Sadaļas Sadaļas

Jūrkalnē līgotāji nosvinējuši īstos saulgriežus

Suitu sievu dziesmas, kokles un dūdas pirmdienas naktī skaļi skanēja Baltijas jūras krastā pie Jūrkalnes. Tur ar tradīcijām un rituāliem tika aizvadīta gada garākā diena un sagaidīta gada īsākā nakts. Zinātāji Jūrkalnē teic, ka īstie saulgrieži un īstie Jāņi jāsvin 21. jūnijā. Svinības 23. un 24. datumā  ir bijis vien kompromiss padomju laikos, kad gadskārtu ritējumu svinības ar latviskām tradīcijām bijušas aizliegtas. Bet līgotāji arī saka – svētku par daudz nav un svinēt tos var visu nedēļu. 

Jūrkalnē saulgriežus jau 12 gadus pēc kārtas svin 21. jūnijā. Covid-19 pandēmijas ierobežojumu dēļ svinības netiek rīkotas, taču līgotāji jūras krastā pulcējas paši. Gaidot vakara kulmināciju – no stāvkrasta noripinātu uguns riteni saulrietā, sievas un meitas pin Jāņu vainagus. 

Zāļu sieva Līga Reitere sacīja: “Lapas lieku kuplumam, ziedu lieku greznumam un smilgu – sīkstumam. Paskaties, palūko, tā jau ir apstaigājusi mežu pļavas, pļavu pļavas, ceļu malas un izpinusi trejdeviņu vainagu. Un jūs redzat, ja meičām ir pujenes vainagos, tad viņas ir dobes ravējušas. Vainags ir goda rota, ko valkā uz galvas. Vainags nevar būt tāds šlangars, kas nokrīt uz kakla. Tu zini, tas tikai citam uz kakla dzīvo. Un otram uz kakla krīt.”

Bet, nopīto vainago metot gaisā, doma ir viena – cik augstu vainags lidos, tik augstu laime būs. Pie ugunskuriem satiktie saka, svētki ir dvēselei.

“Mēs jau daudzus gadus braucam uz Jūrkalni svinēt. Tāpēc, ka šī ir īstā diena, kad jāsvin. Šie svētki vairāk sev un dvēselei. Līgo diena vairāk draugiem,” sacīja svinētāja Inga. 

Savukārt līgotāja Vera pauda: “Vecos laikos jau tā vien svinēja, tagad tik iesākuši pa to jauno laiku. Vecos laikos jau mūžīgi svinēja tikai 21. datumā. Man mamma kādreiz mūžīgi , ka atceries, tā ir Jāņu diena.”

Jūrkalnes tautas nama vadītāja Kristīne Skrule norādīja: “Šodien šeit viss ir ar dabu. Ir tāds, manuprāt, viegls, patiess un mierīgs. Tāds, kur cilvēki izbauda un arī iegūst no dabas un rituāliem.”

Kad lāpa iedegta, Jūrkalnieši dodas uz jūras krastu, kur no stāvraksta laiž iekšā uguns ratu. 

Uguns rata ripināšana no stāvkrasta saulrietā simbolizē saules pavadīšanu aiz horizonta. Līdz ar šo brīdi beidzas gada garākā diena un tumsa lēnām pārņems gaismu. 

Kad saule Baltijas jūrā pretī Jūrkalnei ir norietējusi, svinības vēl nebeidzas. Cilvēki nesteidzīgi dodas atpakaļ uz uguns pļavu, kur dziesmas skan vēl vismaz līdz pusnaktij. 

Gluži kā pirmo reizi dodoties pāri kādam tiltam, līgotāji 21. jūnija vakarā ko ievēlējās un novēlēja to arī citiem. 

Savukārt ugunspļavā jau siens uguns dzirnavās ielikts. Dzirnavu meistaram atliek vien iet meklēt vīrus, kas smagās koka dzirnavas varētu griezt. To nozīme gan katram ir sava. 

Ugunsdzirnavu meistars Ainārs norādīja uz dzirnavu nozīmi: “Priekš manis tas simbolizē iespēju izpausties tā, kā tev patīk. Priekš folkloristiem tas noteikti būs saules ceļš, gada ritums.”

Dzirnavu griešana ir grūts darbs. Tās dūšīgi iegriežot, redzama uguns aste. Vīri to dara mainoties, katrs dzirnavas griež vien brīdi.  Lielais karstums, kas nāk no degošajiem dzirnavu spārniem, spēkus – pat stiprākajiem – atņem ātri. 

Uguns dzirnavas tiek grieztas tieši vienu reizi gadā, Jūrkalnē – saulgriežos, 21. jūnijā. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Izklaide
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt