Nabarīts

73. Smagais Rīts ar muzikālo specvienību Effekts

Nabarīts

74. Smagais Rīts ar muzikālo specvienību Effekts

Gana aktuāli! Aktieris Toms Harjo

Kā piektajā sezonā. Aktieris Toms Harjo stāsta par darbu JRT un debiju kino režijā

"Ir sajūta, kā esot piektajā sezonā," teic Jaunā Rīgas teātra aktieris, fotogrāfs un nu jau arī kino režisors Toms Harjo, kurš šogad absolvējis studijas aktiermākslā, bet nu ir savas debijas filmas "Sēklis" pirmizrādes gaidās. Tā notiks festivālā Riga IFF 18. oktobrī. "Radio Naba" rubrikā "Gana aktuāli!" jaunais multimākslinieks iezīmē gan darbu pie lomas topošā izrādē JRT, gan pastāsta par filmas "Sēklis" tapšanu.

Pirmā tava profesionālā teātra sezona ir sākusies. Kā tu juties?

Toms Harjo: Jūtos ļoti labi. Pavisam nav sajūta, ka šī ir pirmā sezona, jo patiesībā slodze mums [Jaunā Rīgas teātra trupas jaunajiem aktieriem] ir samazinājusies, jo izrādes jau mēs spēlējam kopš pirmā kursa.

Četri kursi ir nomācīti, un esam tagad štatā. Ir sajūta, kā esot piektajā sezonā.

Kādi darbi tev šajā sezonā solās būt? 

Šobrīd tiek mēģināta luga ar nosaukumu "Dzimšanas dienas kūka", tā ir ļoti svaigi sarakstīta luga, kurai tikko bija pirmizrāde Brodvejā. Iestudē Alvis Hermanis, un pirmizrāde būs novembrī. Izrādes ideja – visa izrāde centrēsies ap vienu sievieti un viņas dzimšanas dienu, kuru mēs svinēsim, sākot ar viņas 17 gadu vecumu līdz 107 gadu vecumam. Mainīsies tikai tie cilvēki, kas ir ap viņu. Patiesībā, mēs visi lasījām un noraudājāmies, pusē lugai jau bijām noraudājušies tā, ka vajadzēja apstāties. Tik silts un tik mūžam aktuāls darbs par ģimeni un mīlestību.

Vai tu vari atklāt, kāda loma tev būs šajā darbā?

Jā, es būšu galvenās varones dēls. Galveno varoni spēlē mana draudzene Agate. Viņa būs Ernestīne, kura visu izrādes laiku ceps savu kūku.

Man viens jautājums ienāca prātā, kad es skatījos izrādi "Ekspedīcija. "Jāzeps."" (Toms Harjo šajā iestudējumā ir titullomā - red.). Viens ir tas, ka divus mēnešus vai trīs teksti ir, ir mēģinājums, ir process. Tad ir tas laiks, kad tu nespēlē neko. Kā tu tiec galā ar atmēģināšanu? 

Tu pilnīgi precīzi noraksturoji vakardienu, jo es nebiju bijis tik lielā pārtraukumā starp "Jāzepa" izrādēm. Ir bijusi vasara pa vidu.

Tie bija kādi divi mēneši?

Tie bija kādi 3 mēneši, pat ja ne visi 4, jo maija vidū es spēlēju pēdējo [reizi]. Īstenībā diezgan ilgs laiks pagājis. Pārsteidzošais bija tas, ka mums sākas aina, un atkal ir mans monologs, un es jūtu, ka mana mute kustas, bet es nedomāju līdzi. 

Muskuļu atmiņa.

Un tas ir neticami! Man vienā brīdī tik ļoti baisi palika, tāpēc ka liekas, ja tā mute beigs kustēties, es vairs neko nevaru izdarīt. Es tikai precizēšu, ka runa nav par izrādi, es runāju par mēģinājumiem.

Ļoti iespaidīgi vakar! Mēs lēnām tagad pāriesim no teātra uz mūziku, lai pēc tam mēs varētu parunāt par kino. Kādu lomu tev dzīvē spēlē mūzika?

Milzīgu. Es ļoti gribētu spēt komponēt mūziku. Patiesībā, tādu simfonisko mūziku. Kaut kad sen atpakaļ biju paspēlējis ģitāru nedaudz. Bet es ļoti, ļoti daudz klausos mūziku.

Vai tev tā palīdz arī darbā?

Jā, palīdz. Ir interesanta viena tāda lieta, ka atsevišķām lomām es reizēm domāju, kādu mūziku varētu klausīties šis varonis, šis tēls, kuru es veidoju.

Tu teici, ka pats labprāt komponētu mūziku. Kā ir – gribētu komponēt instrumentālu mūziku vai ar tekstu?

Es gribētu komponēt mūziku orķestrim vai kamerorķestrim, bet kaut ko tādu, ko izpilda stīgas, varbūt klavieres, varbūt ksilofons.

Vai mēs varam tuvākā vai tālākā nākotnē redzēt Tomu Harjo kā orķestra diriģentu? 

Es ļoti gribētu atbildēt, ka jā. Kāpēc nē? Bet tagad vēl nē.

Domas materializējas.

Tu zini, tā notiek gan, jā.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Tagad mēs pārejam pie nākamās tēmas – kino. Tom, es tevi apsveicu! Debijas spēlfilma "Sēklis" pirmizrādi piedzīvos 18. oktobrī kino festivāla "Riga IFF" kinoteātra "Splendid Palace" lielajā zālē. Kā tu jūties par to?

Neticami. Tāpēc, ka vēl šī gada martā man nebija idejas, ka mēs filmēsim filmu. Tas, cik ātri tas ir noticis... Sākotnēji mani uzaicināja draugi no Pāvilostas, kuriem pieder mākslinieku rezidence "PAiR". Tur es ik vasaru aizbraucu. Piedāvāja tur aizbraukt šovasar, uzaicināt kursa biedrus un padzīvot, atpūsties. Teica, ka varam uztaisīt pāvilostniekiem dzejas vakaru vai etīdi. Mēnesi tā doma sēdēja, bet ne tā, ka tas ļoti uzrunāja. Ienāca prātā ideja, ka mēs varam uzfilmēt filmu. Tas bija kā klikšķis. Es vairs nevarēju beigt domāt par to. Mums bija labs skaņotājs, operators, bet tāpat tas bija īstens mazbudžets. Bet tāda koncepcija mums bija – maksimāli maza komanda, maksimāli mobila un maksimāli fleksibla.

Tu veici arī producenta darbu?

Tas tā nejauši sanāca. Tā kā tā sākotnēji bija paredzēta kā īsfilma, tad ko tur nenomenedžet. Tas viss auga un atbildība nāca. Es nenokoordinēju sevi, lai piesaistītu kādu citu producentu, kas tiktu galā ar menedžēšanas  darbiem. Es varu lepoties, ka es kā filmas autors, piesaistīju kādu papildu finansējumu, un šaubos, ka kāds cits to būtu varējis darīt tik kvalitatīvi kā cilvēks, kura ideju tu pats pārstāvi. Pre-production [pirmsražošanas] process bija visstresainākais. Man pirmo reizi telefons izlādējās no telefona sarunām. Tu visu laiku zvani un jautā, vai tu gribi atbalstīt šo projektu.

JRT ir pazīstams ar pašu veidotām izrādēm, jaunie aktieri var arī savu kino uztaisīt. 

Par ko ir filma "Sēklis"?

Par mīlestību. Filmā ir trīs pāri. Katrs no tiem ir savā mīlestības stadijā. Pirmie ir iemīlējušies, attiecību sākumposmā, kad nav pateikuši, vai pat ir kopā. Viņi grasās nakšņot vairākas naktis teltī. Otrais pāris sāk ar šķiršanās dokumentu iesniegšanu. Ir pēdējās trīs viņu kopdzīves dienas. Trešais stāsts ir gandrīz dienesta romāns. Ir dzimtsarakstu nodaļa, kur strādā divi cilvēki bez attiecībām. Strādājot ar mīlestības dokumentiem, viņi dara visu iespējamo, lai neiemīlētos. Šie trīs pāri savstarpēji nesatiekas, bet tās trīs paralēlās līnijas notiek, viena ar otru mijās. Filmai arī ir savs komponists. Varētu teikt, ka mans mīļākais latviešu komponists – Krists Auznieks. Neticamas kvalitātes mūziku viņš veido.  Kā viņš pats teicis, ka bijis tāds posms, kad viņš komponējis ļoti sarežģītu mūziku. Bieži vien laikmetīgā simfoniskā mūzika ir ļoti sarežģīti uztverama klausītājam no malas. Vienā brīdī viņš esot pārstājis baidīties sniegt klausītājam baudu. Bijusi sajūta, ka tā bauda mūzikā ir jānopelna. Mūzika nevar būt visu laiku tik dāsna. Tagad viņš ir viduspunktā, kur viņa mūzika ir devīga, gan ļoti burtiski baudāma skaņa, bet tajā pašā laikā tajā nekad nepastāv viennozīmība. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti