Martā Kursītes kundzei ir dzimšanas diena, un, aicināta uz raidījumu "Daudz laimes, jubilār!", viņa ierodas precīzi laikā un – ne tukšām rokām: kāpjot pār mākslas galerijas "Aminori" slieksni, kur notiek filmēšana, profesore radošajai grupai dāvina savu grāmatu "Latviešu dievības un gari": "Kā gan mēs varētu iziet cauri dažādiem laiku griežiem, ja mūs nesargātu Dievs un svētie," nosmaida dāvinātāja.
Studējusi mūsu tautas gara mantu noslēpumus, Kursīte dažkārt pati dēvēta par mistiķi, taču no šāda apzīmējuma viņa atgaiņājas: "Es nenoliedzu, ka pastāv lietas, ko mēs joprojām nespējam racionāli izskaidrot, tomēr es darbam pieeju akadēmiski izzinoši," komentē Janīna. Taču ap vienu lietu – viņas dzimšanas dienas datumu – kaut kāds noslēpums joprojām pastāv, un to neizdodas noskaidrot arī filmēšanas laikā. Proti, vai profesore dzimusi 2. martā (pēc Vikipēdijas) vai 8. martā (pēc LU uzskaites lapas). Arī pat tad ne, kad detektīvā iesaistās LU rektors un profesors Indriķis Muižnieks, ko radošā grupa uzrunājusi kā īpašo dzimšanas dienas sveicēju.
"Muižnieks ir daudzpusīgs rektors, viņā labi savietojas eksaktais ar radošo. Neesmu pārliecināta, ka viņš klusībā neraksta arī dzejoļus," pateicībā par apsveikumu savu vadītāju un kolēģi raksturo profesore un turpina:
"Kas attiecas uz dzimšanas dienas datumu, es svinu gan 2., gan 8. martu.
Ne velti man ir divi uzvārdi, un, ja vēl būtu vīra uzvārds – tad būtu trīs! Tāpēc es paturēšu šo noslēpumu pie sevis, īpaši tāpēc, ka tas dod man jauko iespēju dzimšanas dienas svinības ievilkt garumā. Sveicēji mijas, stāsti veidojas, un man kā folkloristei tas ļoti patīk, esmu stāstu kolekcionāre," omulīgi smejas jubilāre.
Vienā no pirmajiem arhīva fragmentiem, ko radošā grupa sagatavojusi sarunai ar profesori, viņa redzama kopā ar saviem studentiem spēlējam galda tenisu LU telpās: "Tagad tenisu es laikam neprastu vairs," mazliet sentimentālās atmiņās dalās Kursīte. "Kādreiz spēlējām arī kārtis. Jāatzīstas gan, ka citu neko neprotu, tikai durakus." Bet ne jau tikai kārtis un teniss, arī – volejbols ir ekspedīcijās spēlēts: "Vairāk gan azarta dēļ, bet vispār – diezgan nemākulīgi," komentē profesore, kas ļoti labi saprot, ka enerģijas apmaiņa ar kolēģiem – kā viņa dēvē arī studentus – ir ļoti svarīga:
"Ekspedīciju laikā esam visu ko darījuši – dziedājuši un nedarbus strādājuši.
Alsungā vecos bēniņos kāpuši, kas, starp citu, bija diezgan bīstami. Bet mums sekmējās atrast vērtīgas lietas, senus darinājumus ar novada krāsām un rakstiem, kas citādi būtu aizgājuši bojā. Būdami Zilākalna Martas mājās, meklējām, vai nav kaut kas saglabājies arī no viņas? Atrakām dziļu sniegu pie viņas klētiņas, un atradām viņas kleitas, ko Rundāles muzejs atjaunoja, un pēc tam izstāde ceļoja pa Latviju."
Ekspedīcijas
Pētnieciskajās ekspedīcijās profesore Kursīte ar studentiem apbraukājusi visus Latvijas novadus, kā arī Krieviju, Baltkrieviju, Ukrainu un arī rietumvalstis – vietas, kur savas saknes savulaik laiduši latvieši un kur var atrast gan materiālas liecības, gan cilvēku stāstus. Katra vieta allaž nes arī kaut ko negaidītu: "Esot pie Sibīrijas latgaliešiem, bijām laimīgi, jo te viss modernās kultūras uzslāņojums pazuda. Bez kandžas nekāda runāšana gan nenotika, pie tam – kandža efekta pastiprināšanai bija papildināta ar veļas pulveri," Sibīrijas tradīciju smejoties raksturo profesore. "Tas mūsu nepieradušiem vēderiem bija īsts pārbaudījums, kura sekas nebeidzās vienā dienā, bet to kompensēja sibīriešu sirsnība un atvērtība.
Tik patīkami vismaz kādreiz aizbraukt un nomest čaulu."
Domājot par karu Ukrainā, Kursīte no Latvijas Televīzijas arhīva izvēlējusies Lūcijas Garūtas komponēto ''Tēvreizi'', kas filmēta tālajā 1990. gadā: toreiz, līdzīgi kā tagad Ukrainai, uz jautājumu zīmes bija Latvijas būt vai nebūt – un uz Dziesmu svētku tribīnes kāpa Edgars Račevskis un ''Tautas lūgšana'', raidīta uz debesīm pāri Mežaparkam, bija kas daudz vairāk nekā tikai muzikāla kompozīcija.
Kursīte Ukrainā bijusi vairākkārt un pēdējo reizi vēl salīdzinoši nesen – 2013. gadā, Latvijas kultūras dienu laikā: "Domājot, kā ukraiņus pārsteigt, izvēlējamies kaut ko lustīgu: tautas tradīciju ar Akmens bābas ieģērbšanu, kas kādreiz notika pavasarī un saistās ar auglību, ziedēšanu, vēlēšanu piepildīšanos. Šim nolūkam palielu Latvijas laukakmeni transportējām uz Ukrainu pa diplomātisko pastu. Dzirdot, ka ved akmeni, Ukrainas policija nosprieda, ka tas ir kāds dārgakmens, sagaidīja sūtījumu ļoti nopietni un bija, protams, ļoti vīlušies, ka tas ir tikai parasts laukakmens," smejas Janīna. "Taču par sava veida dārgakmeni tas kļuva mūsu priekšnesuma laikā, mums to apberot ar dzintara miltiem, svētot un iesaistot šajā procesā gan Ukrainas bijušo prezidentu Kučmu, gan mūsu Ulmani. Mēs visi bijām arī ukraiņu tautiskajās blūzēs un vīrieši – kreklos, ko nopirkām turpat uz vietas. Bet toreiz, 2013. gadā jau bija trauksmaina sajūta, klīda baumas, ka Jankovičs muks, un ukraiņi juta, ka viņiem būs jācīnās par savu brīvību. Mēs bijām mierīgi un vieglprātīgi, bet viņi laikam zināja, ka nāks 2014. gads."
"Tagad, atceroties to visu – tikšanos, cilvēkus, sakoptās vietas, kas tagad ir iznīcinātas, – sāp sirds," turpina profesore. "Man šķiet, mums visas sūdzības ir jāmet pie malas. Tagad palīdz lūgšanas, jo Eiropa, balstīta tautas tradīcijā, savulaik radās uz kristīgās ticības pamata. Starp citu, Slockā mēs bijām baznīcā, kur ukraiņi bija slaktējuši poļus, un poļi – ukraiņus, un tur bija tāda plāksnīte ar uzrakstu: tas vairs nedrīkst notikt!
Ukraina tagad ir tāds lakmusa papīrītis – vai pastāvēs Eiropas telpa, vai pastāvēs humānās vērtības, vai arī – mēs pārvērtīsimies par zvēru baru?"
Latviskais puķu dārziņš
"Puķes, ziedi, augļu koki – kā latviskās kultūras sastāvdaļa, ar ko atšķiras latvieši un varbūt visi baltieši visās pasaules malās. To mēs sastapām gan Sibīrijā, gan arī Baltkrievijas ekspedīcijās. Baltkrievi pat stāstīja, ka, ejot kādu sveikt, zaguši puķes no latviešu dārziem. Arī ārzemju latviešiem tas ir raksturīgi: citiem kaimiņiem tikai zaļi nopļauts mauriņš, latviešiem puķes līkst ap māju. Ziedi, šķiet, ir daļa no mūsu dvēseles. Ne velti Šmits, folklorists, pētīja latviešu dārzu tradīciju. Katram ziedam ir arī sava vieta, sava nozīme. Piemēram, zilās puķītes, kaut ir indīgas, bija augs, kas aizsargā.
Man žēl, ka kāršrozes sāk izzust. Tāpat augļu koki – tie arī zied. Skaistums, ne tikai augļi."
Vārdnīcas un latviešu ēdienu tradīcijas
Valoda, gribi vai negribi, mainās – veidojas jauni vārdi un no šķietamas aizmirstības iznirst un savu vietu modernajā valodā atrod arī veci novadu vārdi. Daudzo ekspedīciju pieredze neļāvusi laist aizmirstībā vārdus un tradīcijas, ko profesore ielikusi tematiskās vārdnīcās: "Nebūdama akadēmiska valodniece, drīzāk tāda folkloras valodniece, nevarēju atstāt nefiksētus dārgakmeņus no mūsu tautas tradīcijas. Tā man radās, piemēram, "Novadu vārdene" – ekspedīcijās atrasti, tagad aizmirsti vārdi, kas ir kā pamats valodas renesansei. Arī vietvārdi ir krāšņi. Preiļu novadā, piemēram, ir vieta Zelta dibens. Tūristiem patīk – kurš gan negrib pie Zelta dibena nofotogrāfēties? Vai vēl Latgalē ir vieta Vecās kļockas."
Savukārt "Virtuves vārdene" apkopo ēšanas kultūrvēsturi. Gan tautas, gan slavenu cilvēku mīļāko ēdienu receptes. Piemēram, Kārlis Ulmanis bija iecienījis skābputru, sviestu, rudzu maizi un arī saldējumu. Savukārt kuršu kafijas recepte: puse kafija, puse šņabis. Ja vajag, lai galva kļūstot īpaši skaidra – jārauj iekšā ēteris, uzliets uz cukura. Zvejnieki to esot lietojuši, zvejā braucot, – zivis varēts labāk redzēt. Un vēl – turpinot šo šķebinošo līniju, – kurseniekus savulaik sauca arī par vārnēdājiem. Viņi patiešām ēduši vārnas, tiesa gan tikai tās, kas barojās ar graudiem un ceļoja uz citām zemēm. Kad viņas ceļoja, tad viņām izlika tīklus. Viena vārna, pirms tam noķerta un badināta, tika palaista pie graudiem, un pārējās tai metušās virsū, tad sagūstītas ar tīkliem. "Un vai varat iedomāties, kā viņas nokāva? – vārnas galvu kurši nokoda ar zobiem!" visus klātesošos ar stāsta finālu pārsteidz Kursīte. "Vēlāk arī tūristus kursenieki esot cienājuši ar vārnām, nevainīgi stāstot, ka tie ir balodīši."
Kas garšo Kursītes kundzei pašai? – "Viss, kas labi pagatavots," viņa attrauc. "Mūsu tradicionālie ēdieni: latviešu dārzeņi, skābēti gurķi, pankūkas ļoti garšo. Pankūkas vispār bija manu bērnības gadu iecienītais ēdiens. Savukārt Ziemassvētku gardums bērnībā bija asinsdesas – ar īpašu smaržu un garšu, ne tādas kā tagad veikalos. Un lielisks galerts, ar maziem cūkas kauliņiem. Viss bija ļoti garšīgs, jo nekam nebija ķīmijas klāt.
Un arī – kā pagatavots? Ja gatavosi ēdienu nīgrumā, sanervozējies, nekas labs tur neiznāks.
Tas pats, arī alu gatavojot: mans tēvs, alu taisot, vienmēr bija priecīgā noskaņojumā, un tas alus bija apkārtnē ļoti iecienīts."
Arendole
Atceroties bērnību, Janīna priecājas starp LTV arhīva materiāliem ieraudzīt dzimto Arendoli, senu ciematu Latgales pusē: "Tā ir mana mīļā dzimtene. Pabeidzu te astoņas klases. Mūsu skola atradās Plāteru-Zībergu muižā, kurā, kā pēc tam uzzināju, zemnieku brīvlaišanas dokuments savulaik tika iztulkots latgaļu valodā," stāsta Kursīte.
"Tur, mazajā skoliņā, skolotāji bija mums kā otrie vecāki, skolotāja vārda cienīgi.
Un tas ir svarīgāk nekā labs aprīkojums. Piemēram, tieši pateicoties manam fizkultūras skolotājam Vitālijam Kalnānam es sāku nodarboties ar sportu, bijām rajona čempioni rokasbumbā."
Komjaunatnes sekretāre, kas izlīmē pretvalstiskas lapiņas
Vidusskolā Kursīte mācījās Līvānos: "Mani gan izmeta no komjaunatnes, bet sākumā es biju pat skolas komjaunatnes sekretāre. Jo, redz, mēs bijām aktīvi, gribējām sevi izpaust, un komjaunatne mums bija veids, kā realizēt savas literārās aktivitātes, veidot pasākumus. Un viena no mūsu akcijām bija cīņa par latvisku vidi, par latviešu valodas saglabāšanu Līvānos," stāsta profesore, kam laikam vienmēr bijis savs redzējums par procesiem.
"Skolas komjaunatnes komitejas sastāvā pārsvarā bija mūsu klases cilvēki. Toreiz Līvānu pilsētā, kurā veidojās daudz jaunu rūpniecības uzņēmumu, brauca un brauca iekšā cittautieši, un latviešu valodu dzirdēja arvien mazāk un mazāk. Mēs nolēmām protestēt un izveidojām uzsaukumu. Es biju teksta autore, mans bijušais vīrs Andrejs Mičerevskis – kurš diemžēl vairs nav dzīvs, – bija labs fotogrāfs: mēs vēlu vakarā apstaigājām Līvānus un aplīmējām ar uzsaukuma lapiņām dažādus objektus, tai skaitā Ļeņina bisti.
Paldies Dievam, cietumā neielika, bet no komjaunatnes izslēdza un arī ceļu uz Latvijas Universitāti noliedza,"
Kursīte noplāta rokas. "Mans ceļš aizveda uz Tartu Universitāti. Mācījos krievu filologos. Igauņu valodu es toreiz vēl nepratu, krieviski rakstīju sacerējumu, grūti gāja. Visos priekšmetos man bija piecinieki, bet sacerējumā par gramatikas kļūdām knapu trijnieku ielika. Un arī tikai tāpēc, lai varētu mani vispār ieskatīt. Kursā bija disidentu bērni no visas Padomju Savienības. Paldies igauņiem un Igaunijai, citādi varbūt pie augstākās izglītības nemaz nebūtu tikusi."
Dēls
Runājot par ģimeni un laulību ar klasesbiedru Andreju Mičerevski, Janīna silti nosaka: "No manas pieredzes, visi Andreji ir vīrišķīgi cilvēki, uz ko var paļauties. Mūsu ģimenē vīrs rūpējās vairāk par materiālo pusi un kārtību. Es – par garīgo pusi, par izglītošanu." Dēls Māris Mičerevskis, vēsturnieks un politiķis, šķiet, līdzīgi Janīnai, ir nemiera gars, pētnieks un domātājs. Jau bērnībā mamma viņam devusi lasīt nopietnas grāmatas, kas bija domātas jau nobriedušākiem prātiem.
"Bet viņa prata ieintriģēt, atvērt tēmu. Ar mammu vienmēr bijis interesanti.
Un uz viņu var paļauties – vienmēr rūpējas savējiem," kādā no arhīva fragmentiem fiksēts dēla Māra teiktais.
Paukštello
Jautāta par dziesmām – favorītēm, Janīna saka: "Daudzas, bet viena no mīļākajām Raimonda Paula un Leona Brieža "Cielaviņa". Man, kā dzejas pētniecei, lirika joprojām tuva, un Leons Briedis šķiet viens no izcilākajiem dzejniekiem. Otra lieta, šajā dziesmā vārdā nosauktas mūsu trīs zvaigznes – trīs novadi: Vidzeme, Kurzeme, Latgale. Un Paukštello šarms… Ak! Viens no man tuvākajiem aktieriem," saka Janīna un nebrīnās, uzzinot, ka Jānis Paukštello "Cielaviņu" nodziedājis 6000 reižu.
Pārsteigums – ciemiņi no Latvijas Radio
Sarunas noslēgumā raidījuma "Daudz laimes, jubilār!" radošā grupa sagatavojusi profesorei Kursītei-Pakulei pārsteigumu: filmēšanas laukumā krāšņos tautas tērpos ierodas Iveta un Vidvuds Medeņi no Latvijas Radio. Janīna kopā ar Medeņu pāri veido radio raidījumus par krāsu nozīmi folklorā. Filmēšanas laukumu pāršalc folkloristu kolorītais dziesmas skanējums; Vidvuds, kā Medeņu literārās tradīcijas turpinātājs, sacerējis īpašu dzejoli, kam seko apskāvieni, dāvanā – bloknots un zīmulis ekspedīcijas pierakstiem un Janīnas patiesais: "Tas nu patiešām bija pārsteigums!"
Latviešu cimdu stāsts
Lai arī ciemiņi ir prom, dāvanas un dzimšanas dienas vēlējumi vēl nebeidzas. Proti, Janīna saņem skaistus dūraiņus ar ornamentālām rozēm Rucavas košajās krāsās. Dāvana jubilārei – no Latvijas Televīzijas, taču ne tikai tāpēc, ka tie ir skaisti, silti un mīļi. Cimdi tradicionāli bijusi latviešu dāvana, saistīta ar labās enerģijas nodošanu. Profesore savulaik to pati ir pētījusi.
"Cimds ir saistīts ar roku. Ne velti ir pat teiciens: kā cimds ar roku, – tā ir kopība, saderība, saskaņa.
Tiecoties uz to, meitas agrāk saviem puišiem dāvināja cimdus," stāsta folkloras pētniece. "Cimdi un rokas ir arī enerģijas apmaiņas simbols. Bet tas ir kā pasakā par vecīša cimdiņu – cimds silda un pasargā, bet, ja tajā grib salīst pārāk daudzi, – tas var arī pārtrūkt, izirt," komentē profesore. "Tagad rakstaini cimdi atkal nāk modē. Ādas cimdi silda, bet tiem nav stāsta klāt. Dvēseli iedvesmojoša un stipra stāsta."
