – tas ir nebeidzams loks."

Andrejs Ērglis saka, ka viņam nepatīkot skaļi vārdi, bet taisnība esot apgalvojumā, ka medicīna ļoti daudz ņem. Pauls Stradiņš savulaik teicis ļoti rainiski: "Es dodu sadegot!" To Ērglis komentē īsi: "Precīzi! Bet medicīna arī ļoti daudz dod.

Medicīna man ir pavērusi visu pasauli."

Jautāts, kā tas korelē ar ģimenes dzīvi un laulību, Andrejs esot pārliecinājies, ka Latvijā ir ne tikai skaistas, bet arī ļoti gudras sievietes un sievas. Tāds esot viņa sievietes standarts, ko savulaik veidojusi viņa paša mamma Asja Eglīte, arī ārste, kultūrā un mākslā izglītota dāma, ar ko laiku var vadīt interesantās sarunās.

"Bet protams – sadzīve prasa savu. Svarīgi, kāds ir tas cilvēks, ar ko jūs esat kopā," ārsta ikdienu raksturo profesors. "Bieži ir tā, ka ar sievu ir sarunāts, ka bērnu izņemsi no bērnudārza vai skolas. Vai sieva, sapucējusies uz teātri, gaida tevi. Bet brīdī, kad esi iekāpis auto, lai brauktu mājās, zvana no slimnīcas – tev, mīļais draugs, ir jāiet atpakaļ... Un mentāli tas ir jāsaprot."

Raimonds Pauls un dakteris Ērglis

Mazā intervijā speciāli raidījumam "Daudz laimes, jubilār!" Maestro Raimonds Pauls saka, ka Andreju Ērgli pirmo reizi pamanījis kādās viesībās. "Es tūlīt ievēroju, ka viņš ir dzīvs cilvēks, ar viņu interesanti parunāties," apgalvo Pauls. Tagad viņi sazvanoties ļoti bieži, teju ik vakaru, un nebeidzot viens otru "āzēt" jeb sacensties jokos, ko gan nevarot plašai publikai stāstīt. Tas esot apmēram tā, ka viņu starpā valda sacensība, piemēram, kuru biežāk TV varēšot redzēt. 

Ērglis, Maestro sveiciena iejūsmināts, saka, ka viņš ne varot, ne arī gribot ar Maestro sacenties, un sajūsminās par Paula talantu un asprātību: "Kādā reizē Paula kungs man stāsta, kur ir uzstājies atkal – ka tur un tur. Ka visur, kā parasti, pie pilnām zālēm... Un tad Maestro iepauzē un nopietnā ģīmī saka – mani spiež! Es prasu – kas spiež? Pauls nogaida, tā iesānis paskatās un tad beidzot saka: "Slava spiež!"

Marhils, ballīšu un dvēseles biedrs

Speciāli Andrejam Ērglim raidījums "Daudz laimes, jubilār!" intervē vēl kādu profesora draugu – komponistu Uldi Marhilēviču, tautā sauktu par Marhilu. Uldis atsaucas ļoti labprāt, jo daudz muzicējis kardiologu ballēs, tai skaitā daktera Ērgļa 50. gadu jubilejā, kas tikusi svinēta mūzikas namā "Daile". Abi kopā spēlējuši basketbolu, un Ulda dzimtajā pusē provējuši kurzemnieku nacionālo ēdienu – skābputru. Marhilēviča komponētā Liepājas brāļu dziesma "Tikai tā" – par to, ka dzīvē jāmeklē īstās krāsas – ir viena no Andreja Ērgļa mīļākajām dziesmām.  

"Par krāsām dzīvē – to nevar arī mākslīgi. Kaut es to daru apzināti. Arī medicīnā, zinātnē – mēs daudz domājam tagad, kādas būs Latvijas nākotnes krāsas?" lustīgajai notij nopietnību piešķir Ērglis pats. "Un tās krāsas ir jārāda jau bērnībā – jārāda bērniem gan māksla, gan mūzika."

Bērnība

Andrejs Ērglis no bērnības dzīvojis mākslas ieskautā vidē. Kaut Stradiņu sadzīve padomju gados bijusi dažās istabiņās saspiesta, te vienmēr viesojās mākslinieki. "Es piedzimu 6 gadus pēc Paula Stradiņa nāves. Mājas centrālā persona bija mana vecmāmiņa – Stradiņa kundze, Pēterburgas krievu izcelmes aristokrāte, saukta par "babušku". Viņa bija tā, kas Paulu Stradiņu virzīja uz izcilību. Vēriens, milzīgie īpašumi, kas viņiem vēsturiski bija, vēlāk, protams, tikuši atņemti..." bērnību atceras Andrejs Ērglis. "Mēs dzīvojām četras ģimenes vienā mājā. Tur dzīvoja akadēmiķis Jānis Stradiņš, Irēne Stradiņa, Maija Sosāre ar abām meitām, mani vecāki. Uz visiem bija viena virtuve un higiēnas telpas. Šīs dienas acīm skatoties, tas bija ļoti traki..."

Interesanti, ka Paulu Stradiņu represēja divreiz – gan krievi, gan vācieši, bet viņš ārstēja visus.

"Babuška šad tad krievus bija izmetusi no mājas, pie tam – labā krievu valodā, protams. Tāpat kā vāciešus – labā vācu valodā, ko viņa arī pieprata," ironizē Ērglis. "Smiļģis tur nāca, Valdis Jancis, māksliniece Biruta Baumane, Māris un Inta Villeruši. Es to atceros kā bērns – lielo istabu ar galdu, cilvēkus apkārt... Tur bija reāla bohēma, sarunas par kultūru, mākslu, filozofiju. Arī Leo Kokle un citi, ko profesors savāca savās mājās, jo daudzi no viņiem bija represēti, un viņiem kopā veidojās brīnišķīga mikropasaule.

Paulam Stradiņam jau māksla bija asinīs, ar to viņš atpūtās no medicīnas un grūtiem lēmumiem ikdienā, tas viņu bagātināja."

Jaunībā Andrejs Ērglis aizrāvies ar neoreālismu, itāļu melnbalto kino, Fellīni un Viskonti, pats gribējis kino un mākslas vēsturi studēt. Taču dzīve tomēr iegriezusi viņu medicīnas ceļā, liekot turpināt dzimtas mediķu tradīciju.

"Es turos pie domas, ka Dieva vai providences (sauciet, kā gribat) rokās mēs esam tikai instrumenti. Un lepnībai tur nav vietas,"

pārlaižot skatu aiz loga vakara blāzmā slīgstošajai Vecrīgas torņu panorāmai, ko lēni pavada retu sniegpārslu meditatīvā mūzika, nosmaida profesors Andrejs Ērglis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt